Pasakas.net

Pasakas

Kaķis un pele

Teicējs: Baiba Sipeniece-Gavare

LejuplādētMP3
KAISUN~2600.jpg
Ilustrators: Anna Pižova
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Senos laikos kaķis ar peli dzīvojuši kopā kā vīrs ar sievu vienā mājā. Kaķis gājis uz lauku medīt, un pelīte taisījusi ēdienu, cepusi gaļu un vārījusi putru. Pelīte bijusi laba un taupīga saimniece, un kaķis bijis ar viņu ļoti mierā. Reiz viņi abi kopā norunājuši iekrāt kaut ko arī bada dienām.

   Bet ko nu krāt? Pelīte sadomājusi, ka vislabāki būtu taukus krāt. Labi! Nu pelīte sākusi pa drusciņai vien lasīt taukus un krāt podiņā. Pēdīgi viņa piekrājusi pilnu podiņu, apsējusi ar platu kļavas lapu, un abi ar kaķīti aiznesuši uz mežu un paglabājuši biezos krūmos.

  Atnākusi ziema, kaķis vairs nekā nevarējis lauka samedīt, un mājas krājumi arī beigušies. Palikuši tikai vairs miežu plāceņi, kuri gan patikuši pelītei, bet kaķim gribējies gaļas un tauku.

  Domājis, domājis — pēdīgi teicis pelītei: «Vai zini ko? Iedod man vienu plāceni, šodien man jāiet kristībās!» Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas atkal ar līkumu aizlingoja uz tauku podiņu. Garšīgi saēdies, pārnāk ap pusnakti mājā. Pelīte jautā: «Kas tad ir tavs krusta bērns, dēls vai meita, un kādā vārdā viņu nokristīja?» Kaķis atbild, ka esot dēls un esot nokristījuši par Iesācīti.

 Paiet pāra dienas, un kaķim atkal gribas tauku. Pārnācis no lauka, viņš saka: «Man atkal otram kaimiņam ir piedzimis dēls, un mani lūdz kūmās. Iedod man, pelīt, vēl vienu plāceni!»

 Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas atkal ar līkumu aizlingoja uz mežu, kur atradās tauku podiņš. Kad nu viņš, labi paēdis, pārnāk mājā, pelīte atkal prasa: «Kāds nu šoreiz krustdēlam vārds?» — «Pustukšītis,» atņurd kaķis it kā iedzēries, uzkāpj uz krāsns un guļ.

 Paiet vēl kāds laiciņš, un kaķim jau atkal iegribas tauku. Viņš pieiet pie pelītes un saka: «Man trešajam kaimiņam piedzimis dēls, un mani lūdz kūmās. Iedod man vienu plāceni!»

 Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas nu atkal met savu līkumu uz tauku podiņu. Šoreiz viņš izēd visus taukus, nolaizās un iet lēnām uz māju. Pelīte atkal prasa: «Nu, kā tad tavu krustdēlu sauc?» — «Iztukšītis,» īsi atņurd kaķis un kāpj uz krāsns sildīties. Šoreiz ārā bija drusku aukstāks un viņam ķepas bija nosalušas. Aukstums nu arī vairs neatlaidās.

   Mazie kustonīši bija sabēguši savās alās un lielie nebija pa kaķa spēkam. Pagāja vēl kādas dienas, un kaķa klētī nebija vairs ne gaļas, ne plāceņu. Ēst gan gribas, bet kur ņemt? Bēdājās viens, bēdājās otrs, bet pēdīgi pelīte iesaucās: «Ko tur bēdāties? Mums taču mežā ir tauku podiņš. Iesim turp, ēdīsim taukus un kādu laiku būsim paēduši!»

   Nu iet abi uz mežu, skatās — podiņš tukšs. Pelīte iztrūkusies jautā: «Kur tad tauki palikuši?» Nu tik viņa sāk pārdomāt arī par kristībām, uz kurām kaķis gājis ar plāceņiem. Žēlodamies viņa pārmet kaķim: «Ai, kaķīt, kā tu mani mānīji! Nevis uz kristībām tu gāji, bet tauku ēstu!»

   «Kas tev par daļu, kur es gāju?» kaķis uzkliedza. «Apēdu taukus, apēdīšu arī tevi!» Kaķis jau gribēja sagrābt pelīti, bet viņai izdevās ātri paslēpties zem koku saknēm.

   No tā laika pele arvien bēg no kaķa, kamēr kaķis no savas puses gūsta peli.


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google