Pasakas.net

Pasakas

Ķēniņa dārznieks

Teicējs: Imants Skrastiņš

kenina_darznieks_kaspars_studans0001.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns

Kāds vīrs dzīvo savā mājiņā it pārticis un laimīgs ar savu mīļo sieviņu. It īpaši kādā vasaras dienā tas jūtas tik laimīgs un priecīgs, ka pat ne miegs dienasvidū nenāk. Kamēr sieva guļ, viņš paņem savu bisi un aiziet uz tuvējo mežu pamedīt. Pašā mežmalā izlec zaķis, kurš ļoti mīlīgā balsī lūdz, lai nešaujot, bet lai labāki mednieks pie viņa par puisi līgstot.

   «Kā lai pie tevis par puisi līgstu, kad pašam jauka mājiņa un mīļa sieva!»

   «Bet ja tev mājas nodegtu un sieva nomirtu?» zaķis jautā.

   «Nuja, kad tā notiktu, tad gan cits nekas neatliktu kā pie tevis par puisi līgt,» vīrs tāpat jokojas.

   Pēc dienasvidus mednieks griežas atpakaļ uz māju, bet atron, ka māja nodegusi un sieva nomirusi. Nu bija vīram lielas bēdas. Bet, kamēr nelaimīgais bēdājas, zaķis jau klāt un līgst un līgst. Beidzot salīgst arī uz pusgadu par veselu sieku zelta naudas. Vīrs aiziet pie zaķa kalpot, kur citādu darbu nedabū kā tikai zem trijiem katliem uguni kurt un vienu zirgu ēdināt tādā vīzē: trīs reizes miltu ūdeni un vienreiz auzas. Bet otrā nedēļā viņš pārskatās un iedod trešo reizi miltu ūdens vietā auzas. Zirgs gan apēd auzas, bet tad paliek ļoti nemierīgs, piesauc kopēju pie sevis un iečukst ausī:

   «Brālīt, nu mums nelabi klāsies, jo esam pārkāpuši kunga pavēli. Ej tūdaļ pāršķir savus matus uz trim nošķiem, iemērc tad katrā katlā vienu nošķi un sakurini labi uguni. Pēc tam apsien labi savu galvu ar lupatu, piesmel dzeramo kausiņu ar šo triju katlu ūdeni, paņem manu suku un putekļu rīksti un steidzies atpakaļ pie manis.»

   Vīrs to visu izdara un atron jau zirgu kūts priekšā apseglotu. Tikko viņa kopējs mugurā, te šis ar iet kā ar putna spārniem pa purvu purviem, ūdeņu ūdeņiem. Kājas dziļāki ūdenī negrimst kā tikai līdz vēzīšiem. Tā viņi bēg līdz pašam vakaram. Ap vakaru zeme sāk nejauki dimdēt un rūkt. Jājējs paskatās atpakaļ un ierauga lielus kalnus aiz muguras. Kalnu galā stāv pats velns. Velns, tikko jājēju ieraudzījis atpakaļ paskatāmies, draud briesmīgā balsī:

   «Nu jūs esat mani!»

   Patlaban velns grib lēkt no kalna gala un ķert bēdzējus. Te zirgs vēl laikā pamāca jājēju:

   «Met manu suku pār plecu!»

   Vīrs to tūdaļ izdara, un velns kā lec, tā krīt klupdams, kaklu lauzdams.

   Otrā dienā pret vakaru zeme sāk tāpat dimdēt. Jājējs nu, atpakaļ atskatīdamies, ierauga aiz muguras tik lielu, biezu mežu, ka ne lietus pilīte netek cauri. Velns lauž otrpus meža kokus, ka brikst un brakst! Zirgs atkal pamāca jājēju, lai sviež sev pār plecu putekļu rīksti. To darot, mežs, cik nolauzts, tik pieaug, cik nolauzts, tik pieaug. Trešā dienā zeme tāpat dimd. Jājējam atpakaļ paskatoties, liela jūra apklājusi visu apgabalu. Zirgs nu pamāca atkal dzērienu kausiņu pār plecu sviest. To izdarot, jūra tūdaļ apstājas tālāk plūst, un velns, citādi pār ūdeni pārtikt nevarēdams, sāk tik lakt sāļo ūdeni, ko nagi nes. Lok, lok, bet cik taču salaksi? Beigās lacējs pārsprāgst un atkrīt ūdenī augšpēdu. Zirgs, nomanīdams, ka velns nobeidzies, izsaucas:

   «Nu abi esam glābti! Es gan tūlīt nevaru par cilvēku palikt, jo esmu uz deviņiem gadiem noburts. Tomēr nekas, pārvērtīšos tagad par lielu akmeni, un tu, šo akmeni paceļot, varēsi no manis dabūt, ko vien vēlies.»

1   Vīrs nu atšķiras no sava glābēja un aiziet uz pilsētu, kur salīgst pie ķēniņa par dārznieku. Otrā, trešā dienā jaunais dārznieks, savu dienas darbu pabeidzis, domā no galvas noņemt savu pie velna katliem uzsieto lakatiņu. Grib arī turpat dārzā galvu izsukāt. Bet, galvu sukājot, dārzs paliek tik gaišs, ka pats sabīstas. Ķēniņa princese tai brīdī pastaigājas dārzā un nevar diezgan par dārznieka galvas spožumu izbrīnīties. Viņa nodomā naktī, kamēr dārznieks guļ, viņa galvu tuvāk aplūkot, no kā spožums rodas. Trīs naktis tā izmocās pie galvas pietikt, kamēr ceturtajā naktī tomēr izdodas lakatiņu atraisīt, kur nu redz, ka dārzniekam sudraba, zelta un dimanta mati.


   Princese no rīta lūdz tūdaļ tēvu, lai atvēlot viņai precēties. Tēvs mierā, viņš saaicina citu ķēniņu dēlus. Saaicinātos saved lielajā pils istabā pa rindu. Princese iet visiem garām un saka, ka no tiem neviena paša pa prātam neesot. Nu ķēniņš saaicina ģenerāļus un citus augstus kungus, bet ar šiem tāpat. To dzirdot, tēvs paliek dusmīgs un sasauc visus, kas tik viņa valstī neprecējies. Tagad nostāda tik garu rindu, ka princesei trīs dienas ko meklēties. Bet arī šai barā princese neatrod īsteno. Ko nu?

   Jāsasauc atraitņi. Tēvs sasauc atraitņus, un princese bez meklēšanas izved no bara savu pašu dārznieku. Ķēniņš, to redzēdams, paliek tik pikts, ka aizdzen princesi ar visu dārznieku uz mežu. Pašpāris aiziet smiedamies, uzceļ mežā būdiņu un dzīvo labu laiku itin laimīgi visā savā nabadzībā. Atnāk rudens, un nu abi redz, ka ziemu tādā būdiņā jāizsalst gribot negribot. Abi ilgi prāto.

   «Nieki!» vīrs beidzot iesaucas.

   «Kur tad mans akmens?»

   Abi noiet pie akmens pēc palīdzības. Vīrs lielu bomi rokā paveļ akmeni. Tūdaļ iznāk neapzināmi liels karaspēks sudraba bruņās no akmens apakšas un sauc:

   «Ko pavēlat, virsniek?» «Pavēlu pret savu sievastēvu karot!»

   Vecais ķēniņš, ieraudzījis tādu karaspēku, salūdz trīs ķēniņus sev palīgā. Bet znota karaspēks tomēr sakauj visus un aiziet, kur nācis. Nu vecais ķēniņš saaicina piecus ķēniņus sev palīgā, bet znots, akmeni paceldams, dabū karaspēku zelta bruņām un sakauj visus piecus. Vecais ķēniņš brīnās, kas gan tas par tādu svešu ķēniņu varētu būt, ko ne pieci neiespēj nokaut.

   Viņš tomēr vēl saaicina septiņus ķēniņus sev palīgā. Bet arī visi septiņi nekā nelīdz, jo znots, akmeni paceldams, dabū karaspēku dimanta bruņām un sakauj šos septiņus tik' briesmīgi, ka tikai viens vienīgs karavīrs atliek. Šis, nelabu galu redzēdams, paslēpjas zem tilta.



   Pēc pabeigtā kara dimanta karaspēks iet priecīgs atpakaļ, kur nācis. Pats virsnieks, senākais dārznieks, velkas tāpat nopakaļus lēni, lēni pakaļ. Te izlec no tilta apakšas atlikušais karavīrs un iecērt paslepen ar zobinu virsniekam kājā. Kamēr ievainotais domā atgaiņāties, karavīrs jau pār kalnu kalniem. Viņš aiztek pie vecā ķēniņa paziņot, ko izdarījis.

   Pa to laiku dimanta karaspēks jau zem akmens, un šis viens pats sasien savu brūci kā varēdams. Te vecais ķēniņš arī klāt pie ievainotā un parāda pret tik slavenu un varenu kara virsnieku tādu godbijību un cienību, ka pats ar savu kabataslakatu sasien viņa brūci un godbijīgi vēl ielūdz pie sevis izveseļoties. Šis pateicas par viņa labo sirdi un neiet vis, jo domā, ka pazīstamam doties laika vēl diezgan.


   Ķēniņš pēc tam taisa lielas viesības un it kā no žēlastības aizsūta savu kučieri uz mežu, lai pārvestu arī padzīto znotu ar princesi. Kučieris iejūdz vienu pašu zirgu kaut kādos rateļos un aizlaiž, ka derkšķ vien. Bet padzītais znots sūta kučieri atpakaļ un liek ķēniņam sacīt, ka pats saviem ratiem un zirgiem braukšot. Kučieris pārbrauc un stāsta, ka ķēniņa znotam ģērbjoties pamanījis ķēniņa lakatiņu gar kāju.

   «Tā!» ķēniņš iesaucas. «To redzēsim!»

   Nav ilgi - te znots ar visu sievu ielaiž ar dimanta karīti un divpadsmit zirgiem pagalmā. Vecais, to redzot, iztek kā apstulbis znotam pretim un tūdaļ lūdz kāju parādīt. Šis parāda arī. Un nu vecajam atveras acis. Znots tagad bij tik mīļš, it kā par dārznieku ne mūžam nebūtu bijis. Arī akmens pēc deviņiem gadiem pārvēršas par cilvēku un dzīvo it laimīgi pie jaunā ķēniņa.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google