Pasakas.net

Pasakas

Ķēniņa dēls un puszirgs pārvar raganas

Teicējs: Jānis Jarāns

Vecos laikos kāds ķēniņš aizjājisuz deviņiem gadiem karā. Mājā tas atstājis jaunu sievu un gada vecu dēliņu. Šo dēliņu ķēniņš ļoti mīlējis, tādēļ tad arī aiziedams sievai cieši noteicis, lai viņa mīlulīti rūpīgi kopjot, audzinot. Māte to apņemas: būšot pate ēdināt, pate guldināt, citam neļaušot ne rokās paņemt. Tā nu puisēns aug kā rutks. Piektajā gadā tas tik liels un saprātīgs, kā citiem ļaudīm desmit gadu veci bērni, turpretim astotā gadā jaunais ķēniņa dēls pilnīgi izaudzis par stipru staltu jaunekli, kam prāts tik zobinu cilāt. Viņš saka: "Māmiņa mīļā! Mājā man nav nekā ko darīt - iešu tētiņu meklēt."

   "Labi, labi, dēliņ - posies vien un eji, es jau arī pēc tētiņa ilgojos."

   No rīta ķēniņa dēls aiziet. Pret vakaru tas sasniedz lielu mežu, kur - pašā mežmalā - ierauga tik lielu galvu kā siena kaudzi, un apakš galvas lielu zobinu. Viņš grib zobinu ņemt, bet galva saka: "Ja tu, dēliņ, apņemies ar šo zobinu to burvi nokaut, kas man galvu nocirta, tad vari ņemt, citādi ne.""Labi, labi, mīļā galviņa, gribu tev palīdzēt, bet, vaj nezini pateikt, kur mans tēvs?"

   "Dēliņ, ja nokausi burvi un atnāksi atpakaļ pie manis, tad pateikšu, kur tavs tēvs. Bet klausies, burvis dzīvo tur viņā klints kalnā, tomēr tā neej: apvelc manas bruņas, uzsēdies manam kumeļam mugurā un tad. Šinī koka dobumā būs bruņas, būs ir zirgs. Un vēl kaut ko: cērti burvim tik vienu vienīgu reizi, otrreiz ne, citādi nebēdnieks atdzīvosies."

   Ķēniņa dēls aizjāj pie klints kalna un cērt burvim tik spēcīgi, ka galva nokrīt uz plecu, viena mala tik drusku turas pie rumpja. Burvis saka: "Cērt vēl reizi labāk pavisam galvu nost, lai neciešu sāpes!"

   Bet ķēniņa dēls atbild: "Labs kara vīrs tik vienu reizi cērt - necirtīšu vis!"

   "Nu tad man taču reiz jāmirst gan, tu esi par mani stiprāks," burvis atsaka un tūlīt arī izdziest.
   Atpakaļ atjājot, galva saka: "Paldies, ka mani atpestīji, palīdzēšu tev visur tāpat, kā man palīdzēji. Ņem manu kumeļu, bruņas, zobinu un jāj uz mājām, jo tavs tēvs arī ceļa jūtīs, gan viņu satiksi."


   Jā, itin pareizi: pret vakaru ķēniņa dēls satiek svešu kara vīru. Tas prasa: "Nu, dēls, ko gribi?"
   "Gribu spēkoties, gribu cīnīties tāpat kā tu!"

   "Kā redzu, griba tev laba, dēliņ, bet, kamēr manos kaulos nāksi, tad vēl nepiemirsti dažus gadus cūkas paganīt."

   "Nedomāju vis, ka māte mani par velti lolojuse. Kā būtu, ja liktum zobinus pie malas un saķertumies sprandā. Diezin vai neatlaistu man cūkas ganīt."

   "Nu raudzīsim!" vecais smiedamies iesaucās. Abi saķērās, vecais paliek apakšā. To redzēdams, vecais prasa: "Dēls, to nebūtu domājis. Saki tūlīt, uz kurieni jāsi, kas tāds esi?"
"Jāju uz tēva mājām, ķēniņa pili, jo esmu viņa vienīgais dēls. Tēvs esot aizgājis, kā man māte stāstījusi, priekš deviņiem gadiem uz karu. Jāju viņu meklēt. Tomēr uz ceļa mani pamācīja, lai jājot atpakaļ: tēvs nākot uz mājām."

   To dzirdēdams, vecais atver acis: viņš pazīst savu bērnu, savu stipro dēlu.
Saulītei rietot, tēvs ar dēlu pārjāj pilī. Māte priecīga bez gala, viņa apkampj vīru, apkampj dēlu un nezin, kā izpriecāties par to, ka ņiprais jauneklis tik ātri tēvu atradis. Bet tēvs saka: "Man ne vien par dēlu prieks, es visvairāk priecājos par tevi, kas mācējuse tik brašu dēlu izaudzināt."

   Tā tas nu paliek. Pēc laba laika dēls saka: "Tēt, laid mani pasaulē spēkus izmēģināt!"
Labi, tas tēvam patīk, viņš izvada dēlu, lai iet mēģināties.


   Ķēniņa dēls nu jāj, jāj, kamēr aizjāj svešā ķēniņa pilī, kur daiļa ķēniņa meita. Viņš bildina daiļo ķēniņa meitu par līgaviņu. Šī iet. Bet kaimiņa ķēniņam tas nav pa prātam - viņam arī tiktos tik daiļa līgava. Kā nu atņemt? Beidzot tas sagudro šādus niķus: viņš laiž savam pretiniekam, ķēniņa meitas līgavainim, ziņu, lai ejot uz mājām tēvu raudzīt, tas esot pie miršanas. Tie, zināms, bij karsti meli, bet kā to zināt? Ķēniņa dēls, tādas bēdas sadzirdējis, tūlīt sedlo savu kumeļu un jāj pie tēva.


   Un līdz ko šis aizjājis, tā kaimiņa ķēniņš klāt un nolaupa ķēniņa dēla līgavu. Uz ceļa ķēniņa dēls satiek vecu nabagu. Tas saka: "Nejāji, apturi! Tu palīdzēji galvai, galva palīdzēs tev. Klausies, tas nav tiesa, ka tavs tēvs pie miršanas. Tavs pretinieks tevi piekrāpis un pa to laiku, kamēr jāji, tas nolaupījis tavu līgaviņu. Steidzies atpakaļ, jo parītu būs kāzas. Tad še vēl trejas zāles: ja iedzersi pirmās, tad gulēsi deviņas dienas un deviņas naktis, ja iedzersi otrās, tad paliksi tik vecs, nespēcīgs, ka neviens nepazīs. Bet, ja trešajās nomazgāsies, tad paliksi, kāds bijis - jauns, stiprs, zaļoksnis."

   Ķēniņa dēls tūlīt griež kumeļu atpakaļ un steidzas līgaviņu pestīt. Nojāj pie kaimiņa ķēniņa vārtiem: visas malas appušķotas, viesi sabraukuši, kāzas patlaban sākušās. Ķēniņa dēls tūlīt iedzer no otram zālēm un paliek par vecu, vecu nabagu. Nabags ieiet pilī, kāzu namā, un lūdz kādu dāvaniņu. Visi dod dāvanas, tik pate līgava nedod, tā redzami noskumuse, saīguse. Beidzot nabags saka: "Ja līgava mani apveltītu, pacienātu, tad gan pamācītu jauno namamāti, kā svētība savācama, kā laime pielabināma."
   To dzirdēdama, līgava pasniedz ir savu tiesu nabagam. Nabags saņem dāvanas abām rokam, sacīdams: "Paiesim divatā un uzmeklēsim klusu istabiņu, lai pamācu, kas jauniem ļaudīm mācāms, lai mājās labi klātos."

   Abi aiziet savrup. Tagad nabags vispirms izstāsta, kas tāds esot, tad, ko uz ceļa saticis, kā zāles dabūjis, kā tīšu par nabagu palicis un beidzot, pirmās zāles līgavai iedevis, piemāca tā: "Raugi viņam, savam laupītajam - šīs zāles iedot. Kamēr viņš deviņas dienas domās izgulēties - mēs būsim pār kalnu kalniem."

   Līgava priecīga paņem miega zāles, ieiet pie sava laupītāja un saka tā: "Vadzi, priekš laulībām iedzersim no šī kausa derības malku!"


   Šis ar mieru, bet, kā iedzer, tā aizmieg uz deviņām dienām. Kāzinieki gan grib atmodināt, bet nekā. Beidzot nabags saka: "Ja līgava pate man līdzi nāktu, tad iedotu zāles, kā ķēniņu atmodināt, bet ja ne, tad tik lēti neatmodināsiet."
   Visi tūlīt vienā balsī: lai ejot līdz, lai ejot līdz, jo citādi kāzām beigas, citādi prieku vietā bēdas.

   Labi - šie divi aiziet. Kāzinieki gaida vienu brīdi, otru brīdi, vienu dienu, otru dienu - ne vairs līgavas, ne zāles. Gaidi, gaidi, tie tev vairs nāks atpakaļ!

   Abi kumeļam mugurā un nu tik jāj. Un, kas vēl tas labākais: nabags, upītē nomazgājies, paliek par slaiku ķēniņa dēlu. Kāziniekiem no tādām lietām, zināms, ne jausmas, bet pēc deviņām dienam ķēniņš, mozdamies, tūlīt apķer citādi to lietu. Tas saka: "Tā jau domāju. Lai, lai, tūlīt likšu raganai pēdas jaukt, lai abi bēgļi mājas neatrastu un tad pavēlēšu kara spēkam pakaļ dzīties. Tā notiek. Kara spēks panāk gan bēgļus, bet ķēniņa dēls ar savu zobinu apkauj visu kara spēku tāpat, kā toreiz burvi klintīs. Tik viens atliekās un izbēg. Tas aiznes savam ķēniņam ziņu par kara spēka likteni. Ķēniņš tūlīt liek vēl otrai raganai bēgļiem pēdas jaukt un tad nolielās: "Pag, pag! Man stāv ieslodzīts tāds stiprinieks, kas ozolu visām saknēm izceļ un deviņdesmit asu vienā lēcienā aizlec - laidīšu to vaļām. Lai tik nu jaunie ļaudis sataisās."

   Ķēniņš palaiž savu stiprinieku vaļām. Tas izrauj lielu ozolu visām saknēm un tad dzenas, ko tik māk, ar lielo rungu bēgļiem pakaļ. Bet stiprinieks vēl nebija ne trīs lēcis, te vecais nabags jaunajiem palīgā, sacīdams: "Dēls, sataisies! Drīzi būs jācīnās, jo notālumā zeme sāk dimdēt. Te atskries tāds milzis: pusē cilvēks, pusē zirgs. Bet nu ievēro - necērt ar savu zobinu divreiz. Redzi, tu, vienu cirtienu cērtot, notrieksi viņu gar zemi un tad pietiks, puszirgs sāks mieru līgt. Tomēr citādu mieru nelīgsti, kā tik tādu, viņam vienkārt jāapsolās tev līdz iet, otrkārt jāpalīdz tavs pretinieks, viņa paša ķēniņš, apkarot, un treškārt jāapņemas mazākais divas raganas nonāvēt."
   Līdz ko vecais nabags bij aizgājis, te puszirgs ar lielo ozolu ik pa deviņdesmit asīm, ik pa deviņdesmit asīm, klāt. Ķēniņa dēls izrauj zobinu un gāž zvēram pa ribām. Puszirgs noveļas gaŗ zemi, sacīdams: "Liela vajadzība man priekš citiem dzīvību pazaudēt! Līgsim mieru!"

   "Labi - līgsim."


   Nu salīgst tādu mieru: puszirgam jāiet līdz, jāpalīdz ķēniņš apkarot un jānonāvē mazākais divas raganas. Labi - visi trīs aiziet kā draugi.

   Te abas raganas - pēdu jaucējas - pie ķēniņa klāt.

   "Ko domā - puszirgs pārvarēts, puszirgs mieru salīdzis! Ko nu darīsi?"

   "Ko nu citu darīt - jāiet pašam. Jauciet jūs divas viņiem pēdas, es steigšos ar karaspēku pakaļ."

   Tā notiek. Raganas jauc un ķēniņš steidzas, steidzas, kamēr panāk. Nu izcēlās briesmīgs karš: zeme dimdēja, kauli krakšķēja. Kur ķēniņa dēls ar zobinu deva, tur šķīda, kur puszirgs ar ozolu krāva, tur lēveņiem bira. Tik izglābās, kā ķēniņš ar raganām.
   Ķēniņa dēls, viņa līgava un puszirgs pēc tik varenas kaujas domā vispirms labi atpūsties. Viņi ieiet dziļāki mežā un atron mazu būdiņu. Te visi trīs apņemas kādu nedēļu padzīvot. Ķēniņa dēls būšot katru dienu medījumus pagādāt un puszirgs atkal palikšot pie viņa līgavas mājā, lai raganas neuzbruktu. Šiem tā izlikās itin droši un derīgi esam, bet ķēniņš ar raganām nepuva vis aizkrāsnē. Tas sadabū vēl trešo raganu un tad izrīko darbus šitā. Divām raganām jāpārvēršas par lāčiem, lai uzbruktu puszirgam un līgavai, un trešajai raganai jātiek galā ar ķēniņa dēlu.

   Trešā dienā pēc kautiņa ķēniņa dēls aiziet medīt un puszirgs ar līgavu paliek mājā - būdiņā. Te ap pusdienas laiku divi lāči klāt. Viens lācis uzbrūk puszirgam, bet otrs paslēpjas. Kamēr nu puszirgs to vienu lāci žņaudz, tamēr otrs lācis slepus, no muguras puses, puszirgam klāt un izrauj sirdi. Puszirgs, ar nāvi cīnoties, pārplēš vienu lāci, pārplēš otru, bet tad arī pats atkrīt augšpēdu un izdziest. Līgava, to redzēdama, atstāj būdu un skrien ķēniņa dēlu meklēt, bet tam tāds pats liktenis gaidāms. Trešā ragana, par vilkaci pārvērtusies, jauc ķēniņa dēlam pēdas un grib tādā bezdibenī ievilināt, ko cilvēks, ja to nezin, nemaz nevar par bezdibeni iedomāties. Vis pāri mīksta lāču sūna un tā jau neaugs uz bezdibeņiem. Jau ķēniņa dēls bezdibeņa malā, jau domā kāju uz nevainīgo lāču sūnu spert, te tas sadzird meža biezumos līgavas balsi, līgavas ūkšķināšanu. Viņš atūkšķina pretim un paskatās atpakaļ. Ak, tavus brīnumus! - vilkacis turpat uz papēžiem. Ko nu gaidīt, liek vienreiz ar zobinu - gatavs. Līdz ko nu vilkacis atstiepjas, te ķēniņa dēlam atveras acis - mīkstā lāču sūna pārvērtusies par briesmīgu bezdibeni. Nebūtu līgava saukuse, tad raganai būtu izdevies. Līgava nu izstāsta savas briesmas un šis atkal savas. Abi bij priecīgi bez gala, ka tik laimīgi izdevies, bet tie lielākie prieki vēl bij tie - raganām mirstot gadījās pazīstams taks, pa kuru jaunais pāris iziet uz tēva pili.

   Otrā nedēļā tēvs darina savam dēlam tādas kāzas, kādas vēl nebij redzētas. Tur, jāsaka, puspasaule bij saaicināta: kam bij kumeļš, tas nāca jāšus, kam kumeļa nebij, tas nāca kājām un, kas nevarēja ne jāšus, ne kājām, tas līda četrrāpus, bet kāzās būt vajadzēja, lai būtu, kā būdams.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google