Pasakas.net

Pasakas

Ķēves dēls Kurbads

Teicējs: Māra Krontāle

LejuplādētMP3
Kurbads600.jpg
Ilustrators: Anna Pižova
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Kurbads paņem cirvi aiz kāta un skatās ilgi mēnesī.

   «Ko nu skaties, iesim!»

   «Iesim, iesim! Bet vai zini ko? Man tik prāts laist vectēva lodziņā.»

   «Vai traks, man viens pats cirvis - un to vēl gribi pazaudēt. Dod cirvi, iesim!»

   «Iesim, iesim!»

   Aiziet mežā. Velns uzkāpj ozolā, pieliec pie zemes kā kņutu un uzsauc Kurbadam, lai cērtot, bet Kurbads atzveļas pret resno ozolu un skatās mēnesī.

   «Ko skaties, cērti!»

   «Cirtīšu, cirtīšu, tomēr papriekšu man prāts laist cirvi vectēva lodziņā, jo neesmu viņu dzirdējis ilgi gremjamies

   «Vai prāts, neaiztiec vectēvu. Dod labāki cirvi man, es cirtīšu, kāpi tu ozolu liekt.»

Kurbads nu uzlec ozola galotnē, bet ozols žvīks! ceļas gaisā un pārsviež Kurbadu pāri - taisni zaķītim virsū. Viņš saķer zaķi un gaida, kamēr ozols nokritīs. Velns met, met, kamēr krīt arī, bet ačgārni, galotne uz māju pusi, resgalis uz meža. Kurbads nu paņem zaķi un iet pie velna.

   «Kur tu maisies, kāpēc ozolu nelieci?»

   «Kur tad nu maisos, satikos ar savu jaunāko brāli, izrunājāmies, jo nebijām ilgi sagājušies.»

   «Kāds amats tad tavam brālim?»

   «Pēc amata tas skrējējs.»

   «Lai nāk skrieties!»

   Labi. Kā nu Kurbads zaķi palaiž, tā šis iet, ļipu mezdams. Velns skrien, skrien, nekā panākt.

   «Tu tik manu brāli piejoko, visu grib, nekā nevar. Nu, kas būs ar ozolu? Ņem tu tievgali, es ņemšu resgali. Bet, zināms, kad saņemsim, tad arī nekādas apstāšanās, kamēr ozols mājā.»

   Velns ņem tievgali un rauj ozolu ačgārni caur mežu, ka krakst vien, bet Kurbads uzsēžas uz resgaļa un brauc līdzi. Mājā velns slauka šūnas no pieres, bet Kurbads zobojas:

   «Tu esi vājš kukainis, kad tik ātri šūnas ronas.»

   No rīta velns liek bērnus pārvest un labi paēdināt. Kurbads aizjūdz velna ķēvi, aizbrauc bērniem pakaļ, sakrauj ratos, pārliek labu svirti, nosien vezumu un brauc mājā. Bet braucot velna bērni krīt pa vienam vien ārā, saukdami:

   «Kurbad, es izkritu!» Nu Kurbads ņemas citādi strādāt, kurš izkrīt, tas knauks! gar riteni nost. Mājās tas nosistos bērnus sasēdina rindā gar galdu, sabāž barību mutēs, noliek barības trauku katram klēpī un tad iet ķēvi nojūgt. Ne ilgi - velns iekšā un bļauj nelabā balsī.

   «Kurbad, tu jau bērnus esi nositis!»

   «Neesmu nositis. Labi redzi, ka viņi badā aizmiruši, visiem mutes pilnas un rokas barības traukā. Tici droši, tie bada kāsīši aizrijušies.»

   «Ko nu saki, tu esi nositis!»


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google