Pasakas.net

Pasakas

Ķēves dēls Kurbads

Teicējs: Māra Krontāle

LejuplādētMP3
Kurbads600.jpg
Ilustrators: Anna Pižova
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   «Kā - vai esi dusmīgs?»

   «Nē, nē, dusmīgs neesmu.»

   «Nu tad labuma diezgan, dodi citu darbu!»

   No rīta velns saka uz Kurbadu:

   «Klausies, vakarā iešu uz kāzām. Apkopi ķēvi, sataisies un atnāci tu arī, bet, kad redzi, ka es starp brūti un brūtgānu sēžu, tad pameti man ar acīm.»

   Kurbads izsit ķēvei acis un aiziet uz kāzām. Tikko velns starp brūti un brūtgānu nosēžas, Kurbads met ar vienu ķēves aci, velns jau paskatās. Pēc brīža met otru ķēves aci, velns stāvus un ārā pa durvīm uz mājām. Mājā velns traks:

   «Kāpēc izsiti ķēvei acis?»

   «Pats man liki ar acīm mest.»

   «Kas tā runās?»

   «Kā - vai dusmīgs esi?»

   «Nē, nē, dusmīgs neesmu.»

   «Nu, tad labuma diezgan, dodi citu darbu!»

   «Dabūsi, dabūsi!»

   Naktī Kurbads apguļas, bet dzird, ko velns ar velna māti runā. Tagad būšot Kurbadam klusu pa nakti pielīst un ar cirvi nosist. Jo, kad nepasteigšoties, tad Kurbads beigās viņu nositīšot. Gada gals arī neesot vairs tālu, kur nestipruma zālēm spēks pagalam. Kurbads, to noklausījies, uzlec no savas guļasvietas, paliek pagalvī ķērni, apsedz, lai izskatītos kā cilvēka galva, un tad pats paslēpjas aizkrāsnē. Ap pusnakti velns lien uz pirkstu galiem un krauj pa ķērni, lai izput gabalu gabalos. Smiedamies tas ieskrien pie velna mātes un stāsta:

   «Tad ta liku, kā liku, smadzenes vien pa pakausi izskrēja.»

   Bet Kurbads skrien velnam pakaļ, prasīdams, kāpēc ķērni sasitis? Tagad velnam, Kurbadu ieraugot, sāk tīri kājas trīcēt, ne nosist nevar. Viņš paņem savas mantas vienā padusē, sievu, velna māti, otrā padusē un bēg pie raganas, Kurbada ienaidnieces. Tomēr Kurbads pēdu no pēdas velnam pakaļ. Pēc kāda laika velns saka uz sievu:

   «Nu varam drusku atpūsties, jo nesamais brangi smags.»

   «Kā tad, jāatpūšas jau būtu gan!» Kurbads atbild velnam aiz muguras.

   «Kurbad, vai tu arī te esi?»

   «Kā tad, kur tu, tur arī es!»

   Velns atkal paņem mantas, sievu un bēg līdz kādai upmalei, kur domā pagulēties, atpūsties. Līdzko šis apsēžas, te Kurbads atkal klāt.

   «Kurbad, vai tu arī te esi?»

   «Kā tad, kur tu, tur arī es!»

   Tādās sprukās, tādos postos velns vēl nebija bijis, skaidri gals klāt, ne nosist, ne izbēgt. Beidzot tas sadomā tā: noguldināt sievu sev blakus, bet Kurbadu pašā upmalē, lai varētu to aizmigušu upē iegrūst. Tomēr Kurbads tev ies pašam velnam blakus aizmigt. Viņš labāki pakaujas ar miegu kā varēdams, nogaida šos abus aizmiegam, paveļ velna mātīti savā vietā, pie kam pats ieguļas viņas vietā un tad gaida, kas nu labs tālāk notiks. Velns kā nu možas, tā grūdis krastā gulētāju upē. Bet, drīzi pamanīdams, ka pats savu veceni iegrūdis, tas palec pie krasta, mīda zemi un lauza rokas. Tagad Kurbads paķer vāli un dod velnam tā pa pakausi, ka šis muru murumis noiet dibenā.


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google