Pasakas.net

Pasakas

Ķēves dēls Kurbads

Teicējs: Māra Krontāle

LejuplādētMP3
Kurbads600.jpg
Ilustrators: Anna Pižova
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   «Pavēlu tik garu virvi atnest, ka varu šā cauruma dibenu sasniegt.»

   Viens divi - rūķīši ar virvi klāt. Kurbads nu iesien meitas dēlu virvē un laidīs iekšā, bet šis, ne līdz pusei aizticis, bļauj lai velkot augšā, esot bail. Tāpat izgājis arī saimnieces dēlam.

   Nu Kurbads laidīsies pats lejup. Bet, lai pusbrāļiem nebūtu purvā jāmirkst, tad piekodina rūķīšiem uzcelt šiem abiem istabu un apgādāt ēdienu. Acumirklī baļķi savilkti, spāres uzceltas, jumts apjumts un galds istabas vidū klāts. Rūķīši pazūd, un Kurbads ar savu vāli nolaižas apakšzemē. Pusceļā velns jau rēgojas savam viņdienas pērējam pretim, sacīdams:

   «Laidies, tu, laidies, gan es tevi notriekšu!»

   Bet Kurbads vēl nedabūja ne vāles pacelt, kad velns, zveļamo pamanījis, pazūd. Beidzot virve atsniedz cauruma dibenu un atduras lielā klajumā. Klajumam otrā malā redz māju un dūmus. Kurbads nu sukā iet, kamēr sasniedz māju. Šī māja - paša velna miteklis. Iekšā trīs pavāri vāra patlaban lielā katlā velnam pusdienu. Ieraudzījuši svešnieku, pavāri it kā iztrūkušies vaicā:

   «Vai, kur tad tu esi iekūlies? Pārnāks mūsu kungs, tas tevi ar vienu pirkstiņu notrieks!»

   «Eita, sēnalu zaķi, eita!» Kurbads atbild un nosēžas katlam blakus.

   Tomēr pavāri viņu pierunā, lai labāki paslēpjoties aizkrāsnē, jo citādi varot arī viņiem nelabi klāties, tādēļ, ka svešnieku ielaiduši. Kurbads paklausa.

   Necik ilgi - te velns arī pārnāk un sāk tūlīt ošņāt, prašināt, kas tā par tādu svešu smaku tik esot. Pavāri izmelojas, ka nule pat vārna pāri skrējusi. Šis arī apmierinās un iet pie katla raudzīt, kāds ēdiens pa sāli, vai labs. Tikko nu velns pieliec galvu pie pavārnīcas, te Kurbads no aizkrāsnes ārā un zveļ ar zobinu tā pa galvu, ka galva un rumpis katlā iekšā. Kamēr velns nu vārās, tikmēr pavāriem jāizstāsta par pazudušām meitām. Šie pateic, ka viena dzīvojot sudraba pilī un piederējusi tam, kuru nule pat nokāvis, otra dzīvojot zelta pilī un piederot trijgalvim. Trešā, jaunākā, dzīvojot dimanta pilī un piederot sešgalvim. Kurbads, to izdzirdējis, piejož savu zobinu un dodas uz sudraba pili.

   No pils iznāk jauna meiča un sacērt rokas, brīnīdamās:

«Vai, puisīt, kur tad tu esi iekūlies! Atnāks mans kaklakungs, tas tevi ar mazo pirkstiņu nositīs.»

   «Nu, nu, meitiņ, vai tad viņš tik briesmīgs nu ir? Labāk saki, tavs kungs jau beigts un es atnācu tevi atpestīt.»

   Meita, to dzirdot, nokrīt Kurbadam pie kājām un raud no prieka slimāk par mazu bērnu. Nu Kurbads labi apskatās sudraba pilī, paēd, padzer un tad izprašina meitai šo un to par māsām. Viņa izstāsta, pamāca, kā tik jau labāki zin, un tad beidzot atnes savādu zāļu trauciņu, kuru viņas kaklakungs tai rītā uz loga aizmirsis. Trauciņā divējādas zāles: labajā pusē stipruma zāles un kreisajā - nestipruma. Ja iedzer no labās puses zālēm, tad spēka bez gala, ja no kreisās, tad spēks uz veselu gadu pagalam. Kurbads iedzer no labās puses un nu tik stiprs, ka pašam brīnumi. No rīta Kurbads steidzas uz otru velna mitekli, kam trijas galvas, un nokauj ari to. Nu jau divas māsas atpestītas. Trešo dienu sešgalvim kārta. Tomēr te Kurbadam tā vairs neizdodas. Sešgalvis ēdienu jau nosmeķējis, paēdis un patlaban aizgājis pie trešās māsas uz dimanta pili.

   «Nu, nekas! Gan jau tur viņu dabūšu,» Kurbads noņurd un steidzas uz pili.

   Pilī zāļu trauciņš nolikts uz loga, un sešgalvis guļ dienasvidu, ka krāc vien. Kurbads apgriež zāļu trauciņu otrādi. Stipruma zāles uz kreiso pusi, nestipruma - uz labo un tad iet meklēt, ko jaunākā māsa labu dara. Atron arī skaistu meiču, bet pie beigām noskumušu. Svešnieku ieraugot, tā klusu brīnās:

   «Vai, puisīt, kur tu esi iekūlies! Uzcelsies mans kaklakungs, tas tevi ar mazo pirkstiņu notrieks.»

   «Nu, nu, tik stiprs jau nebūs. Labāk modini viņu augša, lai varētu mans zobins neģēlim kukaiņu valstī rūmes ierādīt. Tur tādiem bendesmaisiem esot saldāka izguļa nekā dimanta pilīs.»

   Kamēr šie tā runā, sešgalvis atmodies, pie kam gulta, uz otriem sāniem griežoties, tik dikti krakst, ka pat trešajā istabā ausis aizkrīt. Meita ietek pie sešgalvja un mierina, lai tik guļot. Bet šis ošņā, prašina, kas tā tik par svešu smaku. Meita iestāsta, ka pelīte nule pat pa grīdu tecējusi, lai tik guļot mierīgi. Sešgalvis tic un iemieg no jauna. Tagad Kurbads ilgāk negaida, atjož zobinu, atdara durvis un cērt tik sparīgi, ka trijas galvas uz reizi nost. Velns uzlec zibiņa ātrumā un grib stipruma zāles iedzert, bet stipruma vietā iedzer nestiprumu. Kurbads vēl nocērt tās trīs galvas un tad iedrāž rumpi ar galvām peļķes žurgā.



  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google