Pasakas.net

Pasakas

Lāču Krišus

Teicējs: Guntis Veits

Laacu_Krishus_Studans.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns

Kāda saimnieka septiņas meitas reiz mežmalē grābušas sienu. Te piepeši izskrējis lācis un devies meitām virsū. Šās visas nobijušās un sākušas bēgt. Lācis dzinies pakaļ, noķēris jaunāko un aiznesis savā alā. Lācis, redzēdams, ka noķertā meita ļoti skaista, to nesaplosījis vis, bet paturējis par sievu.

   Pēc kāda laika noķertai meitai piedzimis dēls, cilvēks, kuru māte nosaukusi par Lāču Krišu. Tas nu brīnum ātri audzis un pieņēmies spēkā un gudrībā. Kādā dienā, kad lāča nebijis mājā, tas teicis mātei, ka vajagot no alas aizbēgt, jo te viņam nemaz nepatīkot. Māte arī bijusi mierā ar dēla nodomu, bet bēdājusies, kā lai lielo akmeni atveļot no alas cauruma, kuru lācis katru reizi, projām iedams, aizvēlis alai priekšā.

   Krišus ar vienu spērienu aiztriecis akmeni sāņus, un nu tikai ņēmušies abi bēgt. Bet lācis dzinies bēgļiem pakaļ, noķēris abus, atvedis atpakaļ, ieslodzījis alā un aizvēlis divreiz tik smagu akmeni kā pirmāk alas caurumam priekšā.

   Otru dienu Lāču Krišus jau bijis tik stiprs, ka arī šito atgrūdis no durvīm, un nu sākuši ar māti atkal bēgt. Bet arī šoreiz tos lācis pamanījis, panācis, atvedis atpakaļ un ieslodzījis alā, aizveldams četri reizes smagāku akmeni priekšā kā agrāko.

   Dienu vēlāk jau Lāču Krišum bijis tik daudz spēka pieaudzis, ka arī šo akmeni atgrūdis no cauruma un aizbēdzis ar māti uz viņas tēva mājām. Arī šoreiz lācis dzinies pakaļ, bet dēlu panācis tikai pie mātes tēva mājām. Dēls ieskrējis istabā, paķēris no sienas stopu, bultas un nošāvis lāci.

   Nu Lāču Krišus atstājis māti pie tēva un pats devies pasaulē. Tas gājis, gājis, ieraudzījis liela koka galotnē mazu vīriņu sēžam.


   «Kas tu tāds esi?» Lāču Krišus prasījis mazajam vīram.

   «Esmu Kokugāzējs,» vīriņš atteicis.

   «Nu, tad apgāzi šos piecus ozolus, kad jau tik liels stiprinieks esi,» Lāču Krišus teicis.

   Vīriņš kritis vienam ozolam klāt un sācis to gāzt. Gan ozols locījies, bet negāzies. Lāču Krišus kā kampis, apgāzis visus piecus ozolus uz rāviena. Kokugāzējs piedāvājies Lāču Krišum par draugu, un nu gājuši abi tālāk. Gājuši, gājuši un ieraudzījuši augsta kalna galā mazu vīriņu. Bet vīriņš nebijis vis tik mazs, tikai tāds izskatījies, tādēļ ka stāvējis uz augsta kalna. Šim nu Lāču Krišus prasījis:

   «Kas tu tāds esi par vīru?»

   «Esmu Kalnugāzējs,» tas lepni atbildēja.

   «Kalnugāzējs! Nu, tad apgāzi šito kalnu, kad lielies tāds stiprinieks esam.»

   Gan Kalnugāzējs pūlējies, bet kalns tikai mazu lietu kustējies. Nu Lāču Krišus ņēmis un smiedamies to apsviedis. Nu arī Kalnugāzējs piebiedrojies Lāču Krišum un Kokugāzējam, un visi trīs gājuši tālāk.

   Gājuši, gājuši, uzgājuši lielu mežu un mežā mazu mājiņu, tanī tie apmetušies dzīvot. Lāču Krišus un Kalnugāzējs gājuši medīt. Kokugāzēju atstājuši mājā, lai vāra putru. Kad bijis putru izvārījis, ienācis kāds vīriņš īkšķa lielumā un asi garu bārzdu. Tas, neko neskatīdamies, meties pie putras katla, sācis strēbt un izstrēbis visu.

   Gan Kokugāzējs to grūdis nost no katla, bet nevarējis vis veikt, jo mazais vīriņš cirtis Kokugāzējam krūtīs tā, ka tas iegājis tentertenteriem kaktā. Mazais vīriņš, izstrēbis putru, aizgājis projām. Tūdaļ arī pārnākuši abi medību biedri, Lāču Krišus ar Kalnugāzēju, bet tiem vajadzējis iet gulēt ar tukšu vēderu.

   Otrā dienā Lāču Krišus un Kokugāzējs gājuši medīt, putru vārīt palicis par Kokugāzēju stiprākais Kalnugāzējs. Bet arī tam tāpat izgājis kā Kokugāzējam.

   Trešo dienu palicis Lāču Krišus mājās. Arī šoreiz ienācis mazais, garbārzdainais vīriņš un, Lāču Krišum ne aci neuzmetis, devies pie putras katla. Lāču Krišus to grūdis nost, bet šis tam ķēries krūtīs. Nu Lāču Krišus palicis dusmīgs, sakampis to, iznesis ārā, mežā, pārplēsis divžuburu ozolu un tur ielicis mazā vīriņa bārzdu. Bet šis pa nakti izrāvis ozolu ar visām saknēm un ielīdis ar visu ozolu bārzdā, savā alā.

   Otrā rītā Lāču Krišus redzējis, ka mazais vīriņš pazudis ar visu ozolu, pasaucis abus biedrus, un sākuši to meklēt. Meklēdami uzgājuši zemē caurumu. Nu piesējuši lielam grozam garas virves un laiduši ar to Kokugāzēju caurumā. Nebijuši necik dziļi ielaidušies, kad Kokugāzējs iesācis bļaut, lai dziļāk nelaižot, jo tam briesmīgi salstot.

   Nu kāpis grozā Kalnugāzējs. To ielaiduši drusku dziļāk, bet tas sācis kliegt, ka šim esot ļoti karsts. Taisnību sakot, ne pirmajam bijis salti, ne otram karsti, bet tik abiem bijis bail dziļāk laisties, jo manījuši, ka caurums beidzas pašā ellē. Beidzot Lāču Krišus kāpis grozā un nolaidies dibenā. Tur tas ieraudzījis vareni skaistu meitu, bet tā bijusi pieslēgta ar dzelžu ķēdēm pie sienas. Lāču Krišus, tik lielu skaistumu redzēdams, palicis tīri kā stulbs.

   Bet skaistā meita iesaukusies:

   «Bēdzi projām, bēdzi! Kad pārnāks mans vīrs, tad viņš tevi saplēsīs gabalos!»

   Nu Lāču Krišum radusies dūša, tas izrāvis zobinu un saucis: «Es nebīstos tevis dēļ! Lai viņš nāk šurp!»

   Pieslēgtā izstāstījusi, ka tā esot ķēniņa meita un ļoti ilgojoties pēc saviem vecākiem, jo velns, viņas tagadējais vīrs, to esot ar varu nolaupījis, un tādēļ labi būtu, ja Lāču Krišus velnu uzvarētu. To teikdama, tā rādījusi Lāču Krišum divas mucas: ūdens mucu un spēka mucu, mācījusi, lai mucas pārmainot: spēka mucu lai ieveļot ūdens mucas vietā — un atkal otrādi.

   Ja velns atnākot un tie abi sākot kauties, tad, ja Lāču Krišus piekūstot, lai tikai dzerot no spēka mucas, tad velnu noveikšot. Velns, viltību nemanīdams, dzeršot no ūdens mucas un palikšot nestiprs kā bijis. Tikko meita bij beigusi stāstīt, te arī velns ienācis ar sešām galvām. Sarāvis degunu un ostīdams teicis: «Kas te par svešu smaku?» Pie tam arī ieraudzījis Lāču Krišu un kritis tam virsū.

   Bet Lāču Krišus to uzvarējis itin ātri.

   Drīz pēc tam ienācis otrs velns ar deviņām galvām. Arī tas tūdaļ sācis ar Lāču Krišu kauties. Deviņgalvis bijis daudz stiprāks kā sešgalvis. Ilgi abi cīnījušies, te velnam sācis trūkt spēka. Ātri tas kritis pie ūdens mucas un sācis dzert, Lāču Krišus viltību nemanīdams. Lāču Krišus atkal dzēris no spēka mucas.

   Kad abi bijuši nodzērušies, tad Krišus bijis tik stiprs, ka nocirtis velnam visas deviņas galvas ar trim cirtieniem.

   Pēc kāda brīža Lāču Krišus dzirdējis, ka zeme sāk dunēt un trīcēt. Te ari ienācis pats vecais velns, pieslēgtās meitas vīrs, ar divpadsmit galvām. Svešu smaku saozdams un savus brāļus nokautus redzēdams, tas neganti saskaities un kritis Lāču Krišum virsū. Gan šis dūšīgi gainījies un vēcinājis savu zobinu, bet, kuru galvu velnam nocirtis, tās vietā izaugusi tūdaļ jauna. Jau Lāču Krišum sākuši spēki gurt, tas gribējis dabūt no spēka mucas dzert, bet velns tam tik dikti uzmācies, ka nebijis laika.


   Te tam iešāvies labs padoms prātā, tas vaicājis velnam:

   «Vai tu saviem kalpiem arī ļauj pusdienā atpūsties?»

   «Ļauju!»

   «Nu tad atpūtīsimies mēs arī!»

   Arī velns jau bijis piekusis un bijis ar Lāču Krišus padomu mierā. Velns atpūzdamies dzēris no ūdens mucas, Lāču Krišus tamēr krietni sadzēries no spēka mucas.

   Nodzērušies sākuši kauties no jauna. Nu bijis Lāču Krišus tik stiprs, ka nocirtis velnam sešas galvas uz pirmā cirtiena. Tās citas arī itin ātri nokapājis tā, ka jaunas nespējušas augt. Nu tas atsvabinājis pieslēgto meitu.

   Tā, viņam pateikdamās, uzmaukusi pirkstā savu gredzenu un iedevusi mutes lakatiņu. Lāču Krišus to iecēlis grozā un pavēlējis Kalnugāzējam un Kokugāzējam ārā izvilkt. Šie, izvilkuši un ieraudzījuši skaisto meitu, nenolaiduši vairs grozu, bet paņēmuši skaistuli un aizbēguši.

   Nu Lāču Krišus ilgi maldījies pa elli. Maldīdamies ieraudzījis kādā kaktā mazo vīriņu, kas bijis paslēpies ar visu ozolu bārzdā un, šo ieraudzīdams, drebējis vien no bailēm. Lāču Krišus tam prasījis, lai pasaka ceļu, pa kuru no elles izkļūt, tad izņemšot tam ozolu no bārzdas. Tas nu rādījis divējas durvis un teicis, lai ejot pa labai rokai, tur būšot ala — un pa to tikšot ārā.

   Krišus pavēris kreisās durvis, bet, redzēdams, ka tur briesmīga uguns kuras, gājis, kā vīriņš teicis, pa labi roki. Gājis, gājis, iznācis no tumšās alas netālu no kādas ķēniņa pils. Tur gājis iekšā, prasījis darba un salīdzis par grāvju racēju.

   Grāvjus tas racis brīnum ātri, aplam lielus un dziļus, tā ka visi par viņa spēkiem brīnījušies. Pat ķēniņa meita iznākusi slaveno grāvju racēju apbrīnot. Lāču Krišus bijis aptinis pirkstu ar dāvāto lakatiņu, lai citi neieraudzītu dārgo gredzenu. Lāču Krišus, ķēniņa meitu redzēdams, pazinis to par to pašu, kuru reiz atsvabinājis no velna nagiem.

   Meita šā gan nepazinusi, bet pazinusi savu lakatiņu. Lakatiņu tā likusi atraisīt un nu ieraudzījusi arī savu gredzenu. Nu viņa vedusi Lāču Krišu uz pili pie tēva un stāstījusi, kas grāvju racējs esot par slavenu varoni.

   Vēlāku Lāču Krišus apprecējis ķēniņa meitu, un, kad vecais ķēniņš miris, tad šis palicis viņa valstij par valdinieku un dzīvojis ļoti laimīgi.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google