Pasakas.net

Pasakas

Nabaga saimnieks

Teicējs: Arvīds Mūrnieks

Zvejnieks un viņa sieva_web.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns

Vecos laikos jūrmalā dzīvojis kāds saimnieks, kam svētība negribējuse ne pagalam pielipt. Nabadziņš strādājis slapju muguru caurām naktīm, bet, kā tukšs, tā tukšs. Kaimiņš turpretim vazājies tik gar sētsmalām, tomēr tam bijuši visi apcirkņi labības pilni, visas kabatas naudas pilnas. Nabadzīgajam saimniekam kaimiņa pārpilnība nebūt neskauda, bet bagātajam gan dūrās viņa nabadzība acīs. Nabadziņu zākāt, nievāt, par plukatu saukāt, tas bagātajam bij tikpat kā medus uz mēli. Bet par tādiem vārdiem nabaga saimnieks daudz nebēdāja, viņš mēdza atteikt: "Lai viņš mani neieredz, lai, kad tik viņam nekā ļauna nedaru."

   Reiz nabaga saimnieks bij tādās sprukās, ka nezināja, ko pats mutē bāzt, ko bērniem dot. Viņš nopūšas, sacīdams: "Kaimiņam maizes būtu, tas neaizdod, lai nu Dieviņš pats gādā!"

   To sakot, durvis tūlīt atveras un vecs vīriņš, istabā ienācis, noliek uz galda deviņus dukātus, sacīdams: "Tie tavi sviedri, ņem viņus un apgādā maizi."
Saimnieks paņem dukātus un domā vīriņam pateikties, bet tas acumirklī kur palicis, kur ne. Nabaga saimnieks tūlīt nopērk par vienu dukātu maizi un tos citus ieliek cepurē. Bet tavi brīnumi - pa nakti cepure nozuduse ar visiem dukātiem. Sieva no rīta itin pikta, kā varot tā dukātus svaidīt, laikam bagātais kaimiņš būšot vēl no skaudības nozadzis, bet vīrs atbild: "Sieviņ, vaj tā klājās runāt? Kāpēc savā nelaimē gribi citus ar dubļiem apmētāt? Ja tev kas zudis, tad meklē klusu, bet neaizkar citiem godu."
   Sieva palika klusu un palīdzēja lēnā prātā dukātus meklēt. Izmeklējās abi, tomēr kā neatrada, tā neatrada. Beidzot vīrs saka: "Lai nu Dievs zin, nav vērts ilgāki meklēt!"
To sakot, vecais vīriņš atkal atver durvis un pasniedz tādu svina gabalu. Saimnieks saņem, pateikdamies, svina gabalu un nodomā pie sevis: "Laikam vecais vīriņš domājis, lai šo svina gabalu pārdodu, bet cik taču par viņu dabūšu, paglabāšu labāk tāpat."

   Tā tas nu paliek. Saimnieks aiziet pie darba un strādā cauru dienu. Otrā rītā tam iegadās tāpat pa mājām apkopties. Rīts bij jauks un rāms. Saimnieks, tāpat pie klēts pakša atspiedies, noskatījās uz rāmo jūru, kur zvejnieki patlaban savus tīklus izmeta. Tā skatoties, tas pamana, ka viens zvejnieks tīklus atstādams, seko mudīgi vien pie viņa šurp.


   "Vaj gribēs mani palīgā?"viņš domā. Bet nekā, zvejnieks atnāk un pasaka, ka cita nelaime notikusi: esot tīklam viens svars atkritis, vaj nevarot kaut ko smagu iedot, būšot par tādu labumu vienu zivi atmest.

   "Kāpēc ne! te man tāds svina gabals, piesieni to pašu."

   Labi. Vakarā zvejnieks atnes saimniekam brangu zivi. Viņš paņem zivi, ienes saimniecei un saka: "Sieviņ, re, kur varenas vakariņas, vāri tik nu!"Sieva paņem zivi, uzšķērž, bet tavus brīnumus - zivs ierijuse savādu akmentiņu. Sieva rāda vīram. Vīrs paņem, izskatās, iebāž kabatā un tad saka: "Kas viss jūrā nav! Ir gan savāds akmentiņš - jāpaglabā."Novakarē saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist un nevar vakariņas, zivi, sagaidīt. Beidzot saimniece paver durvis, sacīdama: "Vīriņ, aizdedzini skalu, tūlīt nesīšu vakariņas iekšā."

   Saimnieks knaši uzlec augšā un sniedzas aizkrāsnī pēc skaliem. Te plaukt! akmentiņš izkrīt no kabatas un acumirklī visa aizkrāsne, visa istaba gaiša no akmentiņa spožuma. Saimnieks tīri sabīstas, viņš sauc sievu iekšā brīnumus rādīt. Sieva ienāk, sasit rokas no prieka, sacīdama: "Vīriņ, nu vairs skali tev nav jāplēš. Tu redzi, ka ar akmentiņa gaišumu vien visa istaba tik spoža, kā dienu."

   Un tā arī bija: no tā laika ar akmentiņa gaišumu vien pietika. No rīta, saulītei lecot, akmentiņš aptumsa, vakarā, saulītei norietot, akmentiņš spīdēja.

   Bet nu gadījās, ka pēc kādām nedēļām tēvam, mātei mājā neesot, bērni bij paņēmuši akmentiņu un, pagalmā tekādami, svaidījušies. Un tas jau nu mūžam, kur bērni savā vaļā kopā, tur ātrāki nerimst, kamēr kāda klizma notiek. Tā arī te. Tikmēr svieda gaisā, tikmēr vecajā liepā, kamēr akmentiņš nenonāca vairs zemē: bij iekritis liepas dobumā. Pārnāk tēvs, pārnāk māte, ko nu? Nekā darīt, jācērt vecā liepa nost. Otrā rītā, itin agri, saimnieks patrin cirvi un gāž veco māju košumu nost. Liepa nogāžas žvāks! bet dobumā noiet džinks, džinks, džinks! Tavu brīnumu, vaj vēl nauda būs! Sāk rantēt pušu - jā, itin pareizi - viss dobums pilns zelta naudas un pašā dobuma augšgalā vēl saimnieka cepure ar astoņiem dukātiem un spožo akmentiņu. Ak, tavas laimes! Saimnieks grābj vienu pūru, grābj otru pūru un prieka pārņemts vairāk nekā nedaudzina, kā: "To man vecais vīriņš darījis, to vīriņš darījis!"

   Tomēr beidzot tie labākie joki bij tie: bagātais kaimiņš no tās dienas glaudījās laimīgajam slimāk apkārt nekā kaķis. Ne nu bij vairs plukata, ne šis, ne tas. Ko visu nauda nedara?
  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google