Pasakas.net

Pasakas

Neiesmīdināmā princese

Teicējs: Dace Eversa

LejuplādētMP3
neiesmidinama_princese_e_kanepe0001.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Vienam ķēniņam bijusi neiesmīdināma princese. Viņš palaidis tādu ziņu: «Kas manu meitu iesmīdina, tas viņu dabū par sievu.» Šī ziņa bija dažam labam pa prātam: pils jau otrā dienā stāvgrūdu pilna gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem, tomēr viss velti - dari ko gribēdams - princeses lūpas ne vīpsnāt nepavīpsnā. Šī vēsts izpaužas tālu, beidzot viņa arī nonāk nabadzīgā būdiņā, kur nabags sirmgalvis ar savu vienīgo dēlu dzīvo. Sirmgalvis saka:

«Dēliņ mīļais! Tev arvienu Laimes māmuliņa smaidījusi, ej, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, kas zina, vai neizdodas.»

«Tēt, kad tu saki, tad tūlīt!»

Jauneklis paņem savu ādas tarbiņu un aiziet. Ceļā tas satiek vēzi. Vēzis lūdzas:

«Puisīt mīļais, nemin virsū, iemet mani labāk savā tarbiņā - var būt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!»

Jauneklis tā dara un seko tālāk. Pēc brīža tas satiek žurku. Žurka lūdzas:

«Puisīt mīļais, nesit mani, iemet mani labāk savā tarbiņā - var būt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!»

Jauneklis tā dara. Pēc brīža tas vēl satiek vaboli. Vabole lūdzas:

«Puisīt mīļais, nemin man virsū, iemet mani labāk savā tarbiņā - var būt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!»

Jauneklis tā dara.

Otrā dienā uz pašām vakariņām viņš nonāk ar saviem trim biedriem ķēniņa pilī un sakās, ka nācis princesi smīdināt. Ķēniņš saka:

«Labi, labi, bet papriekšu noliec savu tarbiņu un nāc vakariņas iekost.»

«Ēst - to varu gan, bet no tarbiņas tamdēļ vien nešķiršos!» jauneklis atbild un tad nosēžas pie galda princesei blakām.

Vakariņās ir izvārīti zirņi. Visi ēd itin klusu. Te uz reizi žurka tarbiņā saodis arī zirņu smaržu un sāk tik laizīties: tjip, tjip! tjip! Vēzis, to dzirdot, arī - paliek nemierīgs;tas piesit ar savu ļipu pie sakaltušās tarbiņas: ļip! ļip! ļip! Un vabole - ko tā gaidīs? Tā tik iet: bim, bam, bim, bam!

Princese prasa:
«Kas tur apakš galda tā ērmojas?»

«Kas nu ērmojas? Zirņi vēderā nevar satikt - sāk kauties!»

Ak tu manu dieniņu! Tas bija trāpīts: princese itin gardi pasmējās. Ķēniņš tūlīt pieceļas un saka:

«Tev pieder viņa - tu esi mans znots!»

Bet otrpus galda sēdēja svešs ķēniņa dēls, tas arī bija nācis princesi smīdināt. Ķēniņa dēlam ļoti skauž, ka nabaga zēns princesi dabūjis. Pēc vakariņām ķēniņš iedod savam znotam goda drēbes, tās no rīta jāvelk mugurā. Bet svešais ķēniņa dēls apsola ķēniņa sulainim daudz naudas, lai tas naktī nozagtu goda drēbes. Viņš tad klusu apvilktu drēbes un izliktos par ķēniņa znotu.

Pirmā nomiedzī sulainis lien drēbes zagt. Bet, līdzko durvis mazuliet paveras, tā vabole - bim! - sulainim acīs iekšā. Šis sāpēs saķer aci, atstāj durvis nepievērtas un aiziet tantariski atpakaļ. Pie otrām durvīm sulainis vēl domā apķerties, te vabole - bam! - otrā acī iekšā. Sulainis atstāj savās sāpēs ir tās durvis vaļā un tad pazūd. Tagad žurkai un vēzim laiks: blēdīgais ķēniņa dēls piemidzis, abas durvis vaļā - nu jāatmaksā. Žurka nu ņemas blēža drēbes lupatās grauzt un vēzis lupatas laukā vilkt. Tā tie strādā līdz gaismiņai, kamēr ķēniņa dēlam tikko vēl krekls vesels palicis.

No rīta bija īsi pātari: ķēniņa dēls, tik ļoti apkaunots, aizgāja kā tauriņš, un nabaga zēns palika par ķēniņa znotu. Viņš ataicina ir savu veco tēvu uz pili un dzīvo ar savu sieviņu laimīgi.


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google