Pasakas.net

Pasakas

Savādais briedis

Teicējs: Ēriks Stendzenieks

LejuplādētMP3
Savādais briedis.jpg
Ilustrators: Anna Pižova
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Vienam ķēniņam ir daiļa, daiļa princese. Zināms, tādai jau prinču netrūka - bariem, jāsaka, lasījās, bet šī neiet ne pie viena - neviens neesot tik stalts un arī nemākot tā koklēt kā tepat tēva sulainis, tādēļ to viņa gribot, to arī precēšot. Tēvs gan skaidri gaisā: «Vai ārprātā! Tādu skrandainu znotu iedomājusies — to ne, to ne!» «Nē, nē!» Šī atbild—lai tad paliekot. Bet ko tēvs tur ilgi činkosies - aizdzen sulaini pie kāķa un domā: «Gan. tu, meita, aizmirsīsi viņu, kad tas negrozīsies vairs acu priekšā.»

   Tā nu paliek kādu laiku. Tomēr sulainis, sava tēva būdiņā slēpdamies, neguļ vis dīkā - ače, iedomājies lielu,lielu koka briedi gatavot. Citi brīnās - kur tādu likšot?

   «Ā, kas var zināt?» šis tikai atbild un tēš joprojām. Bet kas tādam par iedomu? Tiklīdz briedis gatavs, tā pagrābj savu kokli, ielien brieža vēderā un lūdzas tēvam, lai vedot ērmu ķēniņa pilī pārdot, bet lai nesakot, kas briedim vēderā. Labi, kas tēvam liela nelaime — vedīs arī. Bet pils priekšā sāk šis tur iekšpusē koklēt tik sēri, tik jauki, skaidri vai asarām jābirst. Iznāk ķēniņš, daiļa princese, visi citi - kur tādu kustoni esot grābis? «Vai, ķēniņ, kādi nu mežā nav!» «Vai viņš arvienu tā dzied?» «Dzied gan, bet, ja sauntumojas, — paslinko lai.» «Cik gribi par viņu?» «Nu ko tur, ķēniņ, daudz prasīšu, jūs jau paši zināt. Cik atmetīsiet — atmetīsiet!» Labi, salīgst. Un nu ķēniņš, prieka pilns par savu savādo briedi, to vien daudzina: «Re, bērni, kādi brīnumi vēl notiek plašajā pasaulē!»

   Bet princese gan — tā pazinusi briedi no dziesmas vien, tūliņ tēvam gar kaklu: lai dāvinot viņai pirkto briedi! Jā, jā, tēvs domā, lai padarbojas ar briedi, aizmirsīs drīzāk sulaini. Briedi ienes princeses istabā, un nu jaunie ļaudis kopā atkal. Dienu sulainis iekšpusē koklē, šī klausās, bet nakti, kad ķēniņš guļ, brieža vēders tukšs. Tomēr — kas ir — nedēļu vēlāk tāds nolāpāms skauģis — ačel, pils pavārs iečukst ķēniņam - labi tur neesot, tai brieža vēderā,kas tas par briedi, tik ilgi neēdis? Ķēniņš pārdomā: «Var viss būt — šķelsim vēderu vaļā!»


   Atšķel — vai, tēte! — izlien senākais sulainis nobālis. Ūja! tās dusmas tagad ķēniņam - ilgi tā nebija spārdījies. Un tūliņ pavēl sulaini cietumā spostīt un princesi — pats vēl nezina, ko ar to izdarīt. Bet princese karstās bailēs — špukt! — tamēr pa logu ārā un labāk skries ūdenī nekā tēva bardzību klausīsies. Skrien, skrien, bet sulainis tamēr cietuma lodziņā noskumis skatās šai pakaļ. Jau bēgle pašā jūrmalā, te saceļas melns mākonis kā viesulis, pagrābj princesi, piekabina mugurai spārnus un aizved uz jūras salu drošumā. Sulainis nobrīnās, kas viņai par lepniem spārniem - tīri atspīd un nolaistās vien, pa jūras salu staigājot.

   Ķēniņš izmeklējas vienu dienu, otru dienu savu meitu — nekur atrast. Bēdās gan izsolās atradējam princesi par sievu atdot, ko visu ne, bet nekur un nekur. Te trešajā naktī ķēniņš sapņo - pie viņa gultas atlaižoties sieviete un sakot: «Laid koklētāju, tad princesi atradīsi!» No rīta ķēniņš bija lielās domās: «Žēl būtu tādu pārgalvnieku atsvabināt, bet meitas dēļ taču būs jālaiž.»

   Izlaiž koklētāju - vai zinot princesi atrast? Varbūt gan! Lai tikai padodot laivu. Prasi, kā šis nezinās, kad skaidri redzējis. Aizbrauc pie salas — jā, princese iznāk pretim sveika, vesela. Abi iesēžas laivā un brauc pie tēva.

   Tagad ķēniņam bija jādod meita koklētājam, vai grib vai negrib.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google