Pasakas.net

Pasakas

Zvēri bēgdami iekrīt bedrē

Teicējs: Zane Peneze

zveri_bedre_2_studans.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns

Mēslenīcā apakš cāļu laktas bijuši sakrājušies daudz netīrumu, kuri sākuši iesilt un kūpēt. Vista naktī pamanījusi tādus garaiņus, un tūdaļ tai iesities prātā: "Kad tikai zeme nedeg? Kas, jods, cits tā kūpētu?" Bailēs sākusi kladzināt. Gailis atmodies: "Kas nu, kas nu? Ne nakts vidū vairs nevarēs muti valdīt."

   "Āre, kā runā, vai tad tu neredzi, kur zeme deg — nagos tikai nu esam."

   "Pag, pag! liekas tev taisnība: kūp gan. Vadzi, sieva, tu būsi pati vainīga?"

   "Tīri bez prāta! Nu šis izmeklēs vairs vainas, bēgsim labāk, ka nesadegam!"

   Un bēguši arī, nabadziņi, ar visiem bērniem, ar visiem. Bet birzes malā satikuši zaķi.

   "Kur tad nu tik agri?" zaķis ieprasījies.

   "Zeme deg, zeme deg! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Ko, vai patiesi?"

   "Jā, jā, patiesi, patiesi! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Vai, brāl, ja tas tā, tad laidīsim ļekas vaļām, es bēgšu līdz."

   Bēguši, bēguši, satikuši lapsu.

   "Kur tad nu pašā agrumā?"

   "Vai, kūmiņ, zeme deg, zeme deg! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Ko, vai patiesi?" lapsa sabijusies.

   "Jā, jā, patiesi, patiesi! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Ko tad, brāļi, vēl gaidīt? Laidīsim ļekas vaļām, es bēgšu līdz."

   Bēguši, bēguši, satikuši lāci.

   "Kur tad nu visi tik naski?"

   "Jābēg, jābēg, zeme deg: puse jau nodegusi, un vista pie tā vainīga."


   Bet lācis, drošais vīrs, smējies: "Niekkalbiņi, niekkalbiņi, visi esat vienādi. Nu rādiet jele man arī degumu, redzēs gan, vai būs."

   Veduši rādīt. Aiziet - lācim taisnība, nedeg itin nekas vairs, jo saimnieks pa to laiku izvedis mēslenīcu tīri tukšu, dziļš aizgalds vien palicis vietā. Vista ar gaili laimīgi pārlaidušies aizgaldam pāri;bet, ače, svešie draugi: lācis, lapsa, zaķis nemaz nevīlušies, ka tik dziļš būs. Un, kā nu kāpuši, tā plaukt! dibenā iekšā. Ko nu? Izgrozījušies tādu laiku, izprātojušies;beidzot likuši prātu pie malas, laikam ārā vis netikšot. Bet kas nu vēl par nelaimi? Visiem trim sāk gribēties ēst, ka nekur šauties. Nosprieduši - zaķim esot jāmirst, vai grib, vai negrib. Un, zināms, tūliņ arī notiesājuši šo un apēduši. Bet lapsa, gudriniece, zaķa zarniņas turpat paglabājusi kaktiņā nākamai reizei, ko ēst, un tad nolikusies lācim blakus. Gulējuši, gulējuši, uz vienu reizi lapsa augšā un ēd atkal. Lācis brīnījies: “Ko tu tur ēdi? Tās jau zarniņas! Vai dzirdi, dodi man arī! Kur tu ņēmi?”

   "Āre, kāds nepraša! Es jau pāršķēlu vēderu un izņēmu pati savas zarnas, dari tu arī tā, ko mirsti badā."

   Un lācis, muļķis, šķeļ arī pats savu vēderu pušu, bet- re nu! neattapa ne nožāvāties, nosprāga nabags.

   Lapsa gardi pasmējusies par tādu vientiesi, un gan jau viņa izkļuvusi laukā.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google