Pasakas.net

Pasakas

Cilvēka dvēsele

Teicējs: Mārtiņš Daugulis

LejuplādētMP3
cilveka_dvesele.jpg
Ilustrators: Ilze Zemīte
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Sensenos laikos, kad Dievs radīja pasauli, viņš katrai dzīvai būtnei uzdāvināja pa dvēselei – skaistai un vientuļai. Lai ikvienai būtnei būtu kaut kas, pēc kā ilgoties un tiekties, viņš lika šīm dvēselēm dzīvot nomaļus. Putnam dvēsele dzīvoja sudraba mākonī augstu debesīs. Zivij dvēsele dzīvoja melnajos akmeņos pie avota, no kura iztek tālākais strauts. Skudrai dvēsele dzīvoja visaugstākajā kalnā aiz septiņām jūrām. Bet cilvēka dvēsele dzīvoja mežā.

   Putns juta, kā viņu kaut kas sauc un gaida augstu debesīs, un ik rītu centās aizlidot līdz sudraba mākonim. Lai arī viņam tas neizdevās, putns priecājās par spēku un brīvību, ko sniedz tāds lidojums. Zivs juta, ka melnajos akmeņos strauta iztekā ir kaut kas tuvs un mīlīgs, tāpēc ik pavasari peldēja pa straumei uz augšu, cenšoties sasniegt to vietu, kur sākas visas upes. Lai arī tas viņai neizdevās, zivs priecājās, ka var nārstot vietā, kur ūdens ir tīrāks un garšīgāks. Skudra juta, ka viņas uzdevums ir uzcelt visaugstāko kalnu, tāpēc bez mitas un noguruma vāca ikvienu vismazāko zariņu, veidojot savu skudru pūzni pēc iespējas līdzīgāku kalnam. Lai arī tas viņai neizdevās, skudra turpināja celt un cerēt, ka reiz viņai izdosies savu darbu pabeigt.

   Bet cilvēka dvēsele dzīvoja mežā – dziļi tumši zaļajā biezoknī, starp kokiem un zāli, starp sūnām un brūkleņu mētrām. Rudenī cilvēks gāja uz mežu un priecājās par krītošajām lapām, vāca sēnes un ogas. Ziemā cilvēks bija pateicīgs mežam par malku, ko pārnesa mājās un dedzināja pavardā, sasildot istabu klusām pievakares dziesmām un maigai mīlestībai. Pavasarī cilvēks klausījās, kā mežā dzied putni un plaukst pumpuri, zinot un priecājoties par to, ka dzīve sākas no jauna un turpinās. Vasarā viņš bieži sēdēja meža norās, kāri ieelpodams tvanīgo un mierinošo meža smaržu. Cilvēks juta, ka mežā dzīvo kaut kas tuvs un svarīgs, taču neprata to meklēt.

   Pagāja gadsimti un gadu tūkstoši. Putni, zivis un skudras turpināja savu ceļu – tie dzima, dzīvoja, mīlēja un mira, bet ik reizi no jauna atkal un atkal meklēja vietu, kur dzīvo viņu dvēseles. Tikai cilvēks aizvien vairāk vēlējās dzīvot savās mājās. Viņam mājās bija ledusskapis, kurā glabājās veikalā pirktas limonādes un ievārījumi, tāpēc aizvien retāk cilvēks devās uz mežu pēc ogām. Cilvēkam mājās bija centrālapkures radiatori un malka vairs nebija vajadzīga. Cilvēkam mājās bija televizors un kompaktdisku atskaņotājs, kurā skaistas meitenes dziedāja skaļāk un krāšņāk par putniem mežā. Cilvēkam bija mašīnas un vilcieni, pilsētas un teātri, viņam vairs nebija laika domāt par to, ka gaiss, ko viņš elpoja, jau sen vairs nesmaržo pēc kaut kā tuva un svarīga.

   Cilvēks būvēja lidaparātus un pacēlās augstu debesīs, tik augstu, kur pat visstraujākais putns nevarēja aizlidot. Cilvēks atklāja tālas zemes un iezīmēja kartēs ikvienas upes izteku tur, kur visapņēmīgākā zivs nespēja nokļūt. Cilvēks kāpa visstāvākajos kalnos un atstāja to virsotnēs iespraustus karodziņus, par kādiem visstiprākā skudra varēja tikai sapņot. Un tomēr nebija cilvēkam miera. Tikai reizēm, nejauši nomaldījies vai pagalam izmisis, cilvēks nonāca meža dziļumā, uz brīdi apmulsa, piesēdās zem kāda koka un juta – tā ir kaut kur tepat, kaut kur aiz muguras, tā elpo viņam tieši sejā. Cilvēka dvēsele. Skaista un vientuļa.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google