Pasakas.net

Pasakas

Pasaka par mākonīti

Teicējs: Anta Krūmiņa

LejuplādētMP3
pasaka_par_makoniti.jpg
Ilustrators: Ilze Zemīte
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Starp papardēm vijās tikko saskatāma taciņa, to lietoja tikai meža zvēri un putni.Saules stari izlauzās cauri biezajai koku lapotnei un nelielos plankumiņos klājās uz koku stumbriem un lapām. Virs taciņas peldēja mazs mākonītis. Pēc skata viņš atgādināja plāno pankūku ar aveņu ievārījumu. Arī smaržoja mākonītis tāpat. Viņš lēnām peldēja uz priekšu un ne par ko neuztraucās.

Pa taciņu rāpoja gliemezis. Viņš tikko bija ieturējis brokastis un tagad jutās mierīgs un laisks.Gliemezis nesteidzīgi rāpās uz priekšu, mērodams ierasto ceļu cauri paparžu audzei līdz meža pļavai, kur viņš tikās ar citiem gliemežiem, pārrunāja meža jaunumus un ieturēja pusdienas.

Nebija skaidrs, kurš no viņiem – gliemezis vai mākonītis – virzījās uz priekšu lēnāk, taču diena bija tikko sākusies, koku lapas klusām šalkoja un likās saprotami, ka neviens šādā laikā nekur nesteidzas.

Gliemezis sajuta pankūku smaržu. „Interesanti,” viņš nodomāja. „Turklāt tā ir ar avenēm. Tas ir pilnīgi neizskaidrojami.” Tad viņš uzmanīgi palūkojās visapkārt, pacēla acis uz augšu un papardes viņam virs galvas liegi pašķīrās, atklādamas skatam augstākos koku zarus, caur kuriem plūda saules gaisma, un mazu zilas debess gabaliņu.

Gliemezis samiedza acis saulē un tad ieraudzīja mazu mākonīti. Tā malas bija nedaudz izplūdušas un neskaidras, taču tik un tā ļoti labi varēja redzēt, ka tas ir līdzīgs plānai pankūkai. „O!” nodomāja gliemezis. Nekas cits viņam vairs neienāca prātā un viņš uz kādu brīdi sastinga.

Mākonītis turpretī jau labu laiku bija gliemezi novērojis. Lai arī viņš izlikās gliemezi nemanām, viņš gribēja atstāt labu iespaidu. Tādēļ viņš nolaidās vēl zemāk un piepūtās, un aveņu smarža strāvoja no viņa uz visām pusēm.

Pēc tam mākonītim apnika izrādīties un viņš nolēma doties tālāk. Viņš pacēlās mazliet augstāk un tad sāka griezties ap kādas priedes stumbru. Tas bija diezgan apjomīgs un saules gaisma to apņēma ciešā lokā. Labu laiku virpuļodams, mākonītis mazliet nogura un nolēma atpūsties. Viņš iekārtojās starp priežu skujām un palūkojās, vai tuvumā nav kāds sarunu biedrs. Tā kā pa priedes stumbru rāpoja skudra, viņš vērsās pie viņas.

„Vai ziniet,” viņš teica. „Gliemežiem tomēr trūkst humora izjūtas.”

Skudra uz brīdi apstājās, it kā pārdomājot tikko dzirdēto, un tad atbildēja. „Jā, gliemeži turklāt ir arī lieli lēnprāši.”Tad viņa aizrāpoja tālāk un pazuda no mākonīša redzesloka.

Gliemezis pa to laiku jau bija sasniedzis meža pļavu. Tur auga dažādas puķes un klājās mīksts sūnu paklājs, kas gliemezim ļoti patika. Mazliet aizelsies un nosvīdis, gliemezis nolēma nosnausties kāda pudura paēnā, kamēr pļavā ieradīsies pārējie gliemeža biedri. Pirms laišanās miegā viņš pārdomāja rīta cēlienu un atcerējās mākonīti, kas izskatījās pēc plānas pankūkas un smaržoja pēc avenēm.

„Varbūt tas bija mans iztēles auglis. Vienalga tas izskatījās visai iespaidīgi,” gliemezis nodomāja. „Žēl, ka nesanāca iepazīties tuvāk, bet mākoņi, kā zināms, ir lieli vienpaši, it īpaši tie, kas smaržo pēc avenēm.”

Tad gliemezim pāri pārlaidās spāre un uz saviem caurspīdīgajiem spārniem aiznesa projām viņa domas.


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google