Pasakas.net

Pasakas

Talka Aizmežu karaļvalstī

Teicējs: Mārtiņš Daugulis

LejuplādētMP3
talka_aizmezhu_karaljvalstii.jpg
Ilustrators: Ilze Zemīte
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Torīt laumiņu karalienei Lullai sāpēja galva. Kopš netālu no pils, kas atradās veca ozola dobumā, esošā šoseja bija kļuvusi daudz trokšņaināka, galvassāpes laumiņām bija bieža parādība. Nīgri izkāpusi no ziedlapiņu gultas, viņa biķerītī sajauca īpašās zāles, kas sastāvēja no sniegpulkstenīšu nektāra, meža zemeņu lapu biezeņa un kadiķogu sēklām. Izdzērusi virumu, Lulla saviebās – šī dīvainā garša sastindzināja visas garšas kārpiņas. Bet deguntiņš bija saraukts tikai uz mirkli, tad galvassāpes atlaidās.

Lulla piegāja pie loga, un atbīdīja smalkos, vecās zirneklienes uzraudzībā austos aizkarus.

- Kas šodien par dienu? Sestdiena? Ak, nē.., - Lulla nopūtās, saprotot, ka šīs agrāk tik burvīgās brīvdienas vietā kārtējo reizi būs jāpulcē visi meža rūķi, laumiņas, putni un zvēri, lai mēģinātu kaut nedaudz iztīrīt Aizmežu karaļvalsti. Kopš mežā bija parādījies briesmonis, ko dēvēja par Cūkmenu, nedēļas nogales karaļvalsts iemītniekiem nācās pavadīt, tīrot mežu un glābjot neapdomīgus mazuļus. Visnepaklausīgākās bija mazās laumiņas – tām nevarēja iestāstīt, ka Cūkmena izmētātajās plastmasas pudelēs atrodamās dzērienu paliekas ir draņķis, no kura sāpēs vēderiņš.

Tāpēc agrāk tikai svētkos izmantotos spāru helikopterus nācās piemērot medicīniskās palīdzības sniegšanai – katru dienu mežā dežūrēja trīs laumiņas, kas nepaklausīgos resgaļus veda uz slimnīcu pie Kurmjumātes. Kurmjumāte bija slavena ar saviem zāļu virumiem, taču reiz viņa Lullai atzinās – dēļ tām dīvainajām plastmasas pudeļu dzirām viņai nākas domāt jaunus brūvējumus, jo zināšanas, kas nākušas no vecāsmātes, vairs nepalīdz.

- Aizdomājos, - pie sevis novilka Lulla. Jo līdz lielajai Kopāsanākšanai bija atlicis tieši tik daudz laika, lai iekāptu magoņu pogaļu kurpītēs, ap pleciem apmestu no pieneņpūkām darināto apmetni un nospodrinātu raspodiņu kroni. Šķelmīgi piemiegusi sev ar aci spogulī, zeltmatainā Lulla nosprieda, ka joprojām izskatās vismaz piecdesmitgadīga. Tie divsimt trīsdesmit deviņi gadi, no kuriem lielākā daļa pavadīta lielisko Aizmežu karaļvalsts pavalstnieku vidū, šķita paskrējuši vēja spārniem.

Tas nebija nekāds brīnums, jo dzīve Aizmežu karaļvalstī vienmēr bija mierīga. Izņemot pēdējās četras vasaras, kopš mežā parādījās Cūkmens... - Labāk nedomāt par to briesmoni, - Lulla pie sevis nolēma. – Diena solās būt jauka un saulaina, pirmās mellenes arī jau nogatavojušās, labāk pastrādāsim. Un vakarā visus pacienāšu ar melleņu pīrāgiem!

Kamēr Lulla gatavojās talkai, Tāltālajā Grāvmalē rīta saulītē sānus sildīja Cūkmens. Klusi urkšķot, viņš prātā pārcilāja paveikto, un pie sevis tīksmi grudzināja. – Ak, cik oriģināli izskatās mežzemenēm pa vidu izvītās dzeloņdrātis! Un tik skaisti zaigo sašķaidītās stikla pudeles, tā tiešām ir māksla – izskatās, ka varavīksne nolaidusies uz zemes! Nē, tomēr vistalantīgāk es izpaudos, kurmju alās sabāžot čipsu pakas, vējā folija tik liegi trīsuļo. Nudien, es esmu Mākslinieks! Jācer, ka tie padumjie rūķi un laumas to visu atkal neizjauks, viņi no Mākslas nudien neko nesaprot...

No kurienes bija uzradies Cūkmens, neviens īsti nezināja. Aizmežu karaļvalstī klīda leģendas par to, kā reiz šosejas malā pēkšņi apstājās garāmbraucoša automašīna, pa tās durvīm izvēlies rukšķošs radījums, un gaudojot pazudis mežā. Citi stāstīja par kādu Cilvēkbērnu, kas sēņodams aiz sevis atstājis saburzītus konfekšu papīrus, skārda konservbundžas robainām malām un izdzertas pudeles. Meža Gars sadusmojies, un pasakot baismīgos buramvārdus, Cilvēkbērnu pārvērtis sarainā, netīrā radījumā ar asti gredzenā.

Kā bijis īstenībā, to varēja pastāstīt tikai pats Cūkmens. Taču dienasgaismā nevienam rūķim vai laumiņai nebija nācies ar viņu tikties. Reizēm vien tālumā varēja dzirdēt skārda graboņu vai celofāna švīkstēšanu. Izlūki sarkankrūtīši gan regulāri ziņoja, kurā nostūrī Cūkmens atkal veicis savus posta darbus, taču, kad tur ieradās laumiņu vadītā briežu kavalērija, viņš jau bija devies citur.

Mežā valdīja pamatīga rosība. Pa priežu zariem lēkāja vāveru divīzija, vācot kokos saķērušās plēves un iepirkumu maisiņu atliekas. Pļavā divi stirnu buki cīnījās ar vecu, apdegušu riepu, mēģinot to aizdabūt līdz lielajam atkritumu kalnam. Sarkankrūtīši knābjos nesa konfekšu papīrus, vārnas stiepa konservu bundžas, bet eži nesa uz adatām uzdurtas švammes. Rūķi un laumiņas vāca stiklus – lai nesavainotu smalkās rociņas, tās bija aptītas ar ozola mizām, taču reizi pa reizei nācās dzirdēt kādu žēlu laumiņas pīkstienu vai niknas lamas, kad kāds rūķis bija sadūries.

Visus talciniekus vadīja Lulla, sēdēdama meža baloža mugurā. Ērti iekārtojusies no kastaņa čaulas darinātajos seglos, viņa deva norādījumus pavalstniekiem, vienlaikus sapņojot par Lielajām Melleņu dzīrēm, kad darbi būs paveikti.

Taču pēkšņi laumiņu karalienes mieru iztraucēja kāds rūķis. Zīlītes mugurā sēdošā bārdaiņa seja bija satraukta un piesārtusi, cepurīte nošļukusi pār acīm, rokas trīcēja. Nemitīgi mēģinot atbīdīt mici uz pakauša, rūķis satraukti elsoja.

- Valdniec, valdniec, ir notikusi liela nelaime, - rūķa balsī vienlaikus bija dusmas, satraukums un arī skumjas. – Mazā rūķu meitene Riza ir iepinusies dzeloņstieplēs. Viņa gāja pēc meža zemenēm, bet tur pēkšņi tās drātis... Mēs nevaram viņu izdabūt – paši varam sapīties!

Arī Lullai sāka drebēt rokas. Mazais, mīļais rūķu bērns tik šausmīgu nelaimi piedzīvojis, pie visa vainīgs briesmonis Cūkmens – beidzot viņu ir jānoķer un jāsoda! Laumiņu karaliene pamāja ar roku, un no debesīm parādījās ērgļu pulks. – Jā, valdniec, mēs klausāmies, - ierunājās vecākais no ērgļiem, kura kaklu rotāja baltas spalvas. Lulla izslējās sedlos. – Dodaties meklēt Cūkmenu, un atvediet viņu uz šejieni. Lidojiet kaut visu dienu un nakti!

Ērgļi pacēlās spārnos un pazuda virs koku galotnēm, savukārt Lulla palūdza balodim nolaist viņu zemē. Spalgi iesvilpusies, viņa pievērsa sev visu meža iemītnieku uzmanību. – Jūs, meža strupastes, ejiet uz zemeņu lauku, un atbrīvojiet rūķu meitēnu no stieplēm. Bet jūs, kurmji, lapsas un jenotsuņi, sāciet rakt lielu bedri. Vienreiz šīm nekārtībām mežā jādara gals.

Cūkmena pusdienlaika sapņus iztraucēja spārnu vēdas virs galvas. Iztrūcies viņš uz augšu pavērsa savu saraino šņukuru un pārbijās. Debesis virs viņa bija satumsušas, sauli aizsedza nikni klaigājošu ērgļu pulks. Cūkmens pietrūkās kājās, un sāka bēgt, taču ērgļi neatlaidīgi viņu dzina tikai vienā virzienā, dziļāk mežā. Gar Cūkmena šaurajām ačelēm sitās zileņu krūmi, strupās kājeles ķērās aiz saknēm un ļumīgais, netīrais vēders jau bija slapjš no sviedriem, taču ērgļi no viņa neatstājās. Pēkšņi Cūkmens pazaudēja zemi zem kājām un kūleņoja lejup...

Kad viņš atjēdzās, saprata, ka iekritis milzu bedrē, un gar tās malu augšā snaikstījās neskaitāmi meža iemītnieki. No balsu mudžekļa viņam apreiba galva... Pēkšņi visi apklusa, un debesis pielija ar zaļu gaismu.

- Kāpēc tu piemēslo mūsu mežu? – atskanēja pērkondimdoša balss, un virs bedres parādījās zaļš milzis. Apkārt sīkas balstiņas čaloja: - Re, re, redz, kur ir Meža Gars! Cūkmena mazā sirsniņa sāka sisties vēl ātrāk, un ačeles izpletās. – Es... es nemēsloju! Es radu mākslu! Es esmu ģēnijs! – Cūkmens bēra vārdus vienu pēc otra.

- Cūka tu esi, nevis ģēnijs, - dusmīgi attrauca milzis.- Taču es tev došu iespēju. Tu atkal varēsi būt Cilvēkbērns, ja apsolīsi izpildīt manas prasības.

- Cilvēks? Atkal? Atkal es varēšu būt Cilvēks? – Cūkmens iegavilējās. – Jā, jā, es darīšu visu, tikai pārvērt mani atpakaļ!

- Tad ej atpakaļ pie cilvēkiem un stāsti viņiem, kas ar tevi notika. Un cik skaista un mierīga ir Aizmežu karaļvalsts, un cik daudz ļauna viņi izdara, atstādami mežā savas drazas.

Milzis izrāva Cūkmenu no bedres, novicinājās ar rokām... un pēc brīža zvēru un meža sīkradību vidū sēdēja nošmulējies, noskrandis zēns. Bailīgi pametis apkārt skatienu, viņš pietrūkās kājās un neticamā ātrumā aizskrēja pa meža taku.

- Klau, domā, ka ar to būs līdzēts? – klusi ierunājās uz Meža gara pleca sēdošā laumiņu karaliene.

- Redzēsim, - milzis attrauca. – Cilvēki reizēm sliktu dara ne jau aiz ļauna prāta, bet nezināšanas. Varbūt pienāks brīdis, un viņi sapratīs...


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google