Pasakas.net

Pasakas

Forsteriāna

Teicējs: Ineta Ķirse

Autors: Anna Sakse

forsteriana Elita.JPG
Ilustrators: Elita Kaņepe
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru
Vai jūs esat dzirdējuši, kā sarunājas puķes? Jāatzīstas, es arī agrāk nebiju dzirdējusi, līdz kādā agrā pavasara rītā noklausījos Sniegpulkstenītes un Uzbekijas savvaļas tulpes Forsteriānas sarunā. Īstenībā vairāk runāja tulpe viena pati, Sniegpulkstenīte tikai klausījās un reizēm pavisam klusā balstiņā kaut ko pajautāja. Bet labāk stāstīšu visu no sākuma.
Forsteriānas sīpolus man uzdāvināja draudzene, kas pati tos bija izrakusi Zeravšanas kalnāja akmeņainajās nogāzēs. Rudenī iestādīju tos dārzā, pie mājas sienas, blakus sniegpulkstenītēm.
Nākamajā pavasarī jau martā nokusa sniegs un iestājās neparasti silts laiks. Tikai atkušņu un sala maiņās izveidojušās ledus plāksnes spītēja saules mīļajiem smaidiem. Bet sniegpulkstenītes un agrīnās forsteriānas izlauza ledus vāciņiem robus un līksmi apsveica pavasari.
Kādā aprīļa naktī es ilgi paliku nomodā, lai pabeigtu iesākto darbu. Debesu pamalē jau ieplaiksnījās rīta blāzmas sārtums, kad pieliku pēdējo punktu un, atvērusi logu, nosēdos dziļajā krēsla atpūsties un ieelpot svaigu gaisu. Pēkšņi dzirdu iešķindamies sīku zvaniņu, tik dzidru un tīkamu, it kā būtu saskārušās divas kristāla glāzītes.- Labrīt! - dzidrā zvaniņa balss klusi uzsauca kādam. Un tikai pēc brītiņa cita - dobjāka balss atbildēja:
-Salam aleikum!
-Tu laikam esi svešiniece mūsu dārzā? - sīkā balstiņa apjautājās.
- Es te uzziedu pirmo reizi, - tā otra atbildēja.
-Tad iepazīsimies. Es esmu Sniegpulkstenīte! - dzidrā balstiņa kā zvanīt nozvanīja.
-Un es esmu Forsteriāna, - dobjākā paziņoja.
-No kurienes tu šeit atkļuvi?
-No ļoti tālas zemes, ko sauc par Uzbekiju.
-Tad gan no lielas tālienes, - nošķindināja Sniegpulkstenīte, it kā zinādama, kur un cik tālu atrodas Uzbekija. - Pēc mūsu dārza likumiem tev tagad man jāuztic savs dzīves stāsts.
Mans dzīves stāsts ir ļoti skumjš, - nopūtās tulpe. - To mēs stāstām no paaudzes uz paaudzi, lai neaizmirstu, cik daudz sāpju izcieta mazā meitenīte Forsteriāna, kuras piemiņa mūžam kvēlos mūsu sarkanajos ziedos.
- Ak, stāsti jel, es jau aizturu elpu! - mazliet nepacietīgi iesaucās Sniegpulkstenīte.
-Tad klausies. Priekš tūkstošiem gadu kādā Zeravšanas kalnāja ieplakā dzīvoja aitu gans Sabirdians. Dzīvoja lielā nabadzībā, jo aitas, ko viņš ganīja, ne­piederēja viņam pašam, bet bagātajam Hamidam. Sabirdžanam piederēja tikai divas stipras rokas, paša taisīta stabule un septiņas mazas, melnmatainas mei­tenes, no kurām jaunākajai viņš bija devis dīvainu vārdu - Forsteriāna. Sabirdžans gan mīlēja savas meitas, bet cik daudz reižu viņas dzirdēja to nopū­šamies: «Eh, būtu man bijuši dēli...»
-Kāpēc viņš vēlējās dēlus, nevis meitas? - Sniegpulkstenīte iejautājās.
-Tāpēc, ka dēls ir tēvam spārni, bet meitas ... meitas aizprecē svešos ļaudīs, un māja paliek tukša, sirds vientuļa un skumja.
Reiz skaistākā no visām Sabirdžana meitām - desmit gadus vecā Forsteriāna aiznesa tēvam pusdienas. Lai uzjautrinātu nogurušo tēvu, viņa dziedāja tam pašas sacerētas dziesmas un dejoja lēni vijīgas dejas. Dziedot un dejojot Forsteriānas vaigos iekvēlojās rožu sārtums, bet melnajās acīs iezaigojās zvaigžņu mirdzums. Neviena princese nebūtu varējusi ar viņu mēroties skaistumā.
Pati nelaime tādā brīdī uzsūtīja kalnos bagātnieku Hamidu, kurš staltā zirgā apjādelēja savus neskaitāmos ganāmpulkus. Ieraudzījis Forsteriānu dejojam, viņš apturēja zirgu un, aizslēpies aiz kizila krūma, nepamanīts nolūkojās daiļās meitenes graciozajās kustībās.
Beigusi dejot, Forsteriāna teica tēvam:
- Mans tēvs, es gribētu visu mūžu dziedāt un dejot, lai iepriecinātu ļaudis.
-Oi boi, mans bērns, - tēvs nogrozīja galvu. - Tu esi nabaga meitene, un tev nebūs ne zīda tērpu, ne dārgu plīvuru, lai varētu dejot.
Hamids pagrieza zirgu atpakaļ un, nogaidījis, kad meitene ar tukšajiem pusdienu traukiem devās mājup, sagrāba to un aizveda uz savu pili. Viņš ieslodzīja Forsteriānu istabā, kur jau simt tādas pašas skaistas meitenes darināja paklājus. Tagad Forsteriānai no ausmas līdz rietam bija jākvern putekļainā, puskrēslainā istabā un jāstrādā apnīkstošs, nogurdinošs darbs. Meitenes nevienu brīdi neredzēja sauli, nedzirdēja putnu dziesmas, jo biezie mūri un aizslēģotie logi viņas turēja savā cietumā. Drūmā nospiestībā pagāja vasara, pienāca un aizritēja rudens un ziema. Bet uz pavasara pusi Forsteriānu pārņēma tādas ilgas pēc kalniem, pēc burbuļojošiem strautiem un putnu dziesmām, ka viņai gri­bējās mirt, ja neizkļūs brīvībā. Viņa piegāja pie loga un pa mazo spraudziņu paraudzījās lejup. Viņa redzēja, ka zem loga ir nobērti sadauzīti stikli, un tas bija darīts ar nolūku, lai meitenes sagraizītu kājas, ja kādai izdotos atraut logu un bēgt. Šajā brīdī uz palodzes nometās kāds putns, un tas bija Forsteriānas vecākās māsas Farizodas baltais ba­lodis.
Kādu ziņu lai aizsūta uz mājām māsai - tā, lai viņa saprastu, kur atrodas Forsteriāna? Rakstīt viņa neprata, un mājās neviens neprata lasīt. Bet meitene ātri izdomāja - viņa nogrieza vienu no savām melnajām bizēm, norāva vairākus dārgo dziju pavedienus, no kurām auda paklājus, pa loga spraudziņu pasniedza tos uzticīgajam balodim, un putns, pamājis ar galvu sveicienu, aizlaidās.
Kad Farizoda saņēma jaunākās māsiņas vēsti, viņa ilgi domāja, kā palīdzēt tai izkļūt no gūsta. Pēdīgi viņa nolēma aiziet pie vecās Tursunojas, kas vientuļa dzīvoja savā būdiņā un lasīja zālītes un saknes, ar ko ārstēt slimniekus. Runāja, ka Tursunoja protot pat burt, bet, ja arī viņa to prastu, tad tā varēja būt tikai laba burve.
Noklausījusies Farizodas stāstu, Tursunoja palūkojās mēnesī un sāka runāt:
- Brīvību nevar iegūt par velti, tā jāpērk ar asinīm.
- Ar Forsteriānas asinīm? - Farizoda izbijās.
- Ar Forsteriānas, ar tavām, ar visu jūsu septiņu māsu asinīm. Un ne tikai jūsu, bet visu jūsu draudzeņu - tādu pašu nabagu bērnu asinīm. Tāda ir maksa par brīvību.
- Tad klausies manī, ko tev teikšu. Pēc divām naktīm, trešajā, kad mēness uzlēks tikai pēc pusnakts, Hamida pilī būs lielas dzīres. Kā tādās reizēs parasts, pirmie apdzersies sargi, kaut arī otrā dienā pazaudēs savas galvas. Šajā naktī pirms mēness lēkta jūs, Forsteriānas māsas un draudzenes, ierodieties pilī, un balodis lai jums parāda ieslodzīto meiteņu istabas logu. Kailām kājām pieejiet pie loga un atraujiet vaļā. Es saku - kailām kājām, jo jūs nedrīkstat baidīties tās sagriezt uz stikliem. Un tūlīt es pateikšu, kāpēc tam tā jābūt. Drīz vien Hamids uzies, ka viņa verdzenes izbēgušas, un sarīkos gūstīšanu. Ja būs tikai dažas asiņainas pēdas, viņš viegli uzzinās, kur skrējušas viņa verdzenes, bet, ja tādu pēdu būs daudz, viņš apjuks un trenkās savu zirgu pa akmeņaino nokalni uz vienu pusi, uz otru pusi, bet jūs pa to laiku varēsiet nokļūt kalnu stāvumā, kur zirgs vairs nespēs viņu uznest.
Farizoda izdarīja visu, kā Tursunoja bija pamācījusi. Piedzērušies sargi nepamanīja meiteņu tuvošanos pilij. Viņas sagrieza kājas uz sadauzītajiem stikliem, atrāva logu un klusu pasauca Forsteriānu. Tā izlēca pa logu un pat neiekliedzās, kaut gan sāpīgi sagrieza kājas. Mazās likteņa biedres viņai sekoja un tikpat varonīgi pacieta negantās sāpes. Tad meitenes izklaidā barā devās uz kalna nogāzi. Cik grūti bija skriet, un ai, kā sāpēja kājas, bet viņas ne reizi neievaidējās, lai sevi nenodotu un gļēva vaida dēļ nezaudētu tik dārgi iegūto brīvību.
Meitenes jau bija nokļuvušas akmeņainajā, vēl sniegiem klātajā kalna slīpumā, kad izdzirda zirga pakavu dipoņu.
- Hamids dzenas mums pakaļi - iesaucās Forsteriāna un mudināja: - Meitenes, skrieniet ātrāki!
Meitenes skrēja, kā vēja nestas, bet Forsteriāna juta, ka viņas spēki izsīkst. Viņa vairs nespēja sekot māsām un draudzenēm.
Bet Hamida zirgs jau sprauslāja viņai aiz muguras. Vai atkal nonākt pretīgā bagātnieka gūstā un neredzēt sauli un kalnus?
«Nē, labāk mirt brīvībā nekā nonīkt verdzībā!» izlēma Forsteriāna un metās Hamida zirgam zem kājām. Zirgs samina viņu ar pakaviem, bet arī pats vairs necēlās, jo bija pārlauzis kāju. Lādēdamies un nozvērēdamies, ka agri no rīta izdzīs visus savus kalpus kalnos gūstīt bēgles, Hamids aizvilkās uz mājām.
Forsteriāna vēl paspēra dažus soļus, bet tad viņai pietrūka elpas. Noasiņojusi, bez dzīvības viņa pakrita baltajā sniegā.
Bet rītā, kad Hamids ar kalpu baru nonāca sniegainajā augstienē, viņi apjuka un sastinga no neparastā skata, kas atklājās viņu acīm: baltais sniega klajums bija uzziedējis neskaitāmiem sarkaniem ziediem.
- Tāds ir mans stāsts, un tāpēc mani sauc par Forsteriānu, - tulpe nobeidza un apklusa.
Klusēja arī Sniegpulkstenīte.
Es sajutu vēsumu ložņājam gar pleciem un piecēlos. Ietinusies lakatā, izgāju dārzā.
Tu brīnums - pa kuru laiku bija uzsnidzis mīksts sniedziņš un noklājis visu dārzu ar baltu seģeni? Bet puķu dobē pie mājas sienas kvēloja sarkans tulpes zieds. Es noliecos pār to un ieraudzīju, ka Sniegpulkstenītei pie nokārtā zvaniņa bija piesalusi liela un dzidra asara.
  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google