Pasakas.net

Pasakas

5. Bīstamās ozola zīles

Teicējs: Anete Mikučevska

Autors: Jānis Dailis

LejuplādētMP3
lacis ralfs 4 gadi.jpg
Ilustrators: Ralfs, 4 gadi
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādu dienu lācēns ar pelēnu sēdēja zem vecā ozola un raudzījās, kā vējš vienu pēc otras norauj kokam lapas.

– Lācēn, kā tev šķiet, vai kaut kur pasaulē ir vēl pelēns, kuram draugs ir lācēns? – iepīkstējās pelēns.

– Hmm, nezinu gan, – norūca lācēns. – Tomēr ļoti ceru, ka ir gan! Ja tu jautā man, es esmu par to, lai katram lācēnam būtu savs pelēns!

– Un katram pelēnam savu lācēnu! – dedzīgi iesaucās pelēns. – Un vajadzētu vairāk tādu vecu ozolu, zem kuriem sēdēt lācēniem un pelēniem!

Tajā brīdī pelēnam ar paukšķi uz galvas uzkrita ozolzīle, un nebēdnis saķēris galviņu ievaimanājās:

– Ai, lācēn! Pī, man dikti sāp!

Lācēns pieliecās un nolaizīja pelēna paurīti, un virsū maigi uzklāja savu lielo ķepu, lai vairs neviena ozolzīle neuzkristu pelēnam uz galvas.

– Šķiet tomēr, man pietiks ar vienu pašu vecu ozolu, – sacīja pelēns, berzēdams sasisto pieri, un lācēns piekrītoši pamāja ar galvu.

– Vējš pieņemas spēkā, – sacīja lācēns, pavērdamies koka zaros. Virs tiem peldēja tumši mākoņi.

– Man laiks medu kāpt, kamēr nav uznācis lietus! – noteica lācēns. – Tu mani uzgaidi tepat, pelēn. Drīz nonesīšu lejā arī tev kādu šūnas kriksīti.

To teicis, lācēns sāka rausties augšup pa vecā koka stumbru, bet pelēns no lejas noraudzījās kā ķepainis rāpjas aizvien augstāk lielajā ozolā.

– Pī! – teica pelēns. – Es būšu tepat un ļoti gaidīšu tevi atpakaļ!

– Pi-i, – no lapotnes atsaucās lācēns, bet vēja šalkoņā to gandrīz nevarēja dzirdēt.

– Es jau sāku gaidīt! – pelēns vēl skaļāk iesaucās, cerēdams pārkliegt lapu šalkoņu, bet diez vai lācēns to varēja sadzirdēt. Pelēns ciešāk aptina ap kaklu savu strīpaino šallīti, jo vējš pieņēmās spēkā ar katru brīdi, pēkšņi arī ozola zīles sāka birt lejā viena pēc otras, un pelēns pavisam sabijās.

– Lācēn, es labāk nākšu pie tevis augšā! – pelēns iesaucās. – Citādi tās zīles mani šodien pavisam nositīs!

Ieķēries ar nadziņiem koka mizas dziļajās rievās, pelēns sāka ar grūtībām pamazām kārpīties uz augšu. Ticis līdz pirmajam zaram, viņš saprata, ka vējš ir pārāk stiprs, lai varētu turpināt šo bīstamo kāpienu.

– Lācēn, es tomēr labāk pagaidīšu tevi tepat zarā! – iepīkstējās pelēns.

Tikmēr lācēns, ieguvis kārotās medus šūnas, sāka rāpties lejā, kad pamanīja uz zemākā zara tupam savu draugu, ieķērušos ar visām četrām ķepiņām tā, ka tikai šallīte plīvoja vējā.

– Pelēn, es jau nāku! – iesaucās lācēns, iestūma bišu vaska gabalu sev aiz vaigiem un strauji sāka šļūkt lejā pa stumbru.

Spējās vēja brāzmas bija pāraugušas īstā viesulī, un pelēns izmisīgi turējās, lai vējš viņu neaiznestu sev līdzi.

– Pii, pii, – sauca pelēns redzēdams lācēna ķepu stiepjamies pēc viņa. Atlaidis abas priekšķepas no zara, pelēns pastiepās pieķerties lācēna ķepai, lai paglābtos no niknajiem vēja auriem, bet tajā brīdī vējš viņu atrāva no zara pavisam un pelēnam pēdējā brīdī izdevās pieķerties kāda zariņa pašā galā.

– Pīī! – kliedza pelēns, kamēr lācēns rāpās pa zaru viņam pretī, bet zara galā, tverdams ar ķepu pēc pelēna, izdzirdēja zem sevis krakšķi un kopā ar visu lūztošo zaru ar būkšķi uztriecās ozola stumbram. Tomēr pelēns bija cieši jo cieši saķerts lācēna ķepā, un lācēns ātri nošļūca līdz zemei, sapratis, ka aiz bailēm pat medainais bišu vaska gabals ir nogājis lejā vēderā.

– Pelēn, es laikam apēdu visu medu, – lācēns žēli sacīja, paskatījies lejā uz savām ķepām, ko bija cieši piespiedis sev pie vēdera. Ķepās cieši saspiesta atradās pelēna strīpainā šallīte, bet drauga tajā vairs nebija. Lācēns izritināja šallīti visā garumā, bet pelēnu tur tā arī neatrada. Palūkojies augšup uz pusnolūzušo zaru, kura gals karājās lācēnam tieši virs galvas, arī tur vairs pelēnu neredzēja.

Sākās stiprs lietus, bet lācēns vēl ilgi staigāja pa pļaviņu apkārt ozolam un gar strautiņu klaigādams un saukdams pēc pelēna. Taču reizēm pasaulē ir kāds spēks, kas izrādās stiprāks pat par visstiprākajām ķepām, kas var censties tevi sargāt no krītošas ozolzīles, tomēr nekad nevar paredzēt, vai kādu dienu tu pats nekļūsi par vēja aiznestu lapu.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google