Pasakas.net

Pasakas

Baltā trusīša ziemassvētki

Teicējs: Lidija Pupure

Autors: Margarita Stāraste

baltais trusits.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

«Laidiet ārā! Laidiet ārā!» Kāds sauca un sita pa mājiņas durvīm. Bet šī balss baltajam Sārtacītim likās tā kā pazīstama.
«Vai tu tas esi, Krunkuli?» trusēns jautāja, slēpdamies aveņu krūmos.
«Jā, tas es esmu!» atbildēja balss aiz mājiņas durvīm, «es - Krunkulis, vecais pārslu rūķis!»
Tad Sārtacītis kļuva jau drošāks. Viņš pielīda pie durvīm un pārmetoši teica: «Kāpēc tu tik nejauki dauzies? Tā nemaz neiederas Ziemassvētku vakarā!»
«Kā lai es nedauzos!» aiz durvīm vaimanāja Krunkulis, «es esmu iekrampēts pats savā mājā un netieku ārā. Citi pārslu rūķi dedzina izcirtumā eglīti. Tikai es viens esmu ieslodzīts un netieku ārā.»
Un Krunkulis atkal sāka tā bungot pa durvīm, ka sniegi bira no gobas zariem un krita uz mājeles jumta.
Tad Sārtacītis attaisīja ārējo durvju krampīti un atvēra Krunkuļa durvis. Vecais rūķis izlīda ārā tīri nosvīdis no lielās bungošanas. Vispirms viņš ilgi un pamatīgi slaucīja pieri kabatas lakatā, ieelpoja svaigo Ziemassvētku nakts gaisu un pēc tam teica:
«Mani te no ārpuses iekrampēja nejaukais sesks. Viņš jau vienmēr esot lielījies, ka man reiz pamatīgi atriebšoties.»
«Par ko tad?»  trusēns jautāja, ziņkārīgi ūsiņas pastiepis. Nu vecais Krunkulis arī visu izstāstīja. Reiz viņš esot seskam krietni sadevis par to, ko tas nodarījis raibajai vistai.

Tad Krunkulis pasmaidīja: «Labi, Sārtacīt, ka tu mani izlaidi ārā!» rūķis teica, «nu es tev atlīdzināšu!» Krunkulis ņēma Sārtacīti pie rokas un veda uz izcirtumu, kur liels pulks pārslu rūķu dedzināja Ziemassvētku eglīti.
       Cik tas bija brīnišķīgi! Sārtacītis vēl nekad nebija redzējis tik krāšņi izrotātu svētku eglīti. No zara uz zariņu stiepās viegli sarmas tīkliņi, vizuļoja dimanta lāstekas, zari un pazares bija pilnas neskaitāmām svecītēm. Bet pašā eglītes galā mirgoja Ziemassvētku zvaigzne. Tā bija nolaidusies no debesīm un uzspraudusies zaļajā galotnē, dalīdama zelta starus uz visām pusēm.
No negaidītā pārsteiguma baltais trusītis bija tīri apstulbis. Viņš grozīja sārtās acis, kustināja strupo astīti, un abas ausis viņam bija uzslējušās gluži stāvus.
Ak, tie tik bija Ziemassvētki! Tādus baltais trusēns vēl nekad nebija piedzīvojis. Viņš grauza rūķu cepumus, ēda biezpiena maizītes un dzēra dzidru ābolu sulu. Viņš dancoja, viņš gāja rotaļās un meta gaisā kūleņus, lai labajiem rūķiem būtu par ko pasmieties. Visvairāk smējās vecais Krunkulis. Un katru reizi, kad viņš smejas, tad viņa vaigos sametās mīlīgas piena krunciņas.
Tā Ziemassvētku vakars pagāja vienos priekos. Tikai, kad izkūpēja pēdējā svecīte, tad priekiem bija jābeidzas, un rūķi pamazām izklīda. Ari Ziemassvētku zvaigzne pacēlās augšup un ielīda mākoņos. Izcirtumā palika tikai Krunkulis un baltais trusēns. Tad vecais pārslu rūķis piebāza Sārtacītim maisu ar mīkstām rožmaizītēm, brūnām piparkūkām, un spožām Ziemassvētku konfektēm, un šīs rūķu konfektes bija vēl skaistākas par tām, kuras runcis salicis savas tirgotavas logā.
«Nākošgad gaidīšu tevi atkal!» Krunkulis atvadoties trusītim teica.
Tas bija ļoti liels dāvanu maiss, kuru Sārtacītis aizstiepa sev līdzi uz trušu alu. Nu arī trušu tēvs omulīgi grauza piparkūkas, raibā trušu māte ēda mīkstās rožmaizītes un mazie trusēni izdalīja savā starpā spožās konfektes.
Tagad bieži vien Sārtacītis tup, salicis baltās priekšķepas, domā par pārslu rūķu eglīti, par brīnišķīgo Ziemassvētku zvaigzni un gaida atkal nākošos Ziemassvētkus.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google