Pasakas.net

Pasakas

Cūkausītis

Teicējs: Ineta Ķirse

Autors: Anna Sakse

cukausitis.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe

Purvainās pļavās un zālainās slīkšņās meža vidū jūs būsiet ievērojuši savādu puķi: uz resna, ūdeņaina kāta plaukst zieds ar vienu pašu baltu ziedlapu, kas apņēmusi dzeltenu, sarepējušai dūrītei līdzīgu putekšņu vālīti. Laukos to sauc par cūkausi, bet pilsētās audzina podos un sauc par kallu. Pastāstīšu pasaku, ko par šo puķi dzirdēju no sava vectēva.

   Dzīvojis reiz puisītis Jānis, apaļš un priecīgs, kā visi bērni, ko silda gan saules, gan mātes maigums. Krietns puisis no viņa būtu izaudzis, ja ļauna slimība nebūtu viņa māmiņu aizvedusi smilšu kalniņā. Pietrūka Jānītim mātes aizvēja, tā visa dzīve kļuva pret viņu skarba. Tēvs pārveda mājā pamāti - dusmīgu sievu, no kuras zaļajām acīm Jānītim bija bailes. Viņam likās, ka pamāte noslēgusi savu sirdi deviņām atslēgām, lai no tās neizlauztos neviens mīļuma putns. Bet varbūt viņai tādu nemaz nebija, varbūt tur mājoja tikai melnie niknuma kraukļi, kuru ķērcieni skrēja pret Jānīti kā asi lamu vārdi. Pamāte pūrā pārveda lielu cūku baru - baltas un melnas, raibas un daglas, - un tās nu Jānītim bija jāgana no agra rīta līdz vēlam vakaram, no zaļa pavasara līdz kailam rudenim. Ganības malā bija dziļa dūņu bedre, kur karstās dienās cūkas gāja vārtīties. Bet otrpus bedres sākās kartupeļu lauks, un daglās smeceris tur saoda gardumu. Kā zagle viņa brida pāri dūkstij uz kartupeļiem, un Jānītim bija līdz ceļiem jābrien netīrajos dubļos, lai dzītu to atpakaļ. Vakaros viņš pārnāca mājās melns kā sušķis, bet pamāte nedeva pat silta ūdens lāsi, kur nomazgāt rokas un kājas. Tās sasprēgāja un sarepēja kā veci sakārņi.

   Agrāk Jānītim bija daudz draugu, ar kuriem kopā viņš gāja jautras rotaļas. Tagad citi bērni atstūma netīro, noskrandušo cūkganu. No tālienes viņš noskatījās bezbēdīgajās spēlēs un klusu svilpoja:

   «Saulīt tecēj tecēdama.»

   Domās nogrimis, viņš neievēroja, ka cūka ar sivēniem, pārbridusi pāri bedrei, rakājās pa kartupeļu lauku. Pamātes bērni to ieraudzīja, bet, Jānītim ne vārda neteikuši, aizskrēja ziņot mātei. Tā nāca ar garu rīksti, un cūkgans pamodās no domām tikai tad, kad rīkste nošmīkstēja uz viņa muguras. Izbijies viņš skrēja pāri dūkstij, izdzina cūkas, bet, atpakaļ brienot, viņam kāja aizmetās aiz saglumējušas siekstas, un viņš visā augumā nostiepās dubļos. Novārtījies izkūlās malā, bet uz viņu sāka birt pamātes rīkstes sitieni. Tomēr sāpīgāk par tiem viņu kapāja citu bērnu ņirgāšanās. Negantajai cūkai, skrienot cauri dubļu bedrei, bija palikusi balta tikai viena auss, un taisni tāpat bija arī Jānītim.


   - Cūkausis! Cūkausis! Re, kur Cūkausis! - bērni spiedza, uz augšu lēkādami.

   Šī palama Jānītim pielipa vēl stingrāk nekā melnie dubļi. Neviens viņu citādi vairs nesauca, it kā viņam cita vārda nebūtu bijis. Pat tēvs, kas, pamātei neredzot, kādreiz noglaudīja dēlam galvu, tagad paraustīja viņu aiz auss un nosmēja:

   - Ak tu Cūkausīti, tu man kaunu vien dari!

   Vasarā uznāca svelmains karstums. Zāle izdega, labība novīta. Dūņu bedre izžuva sausa un cieta kā mūris. Mušas un dunduri mocīja cūku baru, kurām vairs nebija kur noberzties. Elsodamas tās skraidīja pa kailo ganību un plēsās uz mežu, kur aizaugušajā sila ezerā vēl varēja atrast valgmi. Ezera vietā tagad pletās līgans purvs, tikai pašā vidū rēgojās akacis, kura melnajā ūdenī pat debesis nemīlēja spoguļoties.

   Karstums un sausums arvien pieņēmās, līdz arī purvs bija izžuvis. Tikai akacis kā melna acs spītīgi glūnēja, vai nevar pievilināt kādu vēsuma meklētāju. Zvēri tam gāja ar līkumu garām, izslāpušie putni kliegdami laidās pāri, bet nenomētās nodzerties. Un tikai kāds neprātīgs sivēns no pamātes cūku bara, karstuma mocīts, metās akacī izpeldēties. Ļaunā priekā akacis to apkampa savos glumajos skāvienos un nelaida vaļā. Sivēns sāka grimt. Jānītis nobijies skrēja uz māju saukt ļaudis palīgā, bet pamātes acis iezvērojās tādas pašas melnas un ļaunas kā akacis. Viņa sagrāba Jānīti aiz auss un rāva uz purvu, kliegdama:

   - Tūlīt tu pats izvilksi sivēnu ārā!

   Nelaimīgais puisītis metās akacī, kura virspusē vairs bija redzama tikai balta cūkas auss. Viņš satvēra to rociņā, bet arī pats nogrima stindzinošajā ezera acī. Virs ūdens palika tikai cūkas auss un gana dūrīte.

   - Tur tu arī paliksi, Cūkausi! - nočukstēja pamāte.
Otrā dienā bija izžuvis arī akacis, bet tā vietā auga puķe, kas izskatījās kā cūkas auss un bērna dūrīte.

   - Cūkausītis, re, kur Cūkausītis! - garām iedama, iesaucās kāda meitene, un tā šo puķi sauc vēl šodien.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google