Pasakas.net

Pasakas

Cukurpasaka

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

Autors: Imants Ziedonis

Cukurpasaka_Studans0001.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns

Nīkšķis stāvēja saviebies. Un lūpas raustījās. Nupat viņam bija stāstīta skāba pasaka. Nīkšķis nevarēja ciest skābas pasakas, jo krustmāmiņas viņam bija stāstījušas tikai saldas pasakas.

     Viņam bija izlutinātas ausis. Visi jau zināja, ka ausis viņam ir pārcukurojušās. Nīkšķis savas ausis mitrā laikā glabāja cukurtraukā. Mīkšķim arī patika saldas pasakas.  Mīkšķis bija tā izlutinājies, ka pirms katras pasakas ausī kaisīja vēl pūdercukuru. Mīkšķis Nīkšķlm mīkšķēja saldi, Nīkšķis Mīkšķim — vēl saldāk. Runāja viņi apmēram tā:

   — Vai tev ir cukurcik laika?

   — Cikcukur vajag?

   — Cukurcauru šovakaru un vēl cukurcitu ceturtdienu.

   — Citcukurceturtdien es nevaru, — teica Nīkšķis.

   — Cukurcitādi es varētu, bet man būs cukurciemiņcepetvakars. Bet es to varu varbūt pārcukurcelt.

   — Pacukurcenties gan, cik cukurcik vien iespējams. Nāk cukurciklons, un man līst čukurcukurcauri jumtam. Un arī cukurcitādi un vispār mums vajag sacukurkoncentrēties celtcukurcukurceltniecībai, lai cukurceltu un celtcukurētu cilvēkcukurainīgas cementcukura un cukurcementa celtnes, kā arī cīnītcukurēties un cukurcīnīties par cukurcukurību, cuku rcu kurcukurību, cukurcukurcukur...

   — Cuku! Cuku! Urkš! — teica Cūka. — Vai mani te kāds sauc?

   — Jā, — teica Mīkšķis un Nīkšķis. — Ak, cik cukurcik labi, ka tu esi atcukurnākusi! Mūsu pulks aug!

   Tev jācukursolās, ka tu būsi cukurcūka! Cukurcaurcukurcūka. Cukurcaurumcaur. Cukurcauruncaurumcau! Un tev dzims nevis cūčuki, bet mazi cukurčuki.

   — Nē, — atrukšķēja Cūka. — Es esmu godīga cūka, es esmu bekoncūka.

   Es meklēju cūkcepures, nekur nevar dabūt. — Nekādu cūkcepuri! — kliedza reizē Mīkšķis un Nīkšķis.

   — Tev pienākas cukurcepure! Tev arīdzancukur pienākas pavisam cukurcita aste pie cukurmugurkaula! Cūka tikmēr klausījās, līdz juta, ka tai astes galā uzplaukst cukurgrauds un ka nu ir beigas. Viņa tikai juta, ka ausis kļūst par cukurtūtēm un tie abi ber viņu pilnu ar cukuru, un kājas kļūst stīvas, un sirds iekšā sastingst baltā cukurā. Bet Nīkšķis un Mīkšķis tikai runāja un runāja arvien tīrāku cukuru un nemaz paši nejuta, ka viņu pirmie burti kļuva arvien vienādāki un pārvērtās par "C", un nu viņi abi bija vienādi Cīkšķis un Cīkšķis. Arī nākamie burti visi pamazām pārcukurojās:

   Cīkšķis Cīkšķis Cckšķis Cckšķis Cccšķis Cccšķis Ccccķis Ccccķis Cccccis Cccccis Ccccccs Ccccccs Ccccccc Ccccccc

   Tagad viņi abi ir tik vienādi, ka viņiem nav ko runāt un nav par ko runāt.

Nu ir cukurbeigti. Nav kur cukuriet.

Kājas cukurstingas. Mute cukurciet.

Mēle mūžam sasalusi cukursalā.

Un arī pasaka nu ir (cukur)galā.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google