Pasakas.net

Pasakas

Hiacinte

Teicējs: Ineta Ķirse

Autors: Anna Sakse

hiacinte_sandra.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga

Kādreiz likās, ka nav tādas varas, kas spētu iedragāt dieva Apolona un valdnieka dēla Hiakinta draudzību. Stalto skaistuli Hiakintu Apolons bija iemīlējis kā brāli, un visi viņus uzskatīja par nešķiramiem. Dzeva dēls mīlēja skaistumu un katru rītu uzkāpa kalna galotnē, lai sveiktu sauli, kad tā pieceļas no jūras gultas, kur bija atdusējusies no garā ceļa ap zemi. Šajos gājienos viņu arvien pavadīja Hiakinfs.

    Pavadījuši sauli viņas gaitās, jaunekļi gāja aplūkot ganāmpulkus, kas mielojās rasainajā zālē, un laimīgs bija tas lopu bara īpašnieks, kura govis un vēršus apsvētīja Apolons.

    Viņi staigāja gar briestošām druvām, un, kur vien laukam bija slīdējis pāri Apolona skatiens, tur togad ļaudis ievāca bagātu ražu.

     Vakarpusē viņi gulēja ozolu birzī un klausījās, kā Eols spēlē savu kokli, bet vakaros Apolons sapulcēja ap sevi dzejniekus un tie lasīja viņiem priekšā odas skaistumam, draudzībai un mīlai.

     - Mans dievišķais draugs, es tev pateicos, ka esmu laimīgākais cilvēks mūsu zemē, - Hiakints katru dienu apgalvoja, un šajos vārdos nebija ne kripatas liekulības vai lišķības.

     Reiz abi skaistuļi - cilvēks un dievs - ilgi kavējās upmalā. Viņi ķerstīja zilās spāres, kas laidelējās pa niedrēm, peldējās, sacentās diska mešanā. Viņi jutās labi divi vien, tik brīnišķīga bija viņu draudzība.

     Laikam viņi bija kļuvuši pārāk trokšņaini, jo no ūdens iznira nimfa un apsauca viņus:

     - Ei jūs, trakuļi, vai nevarētu drusku klusāk! Mans tēvs patlaban guļ diendusu.

     Apolons nolaida metienam pacelto roku un pagriezās uz upes pusi. Ko viņš tur ieraudzīja - skaistuli, kādas nebija pat starp dievu meitām! Seja balta kā piens, mati zaļi kā ūdens zāles, krūtis kā dzidri āboli. Pārsteigumā viņam disks izkrita no rokas un ieripoja upē.

      - Kas esi tu, daiļā, un kas ir tavs tēvs? - Apolons jautāja.

      - Mans tēvs ir šīs upes dievs, un es esmu viņa meita Dafne, - nimfa lepni atbildēja.

      Arī dievi mēdz iemīlēties no pirmā acu uzmetiena, un tā šoreiz notika ar Apolonu. Viņam likās, ka gaiss kļuvis versmīgs un tikai upes ūdeņi var sniegt veldzi. Ja upes dieva meita nebūtu ar mieru nākt pie viņa uz zemes, viņš bija gatavs pamest skaistos saullēktus, leknās druvas, bija gatavs nekad vairs nedzirdēt Eola koklēšanu, dzejnieku odu skandēšanu, jā, pat no Hiakinta draudzības atteiktos un dzīvotu kopā ar Dafni, lai arī kā iegātnis sievastēva ūdeņu valstībā.

      - Dafne, tu daiļākā starp daiļām, es esmu saules dievs Apolons, nāc un dalies ar mani mīlestībā un valstībā! - Apolons aicināja nimfu.

      Dafne papurināja slapjos matus, un saulē zvīļojošās ūdens lāses apvija mirdzošu kroni ap viņas galvu.

      - Tu esi dzimusi valdniece, un pat skaistā Helēna nevar sacensties ar tevi! - sajūsmā iesaucās Apolons un pastiepa rokas pēc Dafnes.

      - Tu esi pārāk karsts, tāpat kā tava saule, - nimfa paslēpās zem ūdens, un tikai viņas seja šūpojās straumē kā balta ūdensroze.

      Dafne, ja tu nenāc pie manis, es eju pie tevis, - kaislē iededzies, neatlaidās Apolons un grasījās ielēkt  upē.

    - Pagaidi, neplunkšķini ūdeni, mans tēvs guļ, un, ja viņu nelaikā uzmodina, viņš kļūst nikns un sabango upi tā, ka visas laivas gāžas apkārt, - Dafne nobrīdināja Apolonu un domāja, kā paķircināt ugunīgo dievu, lai atvēsinātu viņa versmīgo mīlestību. Ieraugot Hiakintu, viņa acumirklī sagudroja viltīgu plānu.

     Sameklējusi upes dibenā Apolona pazaudēto disku, viņa izsvieda to krastā un teica:

    - Lai parces izšķir mūsu likteņus. Sacentieties diska mešanā. Kurš trīs reizes aizmetīs disku vistālāk, tam es dāvāšu savu mīlestību.

     Nabaga Hiakints! Viņš no sirds vēlējās, kaut draugs iegūtu kāroto laimi, bet laikam Apolonam aiz uztraukuma drebēja roka, jo divi metieni viņam nepadevās, turpretim Hiakints, lai kā centās mest vēl sliktāk, tomēr pārspēja draugu.

     Trešo reizi Hiakints vairs nedabūja mest. Trakuma pārņemts, Apolons atvēzējās un, labi nomērķējis, trieca disku pret viņa galvu. Hiakints saļima un aizmiga mūžīgā miegā. Kad valdnieka kalpi aiznesa viņa nedzīvās miesas, zālē palika asiņu lāma.

     Dafne jutās satriekta. Viņa, tikai viņa bija vainīga cēlā jaunekļa nāvē! Savā vieglprātībā viņa bija izraisījusi dievā dusmas, kurām par upuri krita cilvēks.

    Vakarā, kad pār cipresēm uzausa apaļš mēness, Dafne ar draudzenēm izkāpa no upes un ar svecītēm rokās gāja uz nelaimes vietu, lai aizvadītu mūžībā Hiakinta dvēseli. Viņas nesa baltas un sarkanas, zilas, rožainas un dzeltenas svecītes, aizdedza tās pret mēness stariem un sasprauda zemē, kas bija piemirkusi ar Hiakinta asinīm.

    Pēkšņi viņas pamanīja no netālās birzes izskrienam gaišu stāvu. Tas skrēja vēja ātrumā un jau pa lielu gabalu izstaroja ugunīgu versmi.

    - Nimfas, bēgam, tas ir Apolons! - iekliedzās Dafne un sāka skriet. Nelaimīgā upes meita, kā viņai pašai atriebās parce, samulsinādama prātu un parādīdama nepareizu virzienu - nevis uz upi, bet klaju lauku. Karsta vēja pūsma jau dedzināja viņai papēžus, kaisla elpa skāra kaklu. Kur gan vairs izbēgt no neprāta pārņemtā saules dieva?

     Izmisumā Dafne noskaitīja trīs vārdus, piesaukdama savu likteņmāti, un lūdza pārvērst viņu lauru kokā. Acumirklī viņas vēlēšanās piepildījās un Apolona priekšā izauga laurs.

     Dievi, tāpat kā tirāni, nekad nejūtas vainīgi, pat tad, ja kļuvuši slepkavas. Apolons, neieguvis Dafni, arvien vēl juta greizsirdību pret Hiakintu. Viņi nogāja drauga bojā ejas vietā un ar vienu rokas vēzienu apdzēsa svecīšu liesmas. Šeit viņš vairs neatgriezās un tāpēc nezināja, ka svecītes uzziedēja kā puķes un liesmu vietā tās virmoja smaržas, spēcīgas kā neizdzīvotas jaunības sauciens pēc laimes. Hiacintes.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google