Pasakas.net

Pasakas

Ievērojamā Raķete

Teicējs: Zane Daudziņa

Autors: Oskars Vailds

raketes.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

    "Ak! Cik prasta dzīves uztvere!" Raķete noteica. "Bet ko gan citu varēja gaidīt. Tevī nekā nav, tu esi vien caurums un tukšums. Bet varbūt Princis un Princese dzīvos valstī pie dziļas upes, varbūt viņiem piedzims viens vienīgs dēliņš ar violetām acīm kā Princim; varbūt kādu dienu viņš izies pastaigā kopā ar auklīti; varbūt auklī­te iesnaudīsies zem milzīga koka; varbūt mazais zēns iekritīs dziļajā upē un noslīks. Kāda briesmīga nelaime! Nabaga ļautiņi, zaudējuši vienīgo dēlu! Vai tas nav briesmīgi? Es to nemūžam nepārdzīvošu."

   "Bet viņi nav zaudējuši vienīgo dēlu," iebilda Romiešu Svece. "Vēl nekāda nelaime nav notikusi." "Es jau nesaku, ka ir," Raķete aizrādīja. "Es teicu, ka tā varētu būt. Ja viņi patiešām būtu zaudējuši vienīgo dēlu, par to vispār nebūtu jēgas runāt. Man nepatīk tādi, kas raud pie sasistas siles. Bet, kad es iedomājos, ka viņi varētu zaudēt vienī­go dēlu, esmu ļoti aizkustināta."

   "Pēc tādas tu arī izskaties!" iesaucās Brīnumsvecīte. "Tu esi visaizkustinātākā persona, kādu vien esmu satikusi."

   "Bet tu esi visnepieklājīgākā persona, kādu vien esmu satikusi," Raķete atcirta. "Un tu nespēj izprast manas draudzī­gās jūtas pret Princi."

   "Bet tu taču viņu pat nepazīsti," Romiešu Svece norūca. "Es nesaku, ka pazīstu," Raķete atbildēja. "Ja es uzdrīkstētos apgalvot, ka viņu pazīstu, es nebūtu viņa draugs. Ir ļoti bīstami pazīt savu draugu."

   "Tev patiešām vajadzētu vairāk rūpēties par savu sausumu," Ugunsbumba aizrādīja. "Tas ir svarīgāk."

   "Tev tas ir svarīgi, šaubu nav," Raķete attrauca. "Bet es, ja gribēšu, tad arī raudāšu!" Un viņa patiesi izplūda asarās, kas ritēja lejup pa nūju kā lietus lāses un gandrīz noslīcināja divus sīkus vaboļus, kas bija nolēmuši kopīgi uzcelt māju un meklēja kādu jauku, sausu vietiņu dzīvošanai.

   "Viņai piemīt īsteni romantiska daba," Ugunsrats noteica, "jo viņa raud tad, kad nemaz nav par ko raudāt." Un dziļi nopūtās, prātojot par priežkoka lādi.

   Taču Romiešu Svece un Brīnumsvecīte bija ļoti sašutušas un turpināja klaigāt: "Krāpniece! Krāpniece!" - cik nu viņu balstiņas ļāva. Viņas bija ārkārtīgi praktiskas un sauca par krāpnieku ikvienu, ar ko nebija vienisprātis.

   Uzlēca mēness kā burvīgs sidraba vairogs, iemirdzējās zvaigznes, un no pils puses plūda mūzikas skaņas.

   Princis un Princese laidās dejā. Viņi dejoja tik skaisti, ka baltās lilijas pieliecās tuvāk logiem un vēroja dejotājus, bet lielās, sarkanās magones klanīja galvas un sita takti.

   Pulkstenis nozvanīja desmit, tad vienpadsmit, tad div­padsmit, un, pusnaktij pienākot, viesi iznāca ārā uz terases, un Karalis izsauca Karalisko Pirotehniķi.

   "Lai sākas uguņošana!" Karalis pavēlēja, un Karaliskais Pirotehniķis, zemu paklanījies, iesoļoja dārzā. Viņam līdzi gāja seši palīgi, un katrs no viņiem garas nūjas galā turēja pa aizdegtai lāpai.

  

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google