Pasakas.net

Pasakas

Ievērojamā Raķete

Teicējs: Zane Daudziņa

Autors: Oskars Vailds

Karaļa dēls gatavojās kāzām, tāpēc visur valdīja līksmība. Veselu gadu viņš bija gaidījis savu līgavu, un nu viņa bija klāt. Viņa bija Princese no Krievijas un visu ceļu cauri Somijai brauca sešu ziemeļbriežu pajūgā. Kamanas atgā­dināja milzīgu zelta gulbi, un starp tā spārniem sēdēja jaunā Princese. Viņas garais sermuļādas kažoks sniedzās līdz pašai zemei, galvā cepure ar sudraba tīkliņu; un Princese pati bija balta kā Sniega Pils, kurā viņa līdz šim bija dzīvojusi. Tik balta viņa bija, ka ļaudis nevarēja vien nobrīnīties, redzēdami viņu braucam pa pilsētas ielām.

   "Viņa ir kā balta roze!" tie sauca un kaisīja ziedus no balkoniem.

   Pils vārtu priekšā viņu sagaidīja Princis. Princim bija sapņai­ni violetas acis, bet mati - kā no tīra zelta. Ieraudzījis Princesi, viņš nometās uz viena ceļa un noskūpstīja viņas roku.

   "Jūsu attēls bija brīnišķīgs," viņš čukstēja, "bet jūs pati esat vēl daudz skaistāka." To dzirdot, Princese nosarka.

   "Pirms tam viņa bija kā balta roze," kāds jauns Pāžs pačukstēja kaimiņam, "bet tagad viņa ir kā sarkana roze." Un viss galms bija sajūsmā.

   Turpmākās trīs dienās visi to vien atkārtoja: "Baltā roze, Sarkanā roze, Baltā roze, Sarkanā roze, Baltā roze," - un Karalis pavēlēja divkāršot Pāža algu. Tā kā Pāžam algas vispār nebija, tad arī labur no šīs pavēles viņam nebija nekāda, tomēr to uzskatīja par lielu godu un pieminēja Galma Avīzē.

   Pēc trijām dienām tika svinētas kāzas. Tā bija iespaidīga ceremonija, līgava ar līgavaini gāja roku rokā zem purpursārta baldahīna, kas bija izšūts sīkām pērlītēm.

   Valsts Bankets ilga piecas stundas. Princis un Princese sēdēja Lielās Zāles centrā un dzēra no dzidra kristāla kausa. Tikai īsti mīlētāji varēja dzert no tāda kausa, jo no melīgu lūpu pieskārie­niem tas kļuva pelēks, blāvs un duļķains.

  

   "Nu visiem skaidrs, ka viņi mīl viens otru," teica jaunais Pāžs. "Tas ir skaidrs kā kristāls!" Un Karalis vēlreiz divkāršoja viņa algu. "Kāds gods!" sauca galminieki.

   Pēc Banketa notika Balle. Līgavai ar līgavaini bija jādejo Rožu deja, bet Karalis spēlēja flautu, kā bija apsolījis. Viņš gan spēlēja ļoti slikti, bet neviens nekad nebija uzdrošinājies to teikt, jo viņš taču bija Karalis. Patiesībā viņš prata tikai divus meldiņus, turklāt bija grūti saprast, kuru no tiem viņš spēlē. Tas arī nebija svarīgi, jo, lai ko Karalis darītu, visi tik un tā sauca: "Burvīgi! Burvīgi!"

   Pēdējais programmas numurs bija milzīga uguņo­šana, kam bija jāsākas tieši pusnaktī. Jaunā Princese nekad nebija redzējusi uguņošanu, tāpēc Karalis pavēlēja Karaliskajam Pirotehniķim labi sagatavoties kāzu vakaram.

   "Kā izskatās uguņošana?" viņa kādu ritu vaicāja Princim, iznākdama uz terases.

   "Tā ir kā Ziemeļblāzma," iejaucās Karalis, kurš vienmēr atbil­dēja uz jautājumiem, kas bija domāti citiem cilvēkiem, "tikai daudz dabiskāka. Man tā patīk labāk par zvaigznēm, tāpēc ka vienmēr jau laikus ir zināms, kad tā parādīsies, un tā ir ne mazāk jauka kā mana flautas spēle. Jums uguņošana noteikti jāredz."

   Tāpēc Karaliskā dārza stūrī tika uzcelts liels statīvs, un, līdzko Karaliskais Pirotehniķis bija visu novietojis, kur pie­nākas, ugunsierīces sāka sarunāties.

   "Pasaule neapšaubāmi ir ļoti skaista," iesāka mazā Petarde. "Paskatieties uz dzeltenajām tulpēm! Tās nudien nebūtu jaukākas, pat ja būtu īstas petardes. Es priecājos, ka man nācies daudz ceļot. Pasaules aplūkošana apbrīnojami attīsta prātu un palīdz pārvarēt aizspriedumus."

   "Karaļa dārzs nav pasaule, muļķa švirkstētāj," viņu pārtrauca Romiešu Svece. "Pasaule ir milzīga vieta, tev paietu veselas trīs dienas, lai to aplūkotu kā nākas."

   "Pasaule ir jebkura vieta, kuru tu mīli," domīgi noteica Ugunsrats, kurš jau kopš bērna kājas bija piestiprināts vecai priežkoka lādei un lepojās ar savu salauzto sirdi. "Taču mīlestī­ba jau vairs nav modē, to nogalinājuši dzejnieki. Viņi tik daudz rakstījuši par mīlestību, ka neviens tai vairs netic, un es par to nebrīnos. Patiesa mīlestība sagādā ciešanas un ir nemanāma. Atceros, es reiz... Bet ko tur daudz runāt. Romantika ir pagātnes palieka."

  

    "Ak! Cik prasta dzīves uztvere!" Raķete noteica. "Bet ko gan citu varēja gaidīt. Tevī nekā nav, tu esi vien caurums un tukšums. Bet varbūt Princis un Princese dzīvos valstī pie dziļas upes, varbūt viņiem piedzims viens vienīgs dēliņš ar violetām acīm kā Princim; varbūt kādu dienu viņš izies pastaigā kopā ar auklīti; varbūt auklī­te iesnaudīsies zem milzīga koka; varbūt mazais zēns iekritīs dziļajā upē un noslīks. Kāda briesmīga nelaime! Nabaga ļautiņi, zaudējuši vienīgo dēlu! Vai tas nav briesmīgi? Es to nemūžam nepārdzīvošu."

   "Bet viņi nav zaudējuši vienīgo dēlu," iebilda Romiešu Svece. "Vēl nekāda nelaime nav notikusi." "Es jau nesaku, ka ir," Raķete aizrādīja. "Es teicu, ka tā varētu būt. Ja viņi patiešām būtu zaudējuši vienīgo dēlu, par to vispār nebūtu jēgas runāt. Man nepatīk tādi, kas raud pie sasistas siles. Bet, kad es iedomājos, ka viņi varētu zaudēt vienī­go dēlu, esmu ļoti aizkustināta."

   "Pēc tādas tu arī izskaties!" iesaucās Brīnumsvecīte. "Tu esi visaizkustinātākā persona, kādu vien esmu satikusi."

   "Bet tu esi visnepieklājīgākā persona, kādu vien esmu satikusi," Raķete atcirta. "Un tu nespēj izprast manas draudzī­gās jūtas pret Princi."

   "Bet tu taču viņu pat nepazīsti," Romiešu Svece norūca. "Es nesaku, ka pazīstu," Raķete atbildēja. "Ja es uzdrīkstētos apgalvot, ka viņu pazīstu, es nebūtu viņa draugs. Ir ļoti bīstami pazīt savu draugu."

   "Tev patiešām vajadzētu vairāk rūpēties par savu sausumu," Ugunsbumba aizrādīja. "Tas ir svarīgāk."

   "Tev tas ir svarīgi, šaubu nav," Raķete attrauca. "Bet es, ja gribēšu, tad arī raudāšu!" Un viņa patiesi izplūda asarās, kas ritēja lejup pa nūju kā lietus lāses un gandrīz noslīcināja divus sīkus vaboļus, kas bija nolēmuši kopīgi uzcelt māju un meklēja kādu jauku, sausu vietiņu dzīvošanai.

   "Viņai piemīt īsteni romantiska daba," Ugunsrats noteica, "jo viņa raud tad, kad nemaz nav par ko raudāt." Un dziļi nopūtās, prātojot par priežkoka lādi.

   Taču Romiešu Svece un Brīnumsvecīte bija ļoti sašutušas un turpināja klaigāt: "Krāpniece! Krāpniece!" - cik nu viņu balstiņas ļāva. Viņas bija ārkārtīgi praktiskas un sauca par krāpnieku ikvienu, ar ko nebija vienisprātis.

   Uzlēca mēness kā burvīgs sidraba vairogs, iemirdzējās zvaigznes, un no pils puses plūda mūzikas skaņas.

   Princis un Princese laidās dejā. Viņi dejoja tik skaisti, ka baltās lilijas pieliecās tuvāk logiem un vēroja dejotājus, bet lielās, sarkanās magones klanīja galvas un sita takti.

   Pulkstenis nozvanīja desmit, tad vienpadsmit, tad div­padsmit, un, pusnaktij pienākot, viesi iznāca ārā uz terases, un Karalis izsauca Karalisko Pirotehniķi.

   "Lai sākas uguņošana!" Karalis pavēlēja, un Karaliskais Pirotehniķis, zemu paklanījies, iesoļoja dārzā. Viņam līdzi gāja seši palīgi, un katrs no viņiem garas nūjas galā turēja pa aizdegtai lāpai.

  

   Tas nudien bija iespaidīgs skats.

   "Švīks! Švīks!" Ugunsrats iedegās un griezās arvien ātrāk. "Bumm! Bumm!" ducināja Romiešu Svece. Tad uz visām pusēm aizsprakšķēja Petardes, un Brīnumsve­cītes it visur uzšķīla dzirksteles.

   "Ardievu!" Ugunsbumba no­kliedzās un aizsvilpa gaisā, izkaisot sīkas, zilganas dzirkstis.

   "Вāс! Bāc!" Plaukšķenes vi­ņai atsaucās, ārkārtīgi priecā­damās pašas par sevi. Ikvie­nam bija panākumi, izņemot Ievērojamo Raķeti. Raudot vi­ņa bija tā izmirkuši, ka nespē­ja pacelties gaisā. Viņā bija pats labākais šaujampulveris, taču no asarām tas bija kļuvis tik slapjš, ka vairs nekam ne­derēja. Visi viņas nenozīmīgie tuvinieki, ar kuriem viņa ne­kad necentās aprunāties, tikai reizēm uzšņāca, nu aizšāvās gaisā kā brīnišķi, zeltaini ziedi ar ugunīgām ziedlapiņām.

   "Bravo! Bravo!" sauca gal­minieki. Jaunā Princese smējās aiz laimes.

   "Man šķiet, mani pietaupa kādam svarīgākam mirklim," Raķete noteica. "Nav šaubu, kas tas ir tāpēc." Un viņa iz­skatījās vēl augstprātīgāka.

   Nākamajā dienā atnāca kal­potāji, lai uzpostu dārzu. "Tā noteikti ir kāda delegācija," Raķete nosprieda. "Es viņus sagaidīšu ar pienācīgu cieņu."

   Viņa pacēla degunu gaisā un sāka viegli drebēt, it kā pārdo­mātu kādu svarīgu jautājumu. Taču kalpotāji viņu pamanīja tikai promejot. Viens no tiem ieskatījās vērīgāk un iesaucās:

   "Ehē, lūk, kur nederīga Raķete!" un aizsvieda to pāri sētai tieši grāvī.

   "NEDERĪGA Raķete?" viņa pārvaicāja, vēl griežoties gaisā. "Tas nevar būt! NODERĪGA Raķete, lūk, kas viņam bija jāsaka. NEDERĪGA un NODERĪGA izklausās diezgan līdzīgi, un bieži vien tas ir viens un tas pats."

   Un Raķete nokrita dūņās.

   "Te nav ērti," viņa noteica. "Taču te neapšaubāmi ir kāds moderns kūrorts, kur esmu nosūtīta, lai uzlabotu veselību. Mani nervi ir diezgan cietuši, esmu pelnījusi atpūtu."

  

   Tad viņai tuvāk piepeldēja Vardīte ar tik spožām acīm kā pērlītes un zaļā mētelītī.

   "Jauna atnācēja, skatos," Vardīte noteica. "Ziniet, nekas nav labāks par kārtīgām dū­ņām. Ak, dodiet man lietainu laiku un kādu dīķi, un es būšu laimīga. Vai domājat, ka pēcpusdiena būs gana mitra? Es ļoti ceru, ka tā būs, kaut gan debesis ir zilas un bez mākoņiem. Cik skumji!"

   "Kh-khmm, khmm!" Raķete grasījās runāt un ieklepojās.

   "Kāda jums jauka balss!" Vardīte iesaucās. "Gluži kā kurk­stēšana, bet kurkstēšana ir vismuzikālākā skaņa pasaulē. Šovakar jūs varēsit noklausīties mūsu līksmo kori. Mēs nosēžamies pīļu dīķī pie zemnieka mājas un sākam, līdzko uzlec mēness. Tas ir tik aizraujoši, ka ikviens paliek nomodā, lai mūs paklausītos. Vēl vakar es dzirdēju zemnieka sievu sakām mātei, ka pagājušo nakti mūsu dēļ nav spējusi ne acu aizvērt. Ir tik patīkami justies slavenai."

   "Khmm, khmm!" Raķete dusmīgi atkārtoja. Viņa bija tik aiz­vainota, ka nespēja izteikt ne vārda.

   "Nudien, piemīlīga balss," Vardīte turpināja. "Ceru, ka jūs at­nāksiet uz pīļu dīķi. Iešu apraudzīt meitas. Man ir sešas burvī­gas meitas, un es baidos, ka Līdaka var viņas atrast. Tā taču ir īsta briesmone un bez kavēšanās apēstu tās brokastīs. Bet tagad atvadīsimies. Saruna ar jums mani ļoti iepriecināja, ticiet man."

   "Ir nu gan saruna!" Raķete ierunājās. "Tu pati visu laiku runāji. Tā nav nekāda saruna."

   "Kādam vienmēr jāklausās," Vardīte atbildēja. "Un man labāk patīk runāt. Tas ietaupa laiku un novērš strīdus." "Bet man patīk strīdi," Raķete iebilda.

   "Man gan ne!" Vardīte miermīlīgi noteica. "Strīdi ir kaut kas pārlieku vulgārs, un labā sabiedrībā taču visiem mēdz būt vienādi uzskati. Vēlreiz - uz redzēšanos! Es jau redzu tālumā savas meitas."

   Un Vardīte aizpeldēja.

   "Tu esi ļoti nepatīkama persona," Raķete teica. "Un ļoti slikti audzināta. Es neciešu tādus, kas runā tikai par sevi, kā to dari tu, kad citi varbūt vēlas runāt par sevi - kā, piemēram, es. Lūk, to es dēvēju par patmīlību, tā ir neciešama īpašība, jo sevišķi tāda rakstura personai kā man, jo esmu plaši pazīstama savas iejūtības dēļ. Tev vajadzētu pamācīties no manis, labāku parau­gu tu neatrastu. Tagad, kad nu tev ir tāda iespēja, tev vajadzētu to izmantot, jo es drīz vien atgriezīšos Galmā. Esmu tur ļoti iecienīta, vakar man par godu Princis un Princese pat apprecējās. Tu, protams, kā lauciniece no tādām lietām neko nesaproti."

  

   "Ar viņu velti runāt," sacīja Spāre, kas bija uzmetusies garas, brūnas vilkuvāles galā. "Gluži veltīgi, jo viņa jau sen ir aizgājusi."

   "Tas ir viņas trūkums, ne manējais," Raķete atbildēja. "Es nebeigšu runāt tikai tāpēc, ka viņa vairs manī neklausās. Man pašai patīk klausīties, kā es runāju. Tā ir lieliska izprieca. Es bieži mēdzu pamatīgi aprunāties ar sevi un esmu tik gudra, ka bieži vien nesaprotu ne vārda no tā, ko pasaku."

   "Tad tev vajadzētu lasīt lekcijas filozofijā," Spāre ieteica, izpleta burvīgus, metāliski mirdzošus spārnus un aizšvirkstēja gaisā.

   "Cik muļķīgi, ka tu nepaliki tepat!" Raķete iesaucās. "Ne vien­mēr gadās tāda iespēja pasmelties gudrību. Tomēr mani tas neuz­trauc. Tāds ģēnijs kā es kādudien noteikti tiks novērtēts."

   Un viņa iegrima dziļāk dūņās.

   Pēc kāda laika liela Baltā Pīle piepeldējai viņai klāt. Viņai bija dzeltenas kājas un pēdas ar peldplēvi, gāzelīgās gaitas dēļ to uzskatīja par izcilu skaistuli.

   "Pēk, pēk, pēk," viņa teica. "Cik tu dīvaini izskaties! Varbūt drīkstu vaicāt, vai tu tāda jau piedzimi vai arī tās ir kāda negadījuma sekas?"

   "Tūlīt redzams, ka tu vienmēr esi dzīvojusi laukos," Raķete atbildēja. "Citādi tu zinātu, kas es esmu. Tomēr es piedodu šo nezināšanu. Nav godīgi cerēt, ka citi būs tikpat nozīmīgi, kāda esmu pati. Tu, bez šaubām, būsi pārsteigta, uzzinot, ka es spēju pacelties debesīs un nolīt pār zemi kā zelta lietus."

   "Nu un kas par to?" Pīle sacīja. "Kam no tā kāds labums? Ja tu varētu uzart laukus kā arkls vai vilkt ratus kā zirgs, vai var­būt pieskatīt aitas kā ganu suns, tā gan būtu liela lieta."

   "Ak tu Dieva radībiņa!" Raķete sauca augstprātīgā balsī. "Tagad es redzu, ka tu piederi zemākai kārtai. Manās aprindās nekad ar kaut ko tādu nenodarbojas. Mums ir zināmi pienāku­mi, un ar to vairāk nekā pietiek. Es neatzīstu nekādu darbu, vis­mazāk jau nu tos, kurus tu pieminēji. Es vienmēr esmu apgalvo­jusi, ka smags fizisks darbs der vienīgi tiem, kuri nekā cita nespēj."

   "Labi, labi," noteica Pīle, jo viņa allaž bija mier­mīlīgi noskaņota un nekad ne ar vienu nestrīdējās. "Katram sava gaume. Es tomēr ceru, ka tu apmetīsies šeit uz dzīvi."

   "To nu gan ne!" Raķete iesaucās. "Esmu tikai viešņa, tiesa gan, ļoti ievērojama. Patiesībā man šī vieta šķiet visai garlaicīga. Te nav ne īstas sabiedrības, ne īstas vientulības. Īsta nomale. Droši vien es atgriezīšos Galmā, jo grasos pārsteigt visu pasauli."

   "Arī es mēdzu domāt par darbošanos sabiedrības labā," Pīle ieminējās. "Vēl vajadzīgas tik daudzas reformas. Nesen es vadīju kādu sapulci, kurā mēs pieņēmām vairākas rezolūcijas par visu, kas mums nepatika. Tomēr tās īpašu iespaidu nav atstājušas. Tagad es pievēršos vienīgi mājas dzīvei un rūpējos par ģimeni."

  

   "Bet es esmu radīta sabiedriskajai dzīvei," Raķete apgalvoja. "Un visi mani paziņas arī, pat visnenozīmīgākie. Lai kur mēs parādītos, mums pievērš uzmanību. Pati es vēl tā īsti neesmu parādījusies, bet, kad es to reiz izdarīšu, tas būs varens skats. Bet dzīvojot mājās, cilvēki ātri noveco, tas novērš domas no augstākām lietām."

   "Ak! Augstākas lietas dzīvē, cik tas ir burvīgi!" Pīle noteica. "Tās man atgādina, ka esmu izsalkusi."

   Un viņa aizpeldēja tālāk pa straumi, vēl piebilstot:

   "Pēk, pēk, pēk!"

   "Peldi atpakaļ, peldi atpakaļ!" Raķete iespiedzās. 

   "Man tev ir sakāms kas svarīgs."

   Taču Pīle nelikās ne zinis.

   "Labi vien ir, ka viņa aizgāja," Raķete noteica pie sevis. "Viņai bija īsti mietpilsoniska domāšana."

   Un viņa iegrima vēl dziļāk dūņās un pārdomās par ģē­nija vientulību, bet tad pēkšņi pa krastu skrēja divi zēni bal­tos kreklos, stiepdami tējkan­nu un žagaru klēpi.

    "Tā nu gan noteikti ir de­legācija," Raķete nosprieda un centās izskatīties īpaši cienīga.

   "Paskat!" iesaucās viens no zēniem. "Veca nūja! Nez kā tā te nokļuvusi."

   Un viņš izcēla raķeti no grāvja.

   "VECA nūja!" Raķete noel­šas. "Neiespējami! ZELTA nūja, tā viņš būs teicis. Zelta nūja skan ļoti pagodinoši. Viņš noturējis mani par Gal­ma godabiedri!"

   "

   Iesviedīsim to ugunī!" ieminējās otrs zēns. "Tad ūdens ātrāk uzvārīsies."

   Un tā zēni salika žagarus kaudzītē, uzmeta Raķeti virs­pusē un iededza uguni.

   "Tas tik ir vareni!" Raķete sauca. "Viņi mani laidīs gaisā gaišā dienas laikā, lai ikviens var mani redzēt."

   "Liksimies nosnausties," zēni nosprieda. "Kad pamodīsimies, ūdens būs jau uzvārījies."

   Un viņi apgūlās zālē un aizvēra acis.

   Raķete bija ļoti mitra, tāpēc pagāja krietns brītiņš, iekams tā aizdegās. Tomēr beidzot lies­mas apņēma viņu.

   "Es pacelšos gaisā!" viņa kliedza un saspringa stingra un taisna. "Es zinu, ka pa­celšos augstāk par zvaig­znēm, augstāk par mēnesi, pat par sauli, epacelšos tik augstu, ka...."

   Fšš! Fšš! Fšš! - un viņa uzšāvās gaisā.

   "Fantastiski!" viņa ieklie­dzās. "Tā es lidošu mūžam. Kādi panākumi!"

   Taču neviens viņu neredzēja.

   Pēkšņi viņu pārņēma savā­da tirpoņa.

   "Tūlīt es uzsprāgšu," viņa līksmoja. "Es aizdedzināšu visu pasauli ar tādu blīkšķi, ka veselu gadu visi runās tikai par mani."

   Un Raķete patiešām uz­sprāga. Bang! Bang! - gāja vaļā šaujampulveris, tas nu nebija noliedzams.

   Taču neviens to nedzirdēja, pat divi mazie zēni, kas tikmēr jau bija aizmiguši.

   No viņas pāri palika tikai nūja, kas nokrita zemē un trāpīja Pīlei pa muguru, kad tā gāzelēdamās pastaigājās pa grāvmalu.

   "Ak tu debestiņ!" Pīle satrūkās. "Lietus vietā līst nūjas!" Un strauji iemetās ūdenī.

   "Es zināju, ka radīšu sensāciju," Raķete nopūtās. Un nodzisa.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google