Pasakas.net

Pasakas

Īkstīte

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

Picture 014.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja kāda sieva, kura ļoti vēlējās mazu bērniņu, bet nezināja, kur lai tādu ņem. Tad viņa aizgāja pie vecas raganas un teica: "Es no visas sirds gribētu mazu bērniņu. Vai tu man nepateiktu, kur lai es tādu ņemu?"

   "Jā, gan mēs ar to lietu tiksim galā!" ragana sacīja. "Te tev būs miežu grauds, tas nepavisam nav no tiem, kas aug zemnieka tīrumā vai ko paber vistām. Iedēsti to puķupodā, tad tik tu redzēsi!"

   "Paldies tev!" sieva pateicās un, iedevusi raganai divpadsmit šiliņu, gāja mājās, iestādīja miežu graudu, un tas uzreiz izauga par lielu, skaistu puķi, kas izskatījās gluži pēc tulpes, bet ziedlapiņas bija cieši aizvērušās, it kā zieds vēl būtu pumpurā.

   "Tā nu gan ir jauka puķe!" sieva priecājās un noskūpstīja skaistās, sarkanās un dzeltenās ziedlapiņas, bet, kolīdz viņa to izdarīja, zieds ar skaļu paukšķi atvērās. Nu bija redzams, ka tā patiešām ir tulpe, bet zieda vidū uz zaļa krēsliņa sēdēja sīciņa meitenīte, tik smalka un jauka! Viņa nebija garāka par īkšķi, un tāpēc sieva nosauca viņu par Īkstīti.

   Glīta, lakota valrieksta čaumala viņai kalpoja par šūpuli, zilas vijolīšu ziedlapiņas bija viņas gultasmaiss un rožu ziedlapiņa — viņas dūnu sega. Naktī viņa gulēja tur, bet dienā spēlējās uz galda, uz kura sieva bija uzlikusi šķīvi un apkārt tam apvijusi veselu vainagu ar puķēm, kam kāti līka ūdenī. Tur peldēja liela tulpju lapa, uz tās sēdēja Īkstīte un braukāja no vienas šķīvja malas uz otru, airēdamās ar diviem baltiem zirga astriem. Tas izskatījās brīnumjauki! Viņa mācēja arī dziedāt tik smalki un patīkami, kā te vēl nekad neviens nebija dzirdējis.

    Kādu nakti, kad viņa gulēja savā skaistajā gultiņā, pa logu ielēca riebīgs krupis; viena rūts bija izsista. Krupis bija tik pretīgs, liels un slapjš. Tas uzlēca tieši uz galda, kur zem sarkanās rožu lapas aizmigusi gulēja Īkstīte.

    ''Tā būtu skaista sieva manam dēlam!" krupis teica, paņēma valrieksta čaumalu, kurā gulēja Īkstīte, un pa logu izlēca ārā dārzā.

   Garām tecēja liela un plata upe, bet tās krasti bija staigni un dūņaini. Tur dzīvoja vecā krupju māte ar savu dēlu. Ai! Viņš ari bija pretīgs un neglīts, uz mata tāds pats kā māte. "Kvāk, kvāk, brekekeks!" tas bija viss, ko viņš varēja pateikt, ieraudzījis jauko meitenīti valrieksta čaumalā.

   "Nerunā tik skaļi, citādi viņa pamodīsies!" vecā krupju māte brīdināja. "Ņems un vēl aizbēgs no mums, jo viņa ir tik viegla kā gulbja dūna! Uzliksim viņu uz kādas no platajām ūdensrožu lapām upes vidū, viņai — tik mazai un vieglai — tā būs gluži kā sala. No turienes viņa neaizbēgs, kamēr dūkstī savedīsim kārtībā goda istabu, kur jums būs dzīvot un strādāt!"

   Upē auga ļoti daudz ūdensrožu ar platām, zaļām lapām, kas izskatījās tā, it kā peldētu pa ūdeni. Lapa, kas atradās vistālāk no krasta, bija ari vislielākā. Turp aizpeldēja vecais krupis un uzlika uz tās valrieksta čaumalu ar īkstīti.

   No rīta mazā nabadzīte pamodās pavisam agri un, ieraudzījusi, kur atrodas, sāka rūgti raudāt, jo lielajai, zaļajai lapai visapkārt bija ūdens un viņa nekādi nevarēja tikt krastā.

   Vecā krupju māte sēdēja dūkstī, izdaiļodama istabu ar meldriem un dzelteniem ūdensrožu pumpuriem —jaunajai vedeklai tur jājūtas omulīgi —, tad ar savu riebīgo dēlu viņa aizpeldēja līdz lapai, kur stāvēja Īkstīte. Krupji gribēja paņemt viņas glīto gultu, kura bija jānovieto līgavas istabā, pirms viņa pati tur ierodas. Vecais krupis dziļi paklanījās viņas priekšā un teica: „Te nu tu redzi manu dēlu, viņš būs tavs vīrs, un jūs abi jauki dzīvosiet tur lejā — dūkstī!"

   "Kvāk! Kvāk! Brekekekeks!" tas bija viss, ko dēls varēja pateikt.

   Tad viņi paņēma glīto gultiņu un aizpeldēja ar to prom, bet Īkstīte gluži viena sēdēja uz zaļās lapas un raudāja, jo negribēja dzīvot pie riebīgās krupju mātes un negribēja arī viņas pretīgo dēlu par vīru. Mazās zivtiņas, kas peldēja dziļāk ūdenī, bija redzējušas krupi un dzirdējušas, ko vecā teikusi, tāpēc izbāza galvas ārā no ūdens, viņas taču vēlējās mazo meitenīti redzēt. Kolīdz zivis viņu ieraudzīja, Īkstīte tām šķita tik daiļa un tām bija gaužām žēl, ka viņai jādodas lejā pie riebīgā krupja. Nē, tas nedrīkst notikt! Zivis sapulcējās ūdenī ap zaļo kātu, kas turēja lapu, uz kuras stāvēja Īkstīte, ar zobiem pārgrauza to pušu, un lapa ar Īkstīti aizpeldēja lejup pa straumi, tālu prom, kur krupis nevarēja nokļūt.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google