Pasakas.net

Pasakas

Jaunais Karalis

Teicējs: Zane Daudziņa

Autors: Oskars Vailds

drawing_004141_5566188d.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

    "Mūsu kungs!" rūgti iesau­cās audējs. "Viņš ir tāds pats cilvēks kā es. Patiesi, ir tikai viena atšķirība - viņš valkā smalkas drānas, bet es staigāju skrandās; es mirstu badā, bet viņam mokas sagādā nesātīga pārēšanās."

   "Te ir brīva valsts," jaunais Karalis iebilda. "Tu nevienam neesi vergs."

   "Kara laikā," audējs pār­trauca, "stiprais padara par vergiem vājos, bet miera laikā par bagātnieku vergiem kļūst nabagi. Mums jāstrādā, lai izdzīvotu, bet viņi mums mak­sā tik maz, ka mēs mirstam badā. Augu dienu mēs lokām muguras viņu labā, viņu lādes pildās ar zeltu, bet mūsu bērni izdziest pirms laika, mūsu mīļoto sejas kļūst cietas un ļaunas. Mēs izspiežam vīnogas, bet vīnu dzer citi. Mēs sējam labību, bet mūsu galds ir tukšs. Mēs esam iekalti ķēdēs, kaut arī ar aci tās neieraudzīt; mēs esam vergi, lai gan mūs dēvē par brīviem." "Vai tā notiek ar visiem?" jaunais Karalis vaicāja. "Ar visiem," audējs atbildēja. "Ar jauniem un ar veciem, ar sievietēm un vīriem, ar maziem bērniem un arī sirmgalvjiem. Mūs paverdzina tirgoņi, bet mēs esam spiesti pakļauties to iegribām. Pat mācītājs pabrauc mums garām, lūgšanas skaitī­dams, un nevienam mūsu liktenis nerūp. Mūsu ieliņās neiespīd saule, pa tām ložņā Nabadzība izsalkušām acīm, un viņai cieši pa pēdām seko Grēks ar savu nodzerto seju. No rīta mūs modi­na Posts, naktī Kauns sēž pie gultas. Bet ko gan tu saproti? Tu neesi viens no mums. Tava seja ir pārāk laimīga." Un audējs aiz­griezās un svieda atspoli cauri velkiem, un jaunais Karalis pamanīja, ka atspolē uztīts zelta pavediens.

   Un viņu sagrāba briesmīgas bailes, un viņš jautāja audējam: "Kas tas par apmetni, ko tu aud?"

   "Tas ir apmetnis jaunā Karaļa kronēšanai," viņš atbildēja. "Bet kas tev par daļu?"

   Tajā mirklī jaunais Karalis skaļi iekliedzās un pamodās, un, lūk, viņš atradās savā guļamistabā un pa logu tumšajās debesīs redzēja milzīgu, medusdzeltenu mēnesi.

   Un tad viņš atkal iemiga un redzēja sapni, un tāds bija viņa sapnis.

   Viņš redzēja, ka ir atlaidies uz milzīgas galeras klāja, ko airē simts vergu. Viņam blakus uz paklāja sēdēja galeras saimnieks. Viņš bija melns kā melnkoks, bet viņam galvā - tumšsarkans turbāns. Lieli sudraba auskari vilka uz leju gaļīgās ausu ļipiņas, bet rokā viņš turēja ziloņkaula svaru Nožēlojamās skrandās tērptie vergi bija sakalti važās cits ar citu. Karstā saule versmaini spīdēja viņiem virs galvas, un uzraugi nēģeri skraidīja šurpu turpu pa ejām un pātagoja vergus ar ādas pletnēm. Vergi tikai cilāja kalsnās rokas un vilka pa ūdeni smagos airus. Sāļas šļakatas uzšāvās gaisā pēc katra vēziena.

  

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google