Pasakas.net

Pasakas

2. Kā pelēns un lācēns gāja bumbieros

Teicējs: Edgars Indzeris

Autors: Jānis Dailis

LejuplādētMP3
lacis Agnese Rozentāle 12 gadi.jpg
Ilustrators: Agnese Rozentāle, 12 gadi
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādu dienu lācēns kopā ar savu mazo draugu pelēnu devās uz pamestas mājas dārzu pēc bumbieriem. Nonākuši dārzā, viņi redzēja, ka visi augļi atrodas augstu augstu pašā bumbierkoka tievajā galotnē. Lācēns ar abām priekšķepām satvēra bumbieres resno stumbru un ņēmās purināt, taču koks bija pārāk resns un iesīkstējis, un neļāvās šādiem spēka paņēmieniem.

– Varbūt mēs varam mazliet te pasēdēt un pagaidīt, kamēr kāds bumbieris nokritīs, – ieminējās pelēns. – Tā taču viņi dara, vai ne?

– Mrr, – noņurdēja lācēns, pakasīja pakausi un nosprieda: – Nē. Ilgi gaidīt, gribas ēst. Būs tomēr man jālien augšā.

Pelēns iepīkstējās:

– Lācēn, galotne ir pārāk tieva, tu nokritīsi! – un saņēmis dūšu, viņš piebilda: – Es rāpšos augšā!

– Nu, labi, – lācēns piekāpās, bet tūliņ piekodināja lai pelēns ir ļoti uzmanīgs.

Pelēns vēl nekad nebija rāpies tik augstu kokā, turklāt šīs bumbieres galotne šķita slejamies līdz pašiem mākoņiem.

– Nekas, – pelēns apņēmīgi sacīja, ticis pirmajā zarā, kur viņu gādīgi uzcēla lācēns. – Ja augšā būs stiprs vējš, es pieturēšos pie tā mākonīša, kas plīvo galotnē!

Ar sirsnīgu apņēmību, pelēns naski pārvarēja vienu zaru pēc otra, lēkādams visapkārt koka stumbram pa spirāli uz augšu. Ceļš augšup likās bezgalīgs, un jau pusceļā pelēnam sareiba galva, sāka trīcēt aste un sagribējās rāpties atpakaļ. Bet lejā viņu uzticīgi gaidīja lācēns, cerēdams uz kādu bumbieri, ko viņam sagādātu pelēns. Un pelēns sasparojās, un rāpās tik tālāk. Turklāt kārdinošie augļi jau kļuva skaidri saredzami, lieli un sulīgi tie vīdēja pašā koka galotnē. Zaru pēc zara, loku pēc loka, vijās pelēna ceļš kokā. Vēl viens hop, un pelēns jau tika zarā, kur varēja aizsniegt pirmo bumbieri. Te viņš nokļuva pagalam aizelsies un nolēma kādu brīdi atvilkt elpu. Pārlaidis skatienu augļu dārzam un paskatījies lejup uz lācēnu, pelēns nopriecājās cik viss tur lejā bija palicis mazs un niecīgs. Tomēr tad viņš atcerējās, kāpēc rāpies augšā, un ķērās klāt bumbieriem. Maza piepūle un pukš! – pirmais auglis jau aizripoja lejā pie lācēna. Pukš! – un arī nākamais krita no zara. Pelēns azartiski meta lejā bumbierus vienu pēc otra, kad viņu piepeši no darba iztraucēja zvirbulis, kas bija uztupis teju pašā bumbieres galotnē, un neapmierināti sāka klabināt knābīti:

– Ko tu tur tagad dari, sīkais rāpuli!?

– Labdien! – pārsteigtais pelēns iepīkstējās. Tad jau sparīgāk piebilda: – Es lasu bumbierus. Tas ir, – mēs abi lasām, kopā ar lācēnu. Un es esmu pelēns, tātad grauzējs, nevis rāpulis!

– Viena šķira, – nicīgi attrauca zvirbulis. – Vai tad tu nezini, ka gaiss un viss kas karājas gaisā pieder putniem – tātad arī šī koka galotne?!

– Bet mums ar lācēnu arī ļoti garšo bumbieri, – vaļsirdīgi sacīja pelēns. Viņš vēl gribēja piebilst, ka putniem taču pieejamas visu koku galotnes, bet viņam grūti nācās tikt šajā vienā, bet zvirbulis neganti iespurdzās: – Tiš, tiš, žurka! – un metās virsū mazajam pelēnam.

No izbailēm pelēns attapās, kad jau krita cauri zaru zariem, un lapu lapām, un iedomājās, cik gan ilgi bija jārāpjas pa šiem zariem uz augšu, bet cik ātri tie zibēja garām šajā kritienā.

– Ja reiz bez spārniem esi ticis galotnē, tad jāmāk tajā noturēties! – no augšas čerkstēja zvirbulis, ar knābīti lepni sabužinādams savu spārneļu spalvas.

Tikmēr pelēns prātoja vai viņam laimēsies iekrist mīkstā zālītē vai tomēr būs jāuztriecas kādam akmenim tur lejā, vai varbūt iesprūdīs zaros un paliks te kokā pavisam neapskaužamā stāvoklī. Atvēris acis, pelēns atskārta, ka bezgalīgi tāds kritiens nevar turpināties.

– Lācēn, es lecu lejā! – pelēns pēdējā brīdī attapās iesaukties, un tas bija sacīts laicīgi. Lācēns tūliņ pastiepa savas ķepas un noķēra pelēnu sveiku un veselu.

– Negaidīju tevi tik ātri atpakaļ, – smaidot noteica lācēns. – Bet labi gan, ka esi atpakaļ, pelēn!

– Es tur augšā ļoti sailgojos pēc tevis un tavām ķepām, – atbildēja pelēns, un viņš tiešām nemeloja.

– Mmrr, – saviļņots norūca lācēns. – Skaties! Veseli seši bumbieri mums ir sarūpēti vakariņām! Esi paveicis tiešām dižu darbiņu, tādam mazam pelēnam kā tu.

– Tiešām? Seši? – pelēns iesaucās, un klusībā jau mazliet lepojās ar savu veikumu. Par starpgadījumu ar zvirbuli viņš vairs pat nevēlējās lācēnam stāstīt.

– Es pats nez vai būtu tik augstu ticis! – Lācēns vēl piebilda.

– Būtu gan ticis, lācēn, – iebilda pelēns. – Bet es gan tevi diez vai tā noķertu, kā tu mani.

Abi jautri smiedamies aiztecēja pa taciņu mājup, lācēns vienā ķepā nesa bumbieru sainīti, un pelēns to mazliet pastūma no apakšas, lai lācēnam vieglāks nesamais.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google