Pasakas.net

Pasakas

Katram sava vieta!

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

katra.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   "Katram sava vieta!" pauninieks noteica, laimīgi izbēdzis no šīs Sodomas un Gomoras, kā viņš to sauca. "Lielceļš, tā ir mana īstā vieta. Tur augšā es nepavisam nejutos labi." Un mazā zosu gane pamāja viņam no aploka.

   Gāja dienas un nedēļas, un izrādījās, ka nolauztais vītola zars, ko pauninieks grāvmalā bija iespraudis zemē, arvien turas spirgts un zaļš, jā, un dzen pat jaunus zariņus. Mazā zosu gane saprata, ka zars būs laidis saknes, un priecājās par to no sirds, jo kociņu nu uzskatīja it kā par savu.

   Jā, ar kociņu viss gāja uz priekšu, bet pilī-ar dzīrēm un kārtīm, un visu pārējo atpakaļ vien: tās ir bumbas, uz kurām nekāda labā stāvēšana vis nav.

   Nebija pagājuši ne seši gadi, kad pilskungs ar ubaga tarbu un spieķi atstāja muižu, ko bija nopircis bagāts tirgotājs. Un tas bija tas pats pauninieks, kuru toreiz apsmēja, piedāvājot no zeķes dzert alu. Bet godīgums un centība dzīves burām ir labs ceļavējš, un nu pauninieks bija muižas īpašnieks. Un no šā brīža tur neviena kārts vairs netika cilāta. "Tā ir ļauna lasāmviela," viņš sacīja. "Velns, pirmo reizi ieraudzījis Bībeli, gribēja to izķēmot, lai izgudrotu ko līdzīgu, un izdomāja kāršu spēli!"

   Jaunais pilskungs apņēma sievu — un zināt, kas viņa bija? Ma­zā zosu gane, kas allaž bija turējusies laipna, pazemīga un laba un tagad jaunajās drānās izskatījās tik smalka un skaista kā dzi­musi lielkundze. Kā tas viss notika? Šis stāsts ir par garu — ak, mūsu nevaļīgie laiki! Bet — notika, un tas svarīgākais nāks vēlāk.

   Kas nekaitēja dzīvot vecajā muižā? Māte vadīja iekšējās, tēvs — ārējās darīšanas, svētība plūda kā no pārpilnības raga, un — kur ir, tur rodas. Vecā pils tika uzposta un nokrāsota, grāvji iztīrīti un iestādīti augļu koki. Visur bija jūtama omulība un gudrs prāts, un grīdas spīdēja kā gaļas dēlītis. Ziemas vakaros pati kundze ar visām savām kalponēm sēdēja lielajā zālē, vērpdama linus un vilnu; un katru svētdienu tika skaļi lasīta Bībele, un lasītājs bija valsts padomnieks pats — jo pauninieks tika iecelts par valsts padomnieku, kaut gan tikai jau lielā vecumā. Bērni izauga — viņiem bija ari bērni, — un visi bija labi mācīti, lai ari ne visi apveltīti vienādi gudru galvu, kā jau tas ir katrā ģimenē.

  

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google