Pasakas.net

Pasakas

Katram sava vieta!

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

katra.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga

Tas bija pirms vairāk nekā simt gadiem!

   Aiz meža liela ezera krastā atradās veca muiža. Tai apkārt bija dziļi grāvji, kuros auga vilkvālītes, meldri un niedres. Tilta tuvumā pie iebraucamiem vārtiem auga vecs vītols, kam zari nokārās pār niedrēm.

   No iebraucamā ceļa atskanēja tauru skaņas un pakavu dunoņa, un tāpēc mazā ganu meitene steidzās nodzīt zosis malā no tilta, lai mednieki aulekšodami tās nesamin. Tie brāzās kā vējš, tāpēc viņai bija steigšus jāuzlec uz augstā stūra akmens tilta galā, lai nepakļūtu zirgiem zem kājām. Viņa bija vēl pa pusei bērns, sīciņa un smalka, bet ar mīlīgu seju un spožām acīm; taču muižas īpašnieks to neievēroja; jādams aulekšiem kā vējš, viņš saņēma pātagu aiz tievgaļa un rupjā jautrībā grūda viņai ar resgali krūtīs tā, ka viņa atmuguriski nokrita zemē.

   "Katram sava vieta!" viņš iesaucās. "Un tavējā — grāvī!" To pateicis, viņš skaļi iesmējās par tādu varenu joku, un pārējie smējās līdzi. Viss mednieku bars sāka kliegt un trokšņot, suņi rēja, patiesi:

            "Bagāti putni lido, ka švīkst!"

   Dievs vien zina, cik bagāts viņš galu galā bija.

   Nabaga meitene krītot pieķērās pie nolīkušā vītola zara; pie tā viņa turējās virs dūņām, un, līdzko kungi ar suņiem bija nozuduši aiz vārtiem, pūlējās tikt augšā. Zars lūza, viņa krita niedrēs, bet tai pašā brīdī viņu satvēra kāda spēcīga roka. Tas bija kāds apkārtstaigājošs pauninieks, kas to pa gabalu bija redzējis un nu bija piesteidzies palīgā.

   "Katram sava vieta!" viņš sacīja, lielkungu mēdīdams, un izvilka meiteni sausumā. Nolūzušo zaru viņš gribēja pielikt tai vietā, kur tas bija lūzis, bet "katram sava vieta" ne vienmēr der. Tad viņš iesprauda zaru mīkstajā zemē, sacīdams: "Audz, cik vien spēj, lai no tevis iznāk stabule, ar kuru tos tur, pilī, krietni padancināt!" Ar to viņš kungam un tā līdziniekiem novēlēja krietnu pērienu. Tad viņš iegāja pilī — ne kungu zālē, jo priekš tās viņš bija par prastu, bet saimes istabā, kur ļaudis apskatīja viņa preces un pirkdami kaulējās. No augšas, no ēdamzāles skanēja troksnis un bļaustīšanās. Vispār jau tai vajadzēja būt dziesmai, bet kungi dziedāt nemācēja labāk. Skanēja smiekli un suņu gaudošana, rīšana un plītēšana gāja pilnā sparā; vīns un vecs, stiprs alus putoja glāzēs un krūzēs, ari medību suņi mielojās līdzi. Dažus no tiem junkuri bučoja, purnus papriekš noslaucījusi ar suņu garajām, noļukušajām ausīm. Pauninieks ar savām precēm tika uzsaukts augšā, bet tikai tādēļ, lai varētu par viņu pasmieties. Vīns viņiem bija sakāpis galvās un prāts izbēdzis ārā. Viņi lēja viņam alu zeķē un teica, lai dzerot, bet labi žigli! Tas bija ārkārtīgi labs joks, par ko visiem bija lielu lielie smiekli. Veseli bari lopu, zemnieki un zemnieku ciemi tika likti uz vienas kārts un paspēlēti.

  

   "Katram sava vieta!" pauninieks noteica, laimīgi izbēdzis no šīs Sodomas un Gomoras, kā viņš to sauca. "Lielceļš, tā ir mana īstā vieta. Tur augšā es nepavisam nejutos labi." Un mazā zosu gane pamāja viņam no aploka.

   Gāja dienas un nedēļas, un izrādījās, ka nolauztais vītola zars, ko pauninieks grāvmalā bija iespraudis zemē, arvien turas spirgts un zaļš, jā, un dzen pat jaunus zariņus. Mazā zosu gane saprata, ka zars būs laidis saknes, un priecājās par to no sirds, jo kociņu nu uzskatīja it kā par savu.

   Jā, ar kociņu viss gāja uz priekšu, bet pilī-ar dzīrēm un kārtīm, un visu pārējo atpakaļ vien: tās ir bumbas, uz kurām nekāda labā stāvēšana vis nav.

   Nebija pagājuši ne seši gadi, kad pilskungs ar ubaga tarbu un spieķi atstāja muižu, ko bija nopircis bagāts tirgotājs. Un tas bija tas pats pauninieks, kuru toreiz apsmēja, piedāvājot no zeķes dzert alu. Bet godīgums un centība dzīves burām ir labs ceļavējš, un nu pauninieks bija muižas īpašnieks. Un no šā brīža tur neviena kārts vairs netika cilāta. "Tā ir ļauna lasāmviela," viņš sacīja. "Velns, pirmo reizi ieraudzījis Bībeli, gribēja to izķēmot, lai izgudrotu ko līdzīgu, un izdomāja kāršu spēli!"

   Jaunais pilskungs apņēma sievu — un zināt, kas viņa bija? Ma­zā zosu gane, kas allaž bija turējusies laipna, pazemīga un laba un tagad jaunajās drānās izskatījās tik smalka un skaista kā dzi­musi lielkundze. Kā tas viss notika? Šis stāsts ir par garu — ak, mūsu nevaļīgie laiki! Bet — notika, un tas svarīgākais nāks vēlāk.

   Kas nekaitēja dzīvot vecajā muižā? Māte vadīja iekšējās, tēvs — ārējās darīšanas, svētība plūda kā no pārpilnības raga, un — kur ir, tur rodas. Vecā pils tika uzposta un nokrāsota, grāvji iztīrīti un iestādīti augļu koki. Visur bija jūtama omulība un gudrs prāts, un grīdas spīdēja kā gaļas dēlītis. Ziemas vakaros pati kundze ar visām savām kalponēm sēdēja lielajā zālē, vērpdama linus un vilnu; un katru svētdienu tika skaļi lasīta Bībele, un lasītājs bija valsts padomnieks pats — jo pauninieks tika iecelts par valsts padomnieku, kaut gan tikai jau lielā vecumā. Bērni izauga — viņiem bija ari bērni, — un visi bija labi mācīti, lai ari ne visi apveltīti vienādi gudru galvu, kā jau tas ir katrā ģimenē.

  

   Bet vītola zars grāvmalā bija izaudzis par krāšņu koku, neapcirsts izplēties savā vaļā. "Tas mūsu cilts koks!" vecīši teica. "Un tas jātur cieņā un godā!" viņi sacīja bērniem, ari tiem, kuri nebija ar gudru galvu.

   Un nu bija pagājuši simt gadi.

   Tas bija mūsu laikos. Ezers bija pārvērties par purvu, un no vecās pils tikpat kā nekas nebija palicis pāri. Iegarena ūdens peļķe ar kādām mūru paliekām bija viss, kas atlicis no dziļajiem grāvjiem. Un tur vēl auga krāšņs, vecs koks ar nolīkušiem zariem, tas bija cilts koks. Tas stāvēja, rādīdams, cik skaists var būt vītols, kad tam ļauts brīvi augt. Gan kokam gāja plaisa no saknes līdz zariem, vētra bija to drusku pieliekusi, bet tas vēl stāvēja, un no visām plaisām un rievām, kur vien vējš bija ienesis auglīgu zemi, auga puķes un zāle, it īpaši pašā augšā, kur dalījās lielie zari, bija izveidojies tāds kā gaisa dārzs, kur auga avenāji un virza un bija iesakņojies pat mazs pīlādzītis, augdams slaiks un smalks uz vecā vītola, kas spoguļojās melnajā ūdenī, vējam papūšot ūdens ziedus peļķes galā. Mazs lauku celiņš gāja vītolam cieši garām.

   Meža piekalnē, no kurienes pavērās plašs skats, pacēlās jaunā pils, liela un krāšņa, ar tik gaišām logu rūtīm, ka bija jādomā — to nav vispār. Lielo kāpņu galā slējās tāda kā lapene ar rozēm un platlapu augiem. Zāliens bija tik zaļš, it kā ik zāles stiebriņš rītos un vakaros būtu noslaucīts. Gar lielās zāles sienām karājās dārgas gleznas, stāvēja zīda un samta krēsli un dīvāni, kas gandrīz paši savām kājām varēja staigāt, galdi ar spožām marmora plātnēm un grāmatas safjāna sējumos ar zeltījumiem... Jā, te tiešām dzīvoja bagāti ļaudis, augstas kārtas ļaudis, te dzīvoja baronu dzimta.

   Viss bija labā saskaņā. "Katram sava vieta!" — arī viņi tā sacīja, un tāpēc visas gleznas, kas vecajā muižā bija bijušas par godu un greznumu, tagad bija pakārtas gaitenī, kas veda uz kalpu istabu. Tās bija īstas grabažas, it īpaši divi veci portreti, vienā bija redzams kungs gaišsārtos svārkos un parūkā, otrā — dāma ar pūderētiem un augsti sacirtotiem matiem un sarkanu rozi rokā, bet abi apvīti ar lielu vītola zaru vainagu. Abās gleznās bija ļoti daudz apaļu caurumiņu, jo mazie baronēni mēdza uz vecīšiem šaut ar saviem lokiem un bultām. Tie bija valsts padomnieks un viņa sieva, no kuriem bija cēlusies visa dzimta.

  

   "Bet viņi nav īsti no mūsu dzimtas!" teica viens no mazajiem baroniem. "Viņš bija pauninieks, un viņa — ganu skuķis. Viņi nebija tādi kā papiņš un mammiņa!"

   Portreti bija vecas grabažas, un — "Katram sava vieta!" — tā tika sacīts, un tāpēc vecvectēvs un vecvecmāte nokļuva gaitenī, kas ved uz kalpu istabu.

   Mācītāja dēls bija muižā par skolotāju; kādu dienu viņš kopā ar mazajiem baroniem un viņu vecāko māsu, kas nesen bija iesvētīta, gāja pastaigāties pa lauku celiņu gar veco vītolu. Iedama viņa lasīja lauku puķes un zāles, ko likt pušķī. "Katram sava vieta!" — un pušķis izdevās brīnum skaists. Tomēr viņa ļoti vērīgi klausījās tajā, kas tika runāts, un viņai bija liels prieks dzirdēt mācītāja dēlu stāstām par dabas spēkiem un slaveniem vīriem un sievām. Viņa bija veselīgas, maigas dabas, ar godaprātu un siltu sirdi, kas visam, ko Dievs radījis, pieķērās ar mīlestību.

   Viņi apstājās pie vecā vītola. Mazākais baronēns sagribēja stabulīti, kādu viņš jau bija licis izgriezt no citu vītolu zariem, un mācītāja dēls nolauza vienu zaru.

   "Ai, nedariet to!" jaunā baronese iesaucās; bet, kas darīts, izda­rīts. "Tas taču mūsu vecais, slavenais koks! Tas man ļoti mīļš! Tāpēc jau mājā mani par to izsmej, bet es uz to neklausos. Šim kokam ir sava teika!"

   Un tad viņa pastāstīja visu, ko mēs par vītolu jau zinām, par veco muižu, par zosu gani un pauninieku, kas te pirmoreiz satikušies un kļuvuši par augstās dzimtas un jaunās baroneses ciltstēvu un ciltsmāti.

   "Viņi negribēja vis, lai viņus ieceļ muižnieku kārtā, mīļie, labie ve­cīši," viņa teica. "Viņu sakāmais vārds bija: "Katram sava vieta!" — un tad viņi vairs nebūtu savā vietā, tā viņi sprieda, ja ar naudas palīdzību ļautu sevi iecelt lielkungu kārtā. Viņu dēls, mans vectēvs, bija tas, kurš tika par baronu, viņš esot bijis ļoti mācīts vīrs, iecienīts un ieredzēts pie prinčiem un princesēm, bijis klāt visos viņu svētkos. Mājā visi viņu tur vislielākajā cieņā, bet nezinu pati, kāpēc man tieši šis vecīšu pāris patīk vislabāk. Cik omulīga un patriarhāla dzīve ir bijusi vecajā muižā, kur namamāte ar kalponēm sēdēja un vērpa un vecais kungs lasīja priekšā no Bībeles!"

  

   "Jā, tie ir bijuši cienījami un prātīgi ļaudis!" mācītāja dēls sacīja, un tad viņi sāka runāt par muižniekiem un pilsoņiem; likās, it kā mācītāja dēls nepiederētu pie pilsoņu kārtas, ar tādu dedzību viņš runāja par muižnieku kārtu.

   "Laimīgs tas, kurš pieder dzimtai, kas kļuvusi ievērojama, jo līdz ar to jau asinīs ir likts dīglis ari pašam censties pēc kaut kā krietna un teicama. Ir skaisti saukties tādas dzimtas uzvārdā, kas atver durvis uz augstākām aprindām. Augsti dzimušam būt nozīmē būt ar īsti cēlu sirdi, tāpat kā uzraksts uz zelta monētas vēsta, kāda tai vērtība. Mūsu laikos dzirdamas domas — un daudz dzejnieku, dabiski, tās sludina —, ka augsti dzimušam būt ir tas pats, kas būt muļķim un nekrietnelim, bet, jo kāds trūcīgāks un zemāks, jo mirdzošāka ir labestība un krietnums. Es gan tā nedomāju, jo šis uzskats ir galīgi aplams. Augstajās kārtās atrodams daudz aizkustinoši skaistu īpašību. Māte reiz pastāstīja man par vienu, es varētu minēt vēl vairākus piemērus. Viņa bija ciemojusies kādā augstdzimušu ļaužu mājā pilsētā. Cik atminos, mana vecāmāte lielkundzi bija mazu auklējusi. Istabā bijusi mana māte un vecais lielkungs vieni paši. Te viņš ierauga, ka sētā ar kruķiem ieklibo vecenīte, kas nāk ik svētdienas un dabū pāris šiliņu. "Nabaga vecīte," lielskungs nosaka, "viņai grūti paiet!" Un, pirms mana māte ir aptvērusi, ko viņš ar to domājis, viņš jau pa durvīm ārā un pa kāpnēm lejā, viņš — septiņdesmit gadu vecais lielskungs pats — nogājis pie nabadzīgās vecītes lejā, lai aiztaupītu viņai grūto kāpienu ubagdāvanas — pāris šiliņu dēļ. Tas tikai tāds viens gadījums, bet kā atraitnes artavai Bībelē tam laba skaņa, kas nākusi no sirds dziļumiem, no cilvēka dabas. Un mūsu laikos dzejniekiem vajadzētu redzēt un apdziedat tieši to, kurš dara labu, saudzē citus un samierina! Bet, kur cilvēka gabals, lepodamies ar savu augsto dzimumu un ciltskoku, kā arābu zirgs saslienas uz pakaļkājām un zviedz uz ceļa, un, istabā ienācis, saka: 'Te ir bijis kāds no ielas!" — tur muižnieku kārta jau sākusi pūt un kļuvusi tikai par masku, kādu radījis Tespids, traģēdijas izdomātājs; par tādu cilvēku citi pasmejas, pazobojas un nodod to apsmieklam."

   Tā bija mācītāja dēla runa, mazliet pagara, bet pa to laiku arī stabule bija gatava.

   Pilī bija lielas viesības, bija sabraukuši daudz viesu no apkārtnes un galvaspilsētas. Dāmas, ģērbušās ar gaumi un bez gaumes. Lielā zāle bija pilna ar cilvēkiem. Apkārtnes mācītāji godbijīgi bija saspiedušies bariņā zāles stūrī; likās, ka te būtu bēres, bet bija prieka svētki, tikai jautrības rats vēl nebija iekustināts.

  

   Bija jānotiek lielam koncertam, un tāpēc mazais barons bija paņēmis līdzi savu stabuli, bet tā neskanēja, lai izpūlējās gan pats, gan tēvs cik spēdami, un tāpēc stabuli atzina par nederīgu.

   Tad sākās mūzika un tāda dziedāšana, kas vislabāk patīk pašiem spēlētājiem un dziedātājiem. Vispār jau varēja būt gluži mierā.

   "Jūs arī esot virtuozs!" kāds kavalieris, īsts savu vecāku bērns, uzrunāja mācītāja dēlu. "Jūs pūšot stabuli, ko pats esot taisījis! Jūsos mīt ģēnija dzirksts — ģēnijs kas ģēnijs, — Dievs žēlīgais! Es cenšos tikt līdzi laikam, tas jādara. Vai nav tiesa, ka sniegsiet mums visiem jauku baudījumu ar šo mazo instrumentu?" To teicis, kavalieris pasniedza viņam stabulīti, kas bija izgriezta no vecā vītola peļķes galā, un tad skaļā balsī pavēstīja, ka mājskolotājs sniegšot solo priekšnesumu ar stabuli.

   Viegli bija saprast, ka mājskolotāju gribēja likt apsmieklā. Viņš liedzās stabulēt, kaut gan mācēja to tīri labi, bet visi viņam tā uzmācās un lūdzās apkārt, ka viņš pēdīgi paņēma stabuli un pielika pie mutes.

   Tā bija savāda stabule! Atskanēja pūtiens, tik garš kā no tvaika lokomotīves, pat vēl stiprāks. Tas noskanēja pa visu muižu, pāri dārzam un mežam, jūdzēm tālu, un reizē ar stabules pūtienu uznāca vētra, krākdama visā spēkā: "Katram sava vieta!" — un tad papā kā vēja nests izlidoja ārā pa logu, ārā no muižas, taisni lopu gana būdā iekšā, un lopu gans — tas gan uzlidoja nevis augšā, zālē, tur viņš nevarēja tikt, — bet gan saimes istabā pie smalkajiem sulaiņiem, kas staigāja zīda zeķēs; lepnie sulaiņi bija kā triekas ķerti, redzēdami, ka tāds prasts cilvēks uzdrošinās sēsties viņiem līdzās pie galda.

   Bet svētku zālē jaunā baronese tika aiznesta goda vietā pie galda, kur viņa bija cienīga sēdēt, un viņai līdzās mācītāja dēls; tur nu viņi abi sēdēja kā brūtespāris. Kāds vecs grāfs no zemes visvecākās dzimtas palika neaizskarts sēžam savā goda vietā; jo stabule bija taisnīga, un taisnīgam vajag būt. Asprātīgais kavalieris, kas pie tās stabulēšanas bija vainīgs, īstais savu vecāku bērns, ielidoja ar galvu pa priekšu vistu kūtī, turklāt rie jau viens pats.

  

   Jūdzēm tālumā skanēja stabule, un visapkārt bija dzirdams par lieliem notikumiem. Kāda bagāta lieltirgotāja ģimene, braucot ar četriem zirgiem, tika izpūsta ārā no karietes un nedabūja vietu pat ne ratu pakaļā; divi bagāti zemnieki, kas pēdējā laikā bija pār­auguši pāri savam rudzu laukam, tika iesviesti grāvī, dubļos. Tā bija varena stabule. Par laimi, tā pārplīsa jau ar pirmo pūtienu, un tas bija labi, jo tā atkal nonāca kabatā: "Katram sava vieta!"

   Nākamajā dienā par šo notikumu vairs netika runāts, tāpēc cēlusies paruna: "Stabuli nost!" Visur atkal valdīja vecā kārtība, vienīgā atšķirība bija tā, ka abi vecie portreti — pauninieks un zosu gane — karājās augšā svētku zālē, kur vējš tos pie sienas bija uzpūtis; un, ievērojot to, ko bija teicis kāds īsts mākslas pazinējs, ka tos gleznojusi meistara roka, tie tur ari palika un tika pat atjaunoti. Agrāk jau nevienam nebija ienācis prātā, ka no tiem varētu būt kāds labums, — un kā gan to būtu varējuši zināt? Tagad tie karājās goda vietā. "Katram sava vieta!" — un tā ari notiks! Mūžība ir gara, garāka nekā šis stāsts!

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google