Pasakas.net

Pasakas

Ķirsis

Teicējs: Māra Mennika

Autors: Anna Sakse

kirsis.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Dārznieka dēlēns Ķirsis patlaban sēdēja vārtu staba galā un uzmanīja tēva dārzu, kad pēkšņi ieraudzīja tuvojamies ļauno Ziemeļvēju. It kā uz visu pasauli noskaities, tas brāza, kokus lauzdams un izbradādams puķu dobes.

   «Ko darīt, kā nosargāt tēva dārzu?» domāja Ķirsis un ātrumā cita nekā nevarēja, kā paņemt akmentiņu un iesviest Ziemelim bārdā.

   - Ak tu man esi tāds palaidnis! - iekliedzās Ziemelis un sāka tvarstīt puiku. Ķirsis gan šur, gan tur, bet Ziemelis visur uz pēdām un jau pastiepa ledaino roku, lai sagrābtu zēnu aiz matiem, kad šis ieraudzīja peles alu un mudīgi mudīgi ielīda tajā. Ziemelis iekaucās aiz dusmām un, piemīdījis alu, uzpūta tai savu auksto elpu.

   - Ho-ho-ho! Tagad tu vairs ārā netiksi! – viņš gavilēja un aizjoņoja tālāk darīt savus posta darbus.

   Dārznieks skuma pēc sava mīļotā dēla un raudāja žēlas asaras. Kad tās krita uz dēla kapa vietas, tur sāka augt koks. Dēla piemiņai dārznieks to nosauca par Ķirsi un kopa un loloja kā acuraugu.

   Pļāpīgie zvirbuļi izčivināja pa visu pasauli, ka Ķirsis esot tas pats dārznieka dēls. Vārnas to pastāstīja Ziemelim, un tas nozvērējās Ķirsi izdeldēt. Lai tikai pasakot, kāds viņš izskatoties. Nu, tāds pelēks esot, stāstīja vārnas, tāds pats kā Ķirsis, pelēkos svārciņos. Ziemelis atkal brāza uz dārzu, bet zīlītes, noklausījušās pļāpīgo vārnu nodevību, pavidžināja cita citai ziņu, un tās, kas dzīvoja dārznieka tuvumā, viņam paklidzināja, lai glābjot Ķirsi no Ziemeļa.

   Dārznieks uzmeta kociņam baltu seģeni.

   Kā tad - atskrēja Ziemelis, izmeklējās pelēko kociņu - nav tāda. Aizskrēja tālāk tiesāties ar vārnām. Kamēr nu tās izdibināja, ka Ķirsis vairs nav pelēks, bet balts, kamēr padeva Ziemelim ziņu, kamēr nu tas atskrēja, tikmēr arī zīlītes nebija snaudušas. Dārznieks mudīgi norāva balto seģeni un uzklāja zaļu.

   Šņākdams un aurodams atauļoja Ziemelis, skatās - nav tāda balta kociņa. Pārskaitās uz vārnām un nosolījās tām knābjus aizsaldēt, ja vēl mānīšoties.

   Un tomēr vārnas viņu atkal piemānīja. Pastāstīja gan, ka Ķirsis nu esot zaļā tērpā, bet dārznieks pa to laiku piešuva tam sarkanas podziņas.

   Rudenī dārznieks uzmeta Ķirsim dzeltenu seģeni, ziemā atkal pelēku, un tā izglāba kociņu.

   - Ķirsi, mans mīļotais dēls! - tā dārznieks katru pavasari uzrunā koku, un tas ar pumpuriem piebriedušu zariņu noglauda tēva grumbainos vaigus.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google