Pasakas.net

Pasakas

Kroko un Dils

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

Autors: Imants Ziedonis

kroko un dils 2.jpg
Ilustrators: Sindija Beldava
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kad es viņu nopirku, viņš bija vēl pavisam maziņš. Tāds, ka viņu varēja iebāzt zeķē un ielikt skapja atvilktnē. Pavisam mazs krokodilītis. Izaudzēts viņš bija tepat mūsu zemē. Tā kā kaktuss. Iesprauž kaktusa lapu puķu podā, tā sāk zaroties, un izaug liels kaktuss; iesprauž krokodila ķepu puķu podā, un izaug krokodilēns. Skapja atvilktnē mēs viņu slodzījām pa naktīm, jo viņš negulēja, skraidīja, skrapšķinājās, asti vilkdams pa grīdu, — mājā neviens nevarēja aizmigt. Ko viņš pa nakti medīja? Nebija jau nekā. Ne peļu, ne žurku mums pilsētā nav, bet ir kodes, tādi mazi tauriņi, ielido pa logu. Krokodilītis ķēra kodes. Lēca gaisā un grabēdams krita atpakaļ uz grīdas. Ja kodes dzīvoja tepiķos vai drēbju kurpēs, krokodilītis apēda kodes reizē ar visu čību vai nograuza tepiķim stūri, vai apēda Jānītim bereti — ar visu piesprausto Rīgas nozīmīti. Posta viņš padarīja daudz, taču drīz bija izķertas visas kodes un mušas arī. Vienīgi līdz griestiem krokodilītis netika, tik augstu nevarēja uzlēkt. Kā viņš vakaros skatījās uz lampiņu pie griestiem, ap kuru griezās pa logu ielidojušie kukaiņi! Tik kāri skatījās, un siekalas tecēja.

   Vēlāk izrādījās, ka viņam kārojas pati lampiņa, pats atzinās.

   Un viņš sāka trenēties. Es neesmu redzējis nevienu krokodilu, kam būtu tāda griba kā mūsējam. Ar katru dienu viņš lēca arvien augstāk un augstāk. No sākuma pāri krēsliem, tad pāri galdam — brah! Es brīnījos, kā viņš nenolauž kaklu. No sākuma viņš lēca tā, lai otrpus galda vai krēsla būtu dīvāns vai gulta un viņš iekristu tajā, bet vēlāk pierada un krita uz grīdas, ka noskanēja vien, it kā kāds malkas klēpi nosviestu uz grīdas, — brāhs! un brāhs! un bladāhs!

   Vienu vakaru rudens pusē (es lāpīju velosipēda riepu, ko viņš bija pārgrauzis) viņš — kā nāk ieskrējies, kā lec — hopā! neticami! — norij lampiņu pie griestiem. Bet nebija aprēķinājis, ka lampiņa ir pakārta savā vadā, un tā es pustumsā redzu, ka viņš augšā tur karājas kā tāda gara lustra un lampiņa spīd vēderā. Es saucu: "Laid vaļā!"— bet es jau zinu, ka vaļā nelaidīs, krokodili ir ļoti spītīgi. Taisni tovakar atnāk ciemos Kārlēns. Kārlēns brīnās: "Jums gan skaista lustra — tā kā krokodils! Un kāda zaļa gaisma!" —

   "Protams, zaļa," es saku. "Ja krokodili būtu lillā, būtu lillā gaisma."

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google