Pasakas.net

Pasakas

Laimīgā ģimene

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

Picture 005.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns

Vislielākā zaļā lapa mūsu zemē jau nu gan ir zirgskābenes lapa. Ja to aizliek priekšā mazam vēderiņam, tad tā ir tikpat kā vesels priekšauts, un, ja to uzliek uz galvas, tad lietus laikā tā noder gandrīz vai par lietussargu, jo tā ir tik šausmīgi liela. Nekad zirg­skābene neaug viena, nē, kur aug viena, tur aug vairākas. Tas ir liels krāšņums, un viss krāšņums ir gliemežu barība. Lielie, baltie gliemeži, no kuriem cienījami ļaudis vecos laikos lika pagatavot frikasē, ēda un sacīja: "Mm! Gards gan!" — jo viņi nu reiz domāja, ka garšo lieliski, — šie gliemeži pārtiek no zirgskābeņu lapām, un tāpēc zirgskābenes tika sētas.

   Bija kāda veca muiža, kur gliemežus vairs neēda, tie bija gandrīz izmiruši, bet zirgskābenes nebija izmirušas, tās auga un auga pāri visiem celiņiem un visām dobēm, no tām vairs nekādi nebija iespējams tikt vaļā, bija saaudzis vesels skābeņu mežs; šur un tur stāvēja pa kādai ābelei vai plūmei, citādi nemaz nevarētu iedo­māties, ka te ir dārzs. Visur tik zirgskābenes — un tur dzīvoja divi pēdējie, pagalam vecie gliemeži.

   Viņi paši nezināja, cik veci ir, bet labi atcerējās, ka viņu bijis daudz vairāk, ka viņi ir ģimene no svešas zemes un ka viņu un viņējo labad stādīts viss mežs. Viņi nekad nebija ārpus tā bijuši, bet zināja, ka pasaulē ir vēl kaut kas tāds, ko sauc par muižu, un tur gliemezis tiek vārīts un tad kļūst melns, un tad tiek uzlikts uz sudraba paplātes, bet, kas notiek tālāk, nebija zināms. Kā tas vispār ir — tikt vārītam un gulēt uz sudraba paplātes, to viņi ne­spēja iedomāties, bet tas esot skaisti un sevišķi dižciltīgi. Nedz maijvabole, nedz krupis vai slieka, kam viņi apjautājās, nezināja neko pateikt, neviens no tiem nebija vārīts vai gulējis uz sudraba paplātes.

   Vecie, baltie gliemeži bija visdižciltīgākie pasaulē, to viņi zināja, mežs te bija viņu dēļ un muiža bija tādēļ, lai viņus varētu izvārīt un uzlikt uz sudraba paplātes.

   Viņi dzīvoja gaužām vientuļi un laimīgi, un, tā kā viņiem pašiem bēmu nebija, tad viņi bija pieņēmuši pie sevis mazu parasto glie­mezīti, kuru audzināja kā pašu bērnu, bet mazais negribēja augt, jo viņš bija parasts; bet vecajiem, sevišķi māmiņai, gliemežu mā­miņai, likās, ka tomēr varot manīt, ka viņš pieņemas augumā, un viņa lūdza tētim —ja viņš to neredzot, lai tad aptaustot mazo glie-mežvāciņu, un tad viņš to aptaustīja un atzina, ka māmiņai bijusi taisnība.

   Kādu dienu lija stiprs lietus.

   "Klau, kā uz skābeņu lapām bungodungodungo!" gliemežtēvs ierunājās.

   "Pil ari!" gliemežu māmiņa piebalsoja. "Redz, kā tek pa kātu zemē! Redzēsi, ka te būs slapjš. Man prieks, ka mums ir mūsu labās mājiņas un mazajam ari sava. Nudien, mūsu labā ir darīts vairāk nekā visu citu radījumu labā. Uzreiz var redzēt, ka esam pasaules kungi! Mums jau no dzimšanas ir sava māja, un skābeņu mežs iesēts mūsu dēļ... Gribētos gan zināt, cik tālu tas sniedzas un kas ir ārpus tā."

   "Ārpus tā nav nekā!" gliemežu tēvs sacīja. "Labāk nekā pie mums nekur citur nevar būt, un man nav ko vēlēties."

   "Jā," teica māmiņa, "man gan gribētos nokļūt muižā, tikt novā­rītai un uzliktai uz sudraba paplātes, tur tikuši visi mūsu senči, un, tici man, tam vajag būt kaut kam sevišķam!"

   "Muiža, iespējams, ir sakritusi!" gliemežu tētis sacīja. "Vai ari skābeņu mežs ir pāraudzis tai pāri tā, ka cilvēki vairs netiek lau­kā. Nav jau ari kur steigties, bet tu vienmēr tik traki steidzies, un mazais ari sāk tāpat. Vai viņš trīs dienas jau nav rāpies augšā pa to kātu? Man galva reibst, kad paskatos uz viņu!"

   "Nerājies!" gliemežu māmiņa teica. "Viņš rāpjas itin prātīgi, gan mēs vēl dabūsim par viņu priecāties, un kam gan mēs, vecie, lai dzīvotu? Bet vai esi padomājis par to, kur ņemsim viņam sievu? Varbūt dziļi skābeņu mežā ir kāda no mūsu kārtas?"

   "Melnie gliemeži, man šķiet, gan te vēl būs," vecais atbildēja. "Melnie gliemeži bez mājas, tas ir tik prasti! Turklāt viņi ir iedomīgi! Bet vai nenodosim šo lietu komisijā skudrām — tās skraida šurp un turp, it kā viņām būtu kas darāms, gan viņas zinās atrast mūsu gliemezītim sievu!"

   "Es tiešām zinu visdaiļāko," viena skudra teica. "Bet baidos, ka tā lieta neies, jo viņa ir ķēniņiene."

   "Tas nekas," sacīja vecie. "Vai māja viņai ir?"

   "Viņai ir pils," skudra atbildēja. "Visskaistākā skudru pils ar septiņsimt ejām."

   "Paldies!" gliemežu māmiņa sacīja. "Mūsu dēls jau nu skudru pūznī nelīdīs. Ja nezināt neko labāku, tad nodosim šo lietu baltajiem odiem. Tie lido tālu visapkārt gan saulē, gan lietū, tie pazīst skābeņu mežu gan no iekšpuses, gan ārpuses."

   "Mums ir sieva viņam!" sacīja odi. "Simt cilvēka soļu attālumā ērkšķogu krūmā sēž maza gliemezīte ar mājiņu. Viņa ir gluži vientuļa un īstā precību vecumā. Līdz viņai tikai simts cilvēka soļu!"

   "Jā, lai viņa nāk pie viņa!" teica vecie. "Viņam ir skābeņu mežs, viņai tikai viens krūms!"

   Un tad odi atveda mazo gliemežu jaunkundzīti. Pagāja astoņas dienas, kamēr viņa atnāca, bet tas jau taisni bija jauki, tad varēja redzēt, ka viņa ir īstās sugas.

   Un tad viņi dzēra kāzas. Seši jāņtārpiņi spīdēja, cik vien spēja. Citādi viss noritēja klusi, jo vecie gliemeži necieta dzīrošanu un līksmošanu. Bet gliemežu māmiņa teica skaistu runu, tētis gan nevarēja, viņš bija gauži aizkustināts, un tad viņi nodeva jaunajiem mantojumā visu skābeņu mežu un teica, ko allaž bija teikuši, ka tas ir vislabākais pasaulē, un, ja viņi dzīvošot godīgi un kārtīgi un vairošoties, tad viņi un viņu bērni reiz nokļūšot muižā, tikšot vārīti un likti uz sudraba paplātes.

   Un, kad runa bija galā, vecie ievilkās savās mājiņās un nekad vairs nenāca ārā; viņi gulēja. Jaunais gliemežu pāris valdīja mežā un piedzīvoja daudz pēcnācēju, bet viņus nekad nevārīja un viņi nekad nenonāca uz sudraba paplātes. Tāpēc viņi nosprieda, ka muiža ir sakritusi un visi cilvēki pasaulē izmiruši, un, tā kā ne­viens viņiem nerunāja pretī, tad jau tā bija patiesība. Un lietus krita uz zirgskābeņu lapām, lai taisītu bungu mūziku viņiem par prieku, un saule spīdēja, lai padarītu skābeņu mežu krāšņāku viņu dēļ, un viņi bija ļoti laimīgi, un visa ģimene bija laimīga, jo laimīga viņa bija.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google