Pasakas.net

Pasakas

Laimīgais Princis

Teicējs: Zane Daudziņa

Autors: Oskars Vailds

laimigais.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

    "Kāpēc tad tu raudi?" Bezdelīga brīnījās. "Tu mani saslapināji!"

   "Kad es biju dzīvs un man bija cilvēka sirds," atbildēja statu­ja, "es nezināju, kas ir asaras, jo dzīvoju Sansusī pilī, kur bēdām ieiet nav ļauts. Augu dienu es draiskojos dārzā kopā ar saviem biedriem, bet vakarā vadīju dejas Lielajā Zālē. Apkārt dārzam slējās augsta siena, un man pat prātā neienā­ca, kas atrodas aiz tās. Galminieki iesauca mani par Laimīgo Princi, un, ja vien izpriecas nozīmē laimi, tad es patiešām biju ļoti laimīgs. Tā es dzīvoju, līdz nomiru. Tagad, kad esmu jau miris, viņi mani uzcēluši augstāk par visiem, un nu es varu noraudzīties katrā nejaucībā, katrā nelietībā, kas notiek manā pilsētā. Kaut gan man ir svina sirds, es nespēju par to neraudāt."

   "Kā, vai tad viņš nav viscaur no zelta?" Bezdelīga izbrīnījusies nodomāja. Bet viņa bija pārāk labi audzināta, lai aizvainojošas piezīmes izteiktu skaļi.

   "Tālu no šejienes," turpināja statuja klusā, daiļskanīgā balsī, "šaurā nomales ieliņā atrodas nabadzīga būdiņa. Viens tās logs ir atvērts, un pa to es redzu pie galda sēdošu sievieti. Viņas seja ir kalsna un nogurusi, rokas - raupjas un sarkanas, un adatu sadurstītas, jo viņa ir šuvēja. Viņa izšuj ērkšķrozīšu ziedus uz Karalienes visskaistākās Galma Dāmas zīda tērpa, ko tā vilks mugurā nākamajā Galma ballē. Istabas kaktā gultiņā guļ viņas slimais dēlēns. Viņam ir drudzis, un viņš lūdz kādu apelsīnu. Mātei nav nekā cita ko dot, kā vienīgi upes ūdens, un tāpēc puisēns raud. Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga, vai tu neaiznestu viņai to rubīnu no mana zobena roktura? Manas kājas ir piekaltas pjedestālam, es pats nespēju aiziet."

   "Mani gaida Ēģiptē," Bezdelīga atbildēja. "Mani draugi jau lidi­nās virs Nīlas pa straumei un pret straumi un runājas ar lielajiem lotosziediem. Drīz viņi dosies uz naktsguļu Dižā Faraona kapenēs. Pats Faraons arī ir tur, guļ savā apgleznotajā sarkofāgā.

   Viņš dus, ietīts dzeltenā linu audeklā, iesvaidīts smaržīgām zālēm. Ap kaklu viņam ir bāli zaļa nefrīta rota, bet plaukstas atgādina sakaltušas kļavlapas."

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," Princis ierunājās atkal. "Vai tu nevari palikt pie manis šo vienu nakti un būt mana vēstnese? Zēns ir tik izslāpis, un māte ir tik bēdīga."

   "Nevarētu teikt, ka man patiktu zēni," Bezdelīga atbildēja. "Pa­gājušajā vasarā, kad biju apmetusies pie kādas upes, tur skraidīja divi ļauni puikas, dzirnavnieka dēli, un apmētāja mani ar akmeņiem. Tiesa gan, viņi ne reizi netrāpīja; mums, bezdelīgām, ir ļoti grūti trāpīt, mēs esam pārāk izveicīgas, turklāt es nāku no sevišķi izveicīgas dzimtas. Tomēr tā bija necieņas izrādīšana."

   Taču Laimīgais Princis izskatījās tik nelaimīgs, ka mazajai Bezdelīgai kļuva viņa žēl.

  

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google