Pasakas.net

Pasakas

Lillā pasaka

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

Autors: Imants Ziedonis

Lillaa_pasaka_Sandra0001.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Dzīvoja reiz cilvēks, kuram ļoti garšoja šņabis. Tikko viņš iedzēra šņabi, sāka griezties galva, un tas viņam patika. Sāk griezties uz vienu pusi — arvien ātrāk, arvien ātrāk, dūkdama kā vilciņš, un — stop! — apstājas. Raibs gar acīm, cilvēks pieturas pie staba, lai nenogāžas, un gaida: jā, sāk griezties atpakaļ uz otru pusi, arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk, — un atkal apstājas. Skaidrs, ka viņš gāja, vienmēr streipuļodams, jo kā gan var noiet taisni cilvēks, kam galva griežas! Citi cilvēki teica: — Kā tev nav bail, ka tev galva nenogriežas nost? Griezīsies, griezīsies un pēkšņi ātrumā nogriezīsies nost un ieripos grāvī.

   — Hē, — teica cilvēks ar šņabi galvā, — nekur viņa viena neieripos! Kad galva krīt grāvī, es tai vienmēr krītu līdzi.

   — Nu labi vēl, ka tev galva, — kad viņa griežas un griežas, un pēkšņi apstājas — apstājas tā, kā bijusi, — ar degunu uz priekšu. Bet ja nu apstājas ar degunu mugurpusē? Ko tad?

   — Mana galva nav nekāda muļķa galva. Mana galva nav ūdens galva, bet šņabja galva. Viņa pati zina, kā griezties un kā apstāties, — atbildēja cilvēks, kam šņabis galvā. Viņš bija neaizrunājams, un cilvēki atstāja viņu mierā. Bet vienreiz: nāk visi mājās no balles, skatās: cilvēks guļ grāvī, bet galva sagriezusies otrādi — tur pret kaklasaiti nav vis zods, ne deguns, bet pakausis. Apgrieza cilvēku atpakaļ, bet kā tu sapratīsi, kā ir atpakaļ, kā nav atpakaļ: kā nogulda uz muguras, tā deguns smiltīs, kā nogulda ar degunu uz augšu, tas pats guļ uz vēdera. Visi sāka gudrot: vajadzētu pagriezt galvu atpakaļ, pamēģināja, tā vārīgi un saudzīgi, — neiet. Stiprāk griezt baidījās, ka nenobendē cilvēku. Tad cilvēks grāvī sāka lūgties, lai iedodot viņam vēl šņabi.

   Jā, kā iedod šņabi, galva sāk atkal griezties. Griežas, griežas un — stop! — atkal nepareizi, šoreiz deguns uz vieniem sāniem. — Nu, — teica cilvēki, — tiec nu pats galā, apnicis ar tādu! — un gāja mājā.

   Cilvēks ar šņabi galvā arī gāja mājā — kad galva sāniski, tad jau var kaut kā iet un redzēt, kur iet. Mājās aizgājis, cilvēks iedzēra vēl, un galva, kā par laimi, atgriezās atpakaļ pareizi. Bet no tā laika cilvēku ar šņabi galvā atkal un atkal redzēja šķību, greizu galvu staigājam, dzēra viņš daudz, galva griezās vienā griešanā un, kad apstājās, tad kā kuro reizi: reizēm šķībi, reizēm iešķībi, reizēm pavisam otrādi. Cilvēkam bija motocikls, bija arī motocikla vadītāja tiesības, bet drīz tās viņam milicija atņēma, jo kā gan var braukt ar motociklu, ja galva uz sāniem vai pavisam otrādi? Ļoti grūti cilvēkam ar šņabi galvā bija arī mājās. Sieva nekā nezināja, kā klāt galdu. Ja vīram galva otrādi, tad nācās viņu sēdināt ar muguru pret galdu, tad mute gan bija galda pusē, bet rokas? Kā lai viņš paēd? (Iedomājieties jūs paši, ka mute jums būtu tur, kur tagad pakausis, un pamēģiniet aizcelt karoti aiz galvas — nav nemaz viegli.) Cilvēks ar šņabi galvā nekā tādās reizēs neprata paēst un sievai vajadzēja viņu ēdināt. Bieži tēti kā maziņu ēdināja viņa paša bērni.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google