Pasakas.net

Pasakas

Lillija

Teicējs: Ineta Ķirse

Autors: Anna Sakse

Tur vairs nelīdzēja ne raudas, ne vaimanas. Žakam bija jādodas karā uz tālu, svešu zemi, bet viņa lī­gavai Lilijai jāpaliek Francijā. Atvadoties Žaks izņēma no krūtīm savu sirdi un atdeva Lilijai, teikdams:

   - Karavīram jābūt nežēlīgam, tāpēc man sirds var būt tikai par traucējumu. Glabā to, kamēr es pār­nākšu.

    Lilija paslēpa Žaka sirdi savā sudraba rotu lādītē un uzticīgi gaidīja pārnākam mīļoto.

    Cik gausi velkas laiks tam, kas gaida. Diena liekas veselu gadu gara, bet gads līdzinās mūžībai. Lai ko darīja Lilija, lai kur gāja, acis arvien vērās uz to pusi, kurp aizgāja Žaks. Dienām sajuka skaits, bet gadus viņa negribēja skaitīt, un kā viņa satrūkās, kad tēvs to reiz uzrunāja:

   - Mana mīļā meita, ir pagājuši desmit gadi, kopš tavs saderētais aizgāja karā. Kas to zina, vai viņš vairs pārnāks, tāpēc tev būtu jāapskatās pēc cita vīra.

    - Tēvs, ko tu runā! - iesaucās Lilija. - Žaks man atstāja savu sirdi, un, kamēr tā ir pie manis, es nevaru viņu aizmirst.

    Tēvs nopūtās un līdzjūtīgi pakratīja galvu. Nepie­dzīvot viņam to dienu, kad znots uzņemtos smagākos darbus, neauklēt mazbērniņus.

    Pagāja vēl desmit gadu, beidzās karš, un viens otrs karavīrs pārradās mājās, uz kruķiem lēkdams vai pustukšu piedurkni purinādams. Lilija gaidīja Žaku, prašņāja kropļus - ne miņas, ne vēsts.

    - Viņš būs iemīlējis citu un palicis svešā zemē,- ieteicās Lilijas māsa, bet Lilija neticēja.

    - Kā Žaks var iemīlēt citu, ja viņa sirds ir pie manis? Bez sirds taču nevar mīlēt!

     Bet Žaks, kas visus šos gadus bija kāvis un laupījis, jo viņam taču nebija sirds, arī pēc kara beigām nekāroja citas dzīves. Viņš kļuva par laupītāju vir­saiti un kopā ar tiem siroja, atņemdams ceļiniekiem zeltu un noplītēdams to pasaules krogos.

    Kad viens no laupītāju bara, vecais Pjērs, saslima, Žaks viņu patrieca, jo tāds vairs viņu pulkā nederot. Gribēdams Žakam atriebties, Pjērs devās uz viņa dzimto ciemu, lai izstāstītu radiem un paziņām, cik nekrietnu nodarbību izraudzījies Žaks.

    Ilgi viņš gāja, varbūt desmit gadus, līdz nonāca Francijā un uzmeklēja Žaka ciematu. Un - kā nu tas gadījās, kā ne - pirmo viņš sastapa pavecu sie­vieti sirmiem matiem un gaidās sastingušām acīm.

    - Vai tu pazini Žaku? - Pjērs viņai noprasīja.

    - Ak, dies, ko tu man jautā! - sieviete iesaucās.

    - Žaks, mans mīļais, mans vienīgais Žaks, un es lai viņu nepazītu? Stāsti man drīzāk, kas ar viņu, kur ir mans Žaks!

    Vecais Pjērs redzēja, kādās cerībās iezaigojas sie­vietes acis, un saprata: viņa to mīl tikpat kvēli kā jaunībā. Kā lai pasaka viņai briesmīgo vēsti, ka mīļotais Žaks tagad ir negants razbainieks un plīt­nieks? Nē, tad labāk lai viņa domā, ka Žaks ir kritis kā godīgs karavīrs, miris un aprakts un nav viņu vairs ko gaidīt.

    - Tad tu esi Žaka līgava! - Pjērs it kā noģizdams iesaucās.

    - Jā, es esmu Lilija, viņa saderētā, - vecīte ap­liecināja.

    - Ai, ai, cik skumja vēsts man tev jāpaziņo, - Pjērs nodūra acis, lai tās nenodotu melus. – Žaks krita kaujā kā varonis. Bet kā viņš tevi mīlēja! Vēl mirdams piesauca tavu vārdu - Lilija.

    Atmetis atriebības domas, vecais Pjērs aizkliboja tālāk, tā arī nevienam nepateikdams to ziņu, ko tik tālu un tik ilgi bija nesis.

    «Mans Žaks ir miris un aprakts,» domāja Lilija, «bet tā viņš tur guļ bez sirds. Man jāuz­meklē viņa kapa vieta un jāatdod labā, mīlas pilnā sirds.»

    Saposusies un paņēmusi savu sudraba lādīti, Lilija uzsāka grūto ceļu uz svešo zemi. Dienas vairs nebija saskaitāmas, gadi sāka jukt, bet viņa taujāja un gāja pa karstu sauli, brauca ar kuģi pāri bangainai jūrai, līdz nonāca tuksnešainā malā, uz kurieni Žaks bija aizsūtīts karā.

    Ļaudis viņu brīdināja, lai tālāk nedodoties viena, jo ceļiniekus pārsteidzot nežēlīgu laupītāju banda, bet vai tad Liliju kāds varēja atrunāt.

    - Esmu jau veca, drīz var pienākt mana pēdējā stunda, un es nepagūšu Žakam atdot viņa sirdi.

    Bet ai, kādas šausmas viņa pārdzīvoja, kad ceļa līkumā bārdaini laupītāji atņēma viņas sudraba lādīti ar lielo dārgumu. Viņa lūdzās, raudāja, stāstīja par savu nelaimīgo mīlestību un nebeidzamo uzticību Žakam, bet laupītājus tas neaizkustināja. Viņi aiz­nesa lādīti savam virsaitim un ņirgādamies atstāstīja, ka tur kāda prātā sajukusi vecene meklējot sava līgavaiņa kapa vietu, lai varētu atdot sirdi, ko tas, karā aiziedams, viņai ieķīlājis.

     Neskaidras nojautas pārņemts, laupītāju virsaitis Žaks atvēra lādīti, un ko viņš tur ieraudzīja - savu sirdi, kuras tam bija trūcis visus šos ilgos gadus. Un cik dīvaini - tā sāka runāt un teica savam kādrei­zējam īpašniekam:

    - Esi cilvēks un nerādies tāds, kāds tu esi, Lilijai. Labāk lai viņa domā, ka tu esi miris, un saglabā tevi labā piemiņā.

    Žaks aizvēra lādīti un pavēlēja laupītājiem, lai tie atdod to vecītei un parāda kādu zaļāku uzkalniņu, kur it kā būtu aprakts Žaks. Bet laupītāji ceļā puko­jās, ka virsaitis aiz vecuma laikam kļuvis dulns, un norunāja sudraba lādīti paturēt sev. Kapa vietu, nu, to viņi var parādīt, vai mazums te vēja sapūstu smilšu pauguru.

    Nabaga Lilija, viņa vēl arvien tik ļoti mīlēja Žaku - tādu, kāds viņš bija jaunībā. Viņa nespēja atstāt to bez sirds, tāpēc izplēsa no krūtīm savējo sirdi un ieraka paugurā, kur vajadzēja dusēt Žakam.

    No šīs sirds izauga puķe, ko vēl tagad sauc par liliju. Līgavu rota un kapu puķe, uzticības, nevai­nības un cēluma simbols.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google