Pasakas.net

Pasakas

8. Mazā pelēna lielā atgriešanās

Teicējs: Linda Leine

Autors: Jānis Dailis

LejuplādētMP3
abi sindija sabīne poga 7 gadi.jpg
Ilustrators: Sindija Sabīne Poga, 7 gadi
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Pelēns aizelsies skrēja visu dienu pa krūmiem un sūnām, pa skujām un lapām, un, tumsai iestājoties saprata, ka ir apmaldījies – viens pats lielajā mežā! Tomēr viņš nezaudēja dūšu, un sēdēdams zem izgāzta celma saknēm, sāka klusiņām dungot kādu sev vien zināmu dziesmiņu. Visbeidzot, saritinājies mazā kamoliņā, pelēns iesnaudās. Naktī uznāca salna, un pelēns pamodās drebēdams no aukstuma, un sajusdams kādas savādas bailes no vēl neredzamām briesmām. Kaut kur krūmājā iebrakšķējās zariņš, un pelēns pielēcis sēdus saspicēja ausis. Tumsā viņš, protams, redzēja itin labi, bet visbriesmīgākās briesmas ir tās, kuras nevar redzēt.

Brakšķi krūmājā kļuva pavisam skaļi, un pelēns izdzirdēja arī kādu balsi. Tā vaidēja un bubināja un atkal vaidēja. Pelēns saprata, ka nevis viņam draud briesmas, bet gan kāds cits nonācis nelaimē. Ilgi neprātodams, pelēns pameta savu iesildīto vietiņu sūnās pie apgāztā celma un steidzās uz krūmāja pusi.

– Pii! – pelēns iepīkstējās, stāvēdams aiz krūmiem. – Kas tur tā vaimanā?

– Rragi... sapinos zaros, un netieku ārā! – žēli teica balss. – Pasaule apstājusies, netieku ne uz priekšu ne atpakaļ!

– Pii, ragi? – pelēns jautāja. – Vai jūs esat lieli un briesmīgi ragi?

– Vai tu smejies par mani? – stenēja ragi. – Vai krūmājā sapinušies ragi tev šķiet briesmīgi? Man nē, un pat ne smieklīgi!

Pelēns nedroši pabāza galvu krūmos un ieraudzīja tajos lielus un zarainus ragus, kas tiešām nelikās nemaz tik briesmīgi, jo bija sapinušies smalkos zariņos un vīteņaugos.

– Pii, es esmu pelēns, un es varu palīdzēt, – pelēns teica ragiem. – Tikai jums jābūt pacietīgiem un jābeidz raustīties, citādi sadursiet mani.

– Labi, pele, – sacīja ragi un palika nekustīgi. – Man palaimējās, ka tu mani atradi, pirms to izdarīja pelēkais vilks.

Pelēns ar skubu ķērās klāt vīteņaugiem un zariem, likdams lietā savus zobiņus un ķepiņas, un drīz vien ragi tika atbrīvoti no zaru gūsta. Tikuši brīvībā, ragi piepeši pacēlās augstu gaisā, un pelēns izbrīnā tikai tagad ieraudzīja, ka aiz ragiem slēpās liels un cēls briedis. Tas papurināja smagnējo galvu un nosprauslojās.

– Jāsaka paldies tev, mazais pelēn! – noteica briedis, uzmanīgi palocījis galvu. – Tu esi tiešām varens grauzējs!

– Pii, es? – smaidot jautāja pelēns un tad nopūtās. – Bet jāsaka, ka es esmu apmaldījies, un pagalam nosalis grauzējs.

Briedim palika pelēna žēl un viņš nogūlās zemē, piebāza purnu pelēnam pavisam klāt un nobubināja:

– Ja gribi, lec augšā manos ragos, pelēn! Es tevi aiznesīšu līdz savam mājoklim zem lielās egles. Bet rīt no rīta parādīšu tev ceļu ārā no meža.

– Paldies, – pelēns sajūsmā sasita ķepiņas un priecīgs uzlēca briedim ragos.

Mājoklī zem lielās egles pelēns izstāstīja briedim visas savas dēkas un piedzīvojumus, un briedis bija ļoti saviļņots, izdzirdējis par pelēna un lācēna neparasto draudzību. Uz rīta pusi pelēns saritinājās kamoliņā starp ragiem un aizmiga saldā miegā.

Lācēns tumšā naktī sēdēja zem vecā ozola un jautāja vējam:

– Vējš, kāpēc tu paņēmi sev līdzi pelēnu?

Bet saltais vējš tikai iepūta lacēnam acī asaru, un neatbildēja. Lācēns gribēja pajautāt mēnestiņam, vai viņš nav redzējis pelēnu, bet mēness jau nez kuro nakti slēpās tumšos mākoņu pēļos, un arī bija nerunīgs.

Augām dienām lācēns bija klīdis gar strautiņu un mežu, cerībā noskaidrot, kur īsti palika pelēns. Viņš apvaicājās satiktajiem meža zvēriem, bet neviens neko par tādu pelēnu nezināja, un pat nevēlējās zināt. Ieraugot uz taciņas pelēku akmentiņu, lācēns tam čāpoja klāt un cerīgi apošņāja, bet akmentiņš palika akmentiņš un neteica pī, un nestiepa pretī ķepiņas, pēc kurām tā ilgojās lācēns. Ik vakaru, pārnācis mājās, lācēns pārbaudīja visus medus podus, cerībā, ka kādā no tiem ir pelēns, bet velti.

Tā nu lācēns bija palicis vientuļš tumšā, saltā naktī, un vienīgais cerības stariņš, kas vēl sildīja sirdi bija pelēna strīpainā šallīte, kuru lācēns nēsāja visur sev līdzi.

– Labrīt! – agrā rītā pie ozola guļošo lācēnu no miega iztrūcināja mundra balss. Tur stāvēja stalts briedis, un caur viņa varenajiem ragiem lauzās austošās saules spilgtie stari.

Briedis klusēdams pielieca galvu, un lācēns ieraudzīja starp brieža ragiem guļošu, saules apspīdētu pelēku kamoliņu. Tas bija tik ilgi meklētais pelēns – sveiks un vesels, bet cieši jo cieši aizmidzis!

– Pii, – maigi sacīja lācēns, saudzīgi paņēmis pelēnu savās ķepās. Pelēns izdvesa dziļu nopūtu un ērti ieritinājās lācēna ķepās, kurās nekādi vēji vairs nelikās bīstami un salti.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google