Pasakas.net

Pasakas

Mārpuķīte

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

Picture 011.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Cik laimīga bija mārpuķīte, nē, to neviens nemaz nevar aptvert! Putns skūpstīja viņu ar savu knābi, dziedāja viņai un atkal pacēlās zilajā gaisā. Noteikti pagāja vesels stundas ceturksnis, līdz puķīte atjēdzās. Drusku nokaunējusies, bet sirdī tomēr ļoti priecīga viņa raudzījās uz dārza puķēm. Viņas taču bija redzējušas to godu un laimību, ko viņa bija saņēmusi, viņām taču vajadzēja saprast, kas tas bija par prieku. Bet tulpes slējās uz augšu vēl stīvākas nekā pirmīt, sejā tik sarkanas un vīzīgas, jo viņas bija noskaitušās. Peonijas bija piepūtušās — ū! Labi gan, ka viņas nevarēja runāt, citādi mārpuķīte būtu dzirdējusi asus bārienus. Nabaga puķīte manīja, ka viņas vis nav labā omā, un par to viņai ļoti sāpēja sirds. Tai pašā bridi dārzā ienāca meitene ar lielu nazi, asu un spīdošu, viņa gāja gar tulpēm un nogrieza tās citu pēc citas. "Ai!" mārpuķīte nopūtās. "Cik briesmīgi, nu viņām ir beigas!" Tad meitene ar tulpēm aizgāja. Mārpuķīte priecājās, ka viņa aug ārpus dārza zālītē un ir nabadzīga puķīte. Viņa no sirds par to pateicās un, saulei rietot, sakļāva savas ziedlapiņas, iemiga un visu nakti sapņoja par sauli un putniņu.

   Nākamajā rītā, kad puķīte atkal laimīga izstiepa visas savas baltās lapiņas kā rociņas gaisam un gaismai pretī, viņa pazina putna balsi, bet viņa dziedāšana skanēja tik bēdīgi. Jā, un kā nebūt bēdīgam, jo nabaga cīrulis bija noķerts un nu sēdēja būrīti pie vaļēja loga. Viņš dziedāja par to, kāda laime ir brīvi lidināties apkārt, dziedāja par jaunajiem, zaļajiem labības asniem tīrumā un par to, cik skaisti ir pacelties ar spārniem augstu gaisā un lidot tālu prom. Nabaga putniņš nebija labā omā, jo sēdēja ieslodzīts būrītī.

   Mārpuķīte tik labprāt būtu viņam palīdzējusi, bet kā gan viņa to varētu izdarīt? Jā, to bija grūti izdomāt. Viņa pavisam aizmirsa, kāds skaistums ir visapkārt, cik silti spīd saulīte un cik jauki baltas izskatās viņas lapiņas. Ak, visi prāti un domas bija tik pie notvertā putna, kam viņa nekādi nespēja palīdzēt.

   Tai pašā brīdī dārzā iznāca divi mazi puisēni. Vienam no viņiem rokā bija nazis, tikpat liels un ass kā tas, ar ko meitene bija griezusi tulpes. Viņi gāja tieši pie mārpuķītes, kura nemaz nevarēja saprast, ko viņi grib.

   "Te mēs varam cīrulim izgriezt skaistu velēnu!" viens puika teica, sākdams dziļi griezt četrstūri ap mārpuķīti, tā ka viņa palika velēnas vidū.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google