Pasakas.net

Pasakas

Mārpuķīte

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

Picture 011.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   "Noplūc to puķi!" sacīja otrs puika, un mārpuķīte aiz gaužām bailēm nodrebēja, jo tikt noplūktai taču nozīmēja zaudēt dzīvību, un viņa tik ļoti gribēja dzīvot tagad, kad ar velēnu viņa nonāks pie ieslodzītā cīruļa.

   "Nē, lai paliek!" teica otrs puika. "Skaistumam!" — un tā viņa palika velēnā un nonāca būri pie cīruļa.

   Bet nabaga putns skaļi žēlojās par zaudēto brīvību, sizdamies ar spārniem pret būra dzelzs stieplēm. Mārpuķīte, runāt nevarēdama, nespēja pateikt nevienu mierinājuma vārdu, lai kā ari gribētu. Tā pagāja visa priekšpusdiena.

   "Te nav ūdens!" teica ieslodzītais cīrulis. "Visi ir aizgājuši un aizmirsuši ielikt man kaut pilīti ūdens! Mans kakls ir sauss un deg kā ugunī! Reizēm mani moka karstums, reizēm es drebu no aukstuma, un gaiss ir tik smags! Ak, man jāmirst, jāšķiras no siltās saulītes, no svaigā zaļuma, no visa daiļuma, ko Dievs radījis!" Un viņš iedūra knābi vēsajā velēnā, lai mazliet atspirdzinātos. Tad viņš ieraudzīja mārpuķīti, pamāja viņai ar galvu un, ar knābi to noskūpstījis, teica: "Tev ari še būs jānovīst, tu, nabaga puķīt! Tevi un zaļo zāles laukumiņu man ir devuši visas pasaules vietā, kas man piederēja tur, ārā! Katram zāles stiebriņam ir jābūt man par zaļu koku, katrai tavai baltai ziedlapiņai par smaržīgu puķi! Ak, jūs man stāstāt vien to, cik daudz esmu zaudējis!"

   "Kaut jel varētu viņu mierināt!" domāja mārpuķīte, bet nespēja ne lapiņu pakustināt. Tomēr smarža, kas plūda no sīkajām lapiņām, bija daudz stiprāka, nekā šai puķei vispār piemīt. To sajuta ari putns, un, kaut arī, no slāpēm mirdams, viņš sāpēs plūkāja zaļos zāles stiebrus, tomēr puķi neaiztika.

   Pienāca vakars, bet neviens vēl nenāca un nenesa nabaga putniņam kaut pilīti ūdens. Tad viņš izpleta skaistos spārniņus, tie drudžaini noraustījās, viņa dziesma izskanēja kā žēls pīkstiens, viņš nokāra galviņu pret puķīti, un putna sirds salūza aiz ilgām un žēlabām. Tad puķīte nevarēja vairs kā vakar vakarā sakļaut lapiņas un gulēt, slima un bēdīga tā noliecās uz zemi.

   Tikai nākamajā rītā atnāca puisēni un, redzēdami putnu mirušu, raudāja, raudāja žēli un raka viņam glītu kapiņu, ko izklāja ar ziedlapiņām. Putniņš tika ielikts glītā sarkanā kārbiņā, ar karalisku godu viņš tika apbedīts — nabaga putniņš! Kad viņš bija dzīvs un dziedāja, tie viņu aizmirsa, turēdami būri un likdami ciest slāpes. Nu viņam tika parādīts gods un lietas asaras.

   Bet velēna ar mārpuķīti tika izsviesta lielceļa putekļos. Neviens nedomāja par puķīti, kas putniņu bija mīlējusi visvairāk un gribējusi viņu mierināt!

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google