Pasakas.net

Pasakas

Meža gulbji

Teicējs: Ieva Āva

Autors: Hanss Kristians Andersens

gulbi.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru
Tālu prom no šejienes, tur, kur aizlido bezdelīgas, kad pie mums is ir ziema, dzīvoja ķēniņš, kam bija vienpadsmit dēlu un viena meita Elīze. Vienpadsmit brāļi, prinči viņi bija, ar zvaigzni uz krūtīm un zobenu pie sāniem gāja skolā. Viņi rakstīja uz zelta tāfelēm ar dimanta grifelēm un mācēja visu tikpat labi no galvas, kā lasīt no grāmatas: uzreiz bija skaidrs, ka tie ir prinči. Māsa Elīze sēdēja uz spoguļstikla soliņa, un viņai bija bilžu grāmata, kas maksāja pusi ķēniņvalsts.
Ak, bērniem klājās tik labi, bet mūžīgi tā vis nevarēja palikt!
Viņu tēvs, kas bija ķēniņš pār visu zemi, apprecējās ar ļaunu ķēniņieni, kura nebija pret nabaga bērniem laba. Jau pirmajā dienā viņi to dabūja redzēt. Visā pilī valdīja lielas dzīres, un bērni gāja rotaļā "Ciemiņi nāk!". Bet, kamēr citām reizēm viņi visi dabūja kūkas un ceptus ābolus, cik vien varēja apēst, tagad ķēniņiene iedeva bērniem tikai smiltis tējas tasītē, teikdama, lai iztiekot ar tām pašām.
Nedēļu vēlāk viņa atdeva māsiņu Elīzi uz laukiem pie kādiem zemniekiem, un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa ķēniņam par nabaga prinčiem bija sastāstījusi tik daudz, ka viņš par tiem vairs nelikās ne zinis.
"Lidojiet projām pasaulē un gādājiet paši par sevi!" ļaunā ķēniņiene teica. "Lidojiet kā lieli putni bez balss!" Bet viņa tomēr nespēja nodarīt tik lielu ļaunumu, kā būtu gribējusi. Prinči kļuva par vienpadsmit skaistiem meža gulbjiem. Savādi iekliegdamies, viņi laidās pa pils logiem prom pāri parkam uz mežu.
Bija vēl pavisam agrs rīts, kad viņi lidoja garām tai vietai, kur zemnieku istabā gulēja viņu māsa Elīze. Viņi lidinājās pār jumtu, grozīdami savus garos kaklus un sizdami ar spārniem, bet neviens to ne redzēja, ne dzirdēja. Viņiem bija jālido prom, augstu mākoņos, tālu prom plašajā pasaulē. Viņi aizlidoja uz lielu, tumšu mežu, kas pletās līdz pat jūrai.
Nabaga mazā Elīze zemnieku istabā spēlējās ar zaļu lapu, citas rotaļlietas viņai nebija. Viņa izdūra lapā caurumu, skatījās pa to saulītē, un viņai likās, ka viņa skatās savu brāļu dzidrajās acīs. Un ikreiz, kad siltie saules stari uzspīdēja viņas vaigiem, viņa domāja par brāļu skūpstiem.
Viena diena pagāja tāda pati kā otra. Ja vējš, pūzdams pāri lielajiem rožukrūmiem mājas priekšā, čukstēja rozēm: "Vai ir vēl kāds skaistāks par jums?" — rozes šūpoja galvu, sacīdamas: "Tā ir Elīze!" Un, ja vecajai sievai, svētdienās durvju priekšā sēžot un lasot dziesmu grāmatā, vējš, pāršķirdams lapas, grāmatai vaicāja: "Vai ir vēl kas svētāks par tevi?" — "Tā ir Elīze!" dziesmu grāmata sacīja. Un, ko rozes un dziesmu grāmata sacīja, tā bija tīra patiesība.
Kad viņa bija piecpadsmit gadu veca, viņai bija jādodas uz mājām. Un, kad ķēniņiene redzēja, cik Elīze ir skaista, viņa pret meiteni kļuva ļauna un naidīga. Viņa labprāt būtu pārvērtusi viņu par meža gulbi, tāpat kā brāļus, bet neuzdrīkstējās to uzreiz darīt, jo ķēniņš taču gribēja redzēt savu meitu.
Rīta agrumā ķēniņiene gāja mazgājamā istabā, kas bija celta no marmora un izrotāta mīkstiem spilveniem un visbrīnišķīgākiem paklājiem. Viņa paņēma trīs krupjus, noskūpstīja tos un sacīja pirmajam: "Kad Elīze nāks mazgāties, uzlec viņai uz galvas, lai viņa kļūst par tādu pašu muļķi kā tu!""Uzlec viņai uz pieres!" viņa sacīja otram. "Lai viņa kļūst tikpat pretīga, kāds esi tu, lai pat tēvs viņu nepazīst!""Uzgulsties viņai uz sirds!" viņa čukstēja trešajam. "Lai viņa kļūst tik ļauna, ka viņai no tā sāp!" Tad viņa ielika krupjus tīrajā ūdenī, kas uzreiz kļuva zaļgans, pasauca Elīzi, noģērba viņu un lika viņai kāpt ūdenī. Līdzko Elīze ielaidās ūdeni, viens krupis ielēca viņai matos, otrs uzlēca viņai uz pieres un trešais — uz krūtīm, bet Elīze nemaz nelikās tos manām. Līdzko viņa piecēlās, ūdenī peldēja trīs sarkanas magones. Ja rāpuļi nebūtu bijuši indīgi un burve nebūtu viņus noskūpstījusi, tie būtu pārvērtušies par sarkanām rozēm, bet par puķēm tie vienalga pieskaroties viņas galvai un krūtīm. Viņa bija par svētu un nevainīgu, lai burvībai būtu kāda vara pār viņu. To redzēdama, ļaunā ķēniņiene ierīvēja viņu ar valriekstu sulu, tā ka viņa kļuva tumši brūna, nosmērēja skaisto seju ar smirdīgu ziedi un sapinkāja viņas skaistos matus. Daiļo Elīzi vairs nevarēja pazīt.
Tēvs, viņu ieraudzījis, pagalam izbijās un teica, ka tā neesot viņa meita. Neviens negribēja viņu pazīt kā vien ķēdes suns un bezdelīgas, bet tie bija nieka dzīvnieciņi bez jebkādas noteikšanas.
Nabaga Elīze sāka raudāt, domādama par saviem vienpadsmit brāļiem, kuri visi bija prom. Noskumusi viņa izzagās no pils, cauru dienu gāja pa laukiem un purviem dziļi lielajā mežā. Viņa gāja tur, kur acis rāda, un bija tik bēdīga, ilgodamās pēc saviem brāļiem, kuri laikam, tāpat kā viņa, bija izdzīti tālu pasaulē. Viņa tos meklēt un atrast.
Vien īsu brīdi Elīze bija pavadījusi mežā, kad uznāca nakts, nomaldījusies no ceļiem un takām; viņa atgūlās mīkstajās noskaitīja vakara lūgšanu un nolika galvu uz koka celma. Mežā bija tik klusu, gaiss maigs, un zālē un sūnās visapkārt kā zaļas uguntiņas spīdēja simtiem jāņtārpiņu. Kad viņa ar roku lēnām piedūrās kādam zaram, mirdzošie kukainīši nobira pie viņas lejā kā zvaigznes.
Visu nakti Elīze sapņoja par saviem brāļiem: kā bērni viņi atkal rotaļājās ar dimanta grifelēm un rakstīja uz zelta tāfelēm,  un skatījās bilžu grāmatu, kas bija maksājusi pusi valsts. Bet uz tāfelēm viņi vairs nevilka kā agrāk vien nullītes un svītriņas, nē, viņi aprakstīja spožākos varoņdarbus, ko bija veikuši, un visu, ko bija piedzīvojuši un redzējuši. Un arī bilžu grāmatā viss bija dzīvs — putni dziedāja un cilvēki nāca ārā no grāmatas, uzrunādami Elīzi un viņas brāļus, bet, viņai pāršķirot lappusi, tie uzreiz ielēca atpakaļ, lai bildēs neizceltos juceklis.
Kad viņa pamodās, saule jau bija augstu pie debesīm. Lai arī viņa to nevarēja saredzēt — augstie koki pleta cieši savijušos zarus tālu ap sevi — stari tur augšā sijājās kā zelta sietiņš. No meža zaļuma plūda patīkama smarža, un putni teju sēdās viņai uz pleciem. Viņa dzirdēja ūdeni čalojam, tur bija daudz meža strautu, kas visi ietecēja ezeriņā, kam dibenā bija visjaukākā smilts. Ap ezeru gan auga biezi krūmi, bet kādā vietā brieži bija nomīdījuši lielu laukumu, un tur Elīze piegāja pie ūdens, kas bija tik dzidrs, ka viņa būtu domājusi — zari un krūmi ir iezīmēti ezera dibenā, ja vien vējš tos nekustinātu, tik skaidri atspoguļojās ūdenī katra lapiņa, gan tā, ko apspīdēja saule, gan tā, kas bija pavisam ēnā.
Ieraudzījusi savu seju, viņa pagalam izbijās, tik brūna un nejauka tā bija, bet, saslapinājusi roku ūdenī, viņa paberzēja acis un pieri un atkal paspīdēja balta āda. Tad viņa novilka drēbes un iegāja skaidrajā ūdenī. Daiļāka ķēniņbērna par viņu šai pasaulē nebija!
Atkal apģērbusies un sapinusi savus garos matus, viņa aizgāja līdz burbuļojošam strautiņam, padzērās no saujas un gāja dziļāk mežā, pati nezinādama, uz kurieni. Viņa domāja par saviem brāļiem, domāja par mīļo Dievu, kas noteikti viņu nepametīs: Viņš lika mežāboliem augt, lai izsalkušos paēdinātu, Viņš rādīja viņai tādu koku, kura zari liecās no augļu smaguma. Te viņa ieturēja savu pusdienu maltīti, palika zem zariem atbalstus un devās iekšā tumšajā mežā. Te bija tik klusu, ka viņa varēja dzirdēt katru savu soli, katru sauso lapiņu, kas iečaukstējās viņai zem kājām. Nebija redzams neviens putns, neviens saules stars nespēja izlauzties cauri biezajiem, kuplajiem koku zariem. Augstie stumbri stāvēja tik cieši cits pie cita, ka, taisni uz priekšu skatoties, viņai likās, it kā apkārt būtu viena baļķu sēta cieši aiz otras. Ak, tādu vientulību viņa nekad agrāk nebija izjutusi!
Nakts kļuva tik tumša, sūnās nespīdēja neviens jāņtārpiņš, noskumusi viņa nolikās gulēt; tad viņai šķita, ka koku zari viņai virs galvas pašķiras un Tas Kungs ar mīļu skatu noraugās viņā, un eņģelīši lūkojas viņam pār galvu un laukā no azotes.
No rīta pamodusies, viņa nezināja, vai ir sapņojusi vai tas patiesi tā bijis.
Dažus soļus pagājusi, viņa sastapa vecu sieviņu ar ogu grozu rokā, vecā iedeva viņai kādu sauju no tām. Elīze jautāja, vai viņa neesot redzējusi jājam pa mežu vienpadsmit prinčus.
"Nē," vecā teica, "bet vakar netālu no šejienes es redzēju vienpadsmit gulbjus ar kroņiem galvā peldam pa upi uz leju!"
Un viņa paveda Elīzi kādu gabaliņu tālāk līdz kraujai, kuras pakājē līkumu meta upe. Koki tās krastos bija sakļāvušies ar gariem, kupliem zariem, bet, kur koki cits citu nevarēja aizsniegt, tie bija izbāzuši no zemes ārā saknes un pārkāruši tās pār ūdeni, sapīdami cieši kopā.
Elīze atvadījās no vecenītes un gāja gar upes malu līdz vietai, kur tā ietecēja lielajā, plašajā jūrā.
Meitenes skatam atklājās visa skaistā jūra, bet neviena bura tur nerādījās, neviena laiva nebija redzama — kā lai viņa dodas tālāk? Viņa aplūkoja neskaitāmos oļus jūrmalā, ūdens bija tos visus nogludinājis apaļus. Stiklam, dzelzij, akmeņiem, visam, kas tur ir izskalots, tagadējo izskatu bija piešķīris ūdens, kas tomēr bija maigāks nekā viņas maigā roka. "Viļņi neatlaidīgi veļas, un viss, kas ciets, nogludinās. Es gribu būt tikpat neatlaidīga! Paldies jums par mācību, jūs, skaidrie, plūstošie viļņi! Reiz, to saka mana sirds, jūs mani aiznesīsiet pie maniem mīļajiem brāļiem!"
Uz izskalotām jūraszālēm gulēja vienpadsmit baltas gulbju spalvas, viņa tās sasēja pušķī. Uz tām bija ūdens pilieni, bet, vai tā ir rasa vai asaras — kurš to varēja pasacīt? Jūras malā bija ļoti vientulīgi, bet Elīze to nejuta, jo jūra sniedza mūžīgu pārmaiņu; jā, tikai nedaudzās stundās lielāku, nekā iekšzemes ezeri spēja sniegt veselā gadā. Uznāca liels, melns mākonis, tad likās, ka jūra grib sacīt: "Es varu izskatīties arī tumša," — un tad uzpūta vējš, un viļņi pagrieza balto pusi uz āru. Bet, kad mākoņi spīdēja sarkani un veļi dusēja, jūra bija kā rožu lapa, drīz zaļa, drīz sarkana; bet, lai cik mierīgi tā dusētu, malā tomēr bija manāma lēna kustība: ūdens lēni cilājās kā guļoša bērna krūtis.
Pret pašu saules rietu Elīze ieraudzīja vienpadsmit meža gulbjus ar zelta kroņiem galvā lidojam uz krastu. Viņi šūpojās cits aiz cita izskatīdamies kā gara, balta lente. Elīze uzkāpa kraujā un noslēpās aiz krūma. Gulbji nolaidās turpat netālu un plivināja lielos, baltos spārnus.
Tiklīdz saule bija iegrimusi jūrā, gulbja tērps tiem pēkšņi nokrita un tur stāvēja vienpadsmit skaisti prinči, Elīzes brāļi. Viņa skaļi iekliedzās. Lai arī viņi bija ļoti pārvērtušies, viņa zināja, ka tie ir viņi, juta, ka tiem noteikti jābūt viņiem. Un Elīze metās viņiem klāt, saukdama katru vārdā, un viņi kļuva tik laimīgi, ieraudzījuši un pazinuši savu māsiņu, kas nu bija liela un skaista. Viņi gan smējās, gan raudāja un drīz saprata, kādu ļaunumu pamāte viņiem nodarījusi.
"Mēs, brāļi," vecākais teica, "lidojam kā meža gulbji, kamēr saule stāv pie debesīm. Kad tā noriet, mēs pārvēršamies par cilvēkiem. Tāpēc, saulei rietot, mums vienmēr jāuzmanās, lai kājas būtu uz zemes. Ja mēs tai brīdī lidotu padebešos, mums kā cilvēkiem būtu jānogāžas dzelmē. Šai krastā mēs nedzīvojam. Viņpus jūras atrodas tikpat skaista zeme kā šī; bet ceļš līdz turienei ir tāls, mums jātiek pāri lielajai jūrai, un mūsu ceļā nav nevienas salas, kur varētu pārnakšņot, tikai jūras vidū slejas kāda maza klints, uz kuras varam atpūsties, vien cieši saspiedušies cits pie cita. Ja jūrā ir lieli viļņi, tad ūdens gāžas mums pāri, tomēr mēs esam Dievam pateicīgi par šo patvērumu. Tur mēs pārnakšņojam cilvēku izskatā; ja nebūtu šīs klints, mēs nekad nevarētu apciemot savu mīļo tēvzemi, jo lidojumā pavadām divas gada garākās dienas. Tikai reizi gadā mums ir ļauts apmeklēt savu senču zemi, vienpadsmit dienas mēs uzdrīkstamies palikt šeit, lidot pāri šim lielajam mežam, no kurienes varam saskatīt pili, kur esam dzimuši un kur dzīvo mūsu tēvs, redzēt augsto torni baznīcai, kurā apglabāta māte. Te katrs kociņš un krūmiņš mums ir rada, klajumos, tāpat kā mūsu bērnībā, skraida savvaļas zirgi, ogļdeģis dzied senas dziesmas, kurās klausoties, mēs bērnībā dejojām. Te ir mūsu senču zeme, uz šejieni mūs velk sirds, un te mēs atradām tevi, mīļo māsiņ! Vēl divas dienas mēs drīkstam šeit palikt, tad mums jādodas pāri jūrai prom uz skaisto zemi, kas tomēr nav mūsu dzimtene! Kā lai paņemam tevi līdzi? Mums nav ne kuģa, ne laivas!"
"Kā es varētu jūs atpestīt?" māsa jautāja.
Un viņi runājās gandrīz visu nakti, tikai pret rītu uz brītiņu nosnaudās.
Elīze pamodās no spārnu švīkstoņas, kas skanēja viņai virs galvas. Brāļi atkal bija pārvērtušies, viņi meta lielus lokus un pēdīgi aizlidoja tālu prom, bet viens no viņiem, jaunākais, palika turpat. Un gulbis ielika galvu Elīzei klēpī, un viņa glaudīja gulbja baltos spārnus. Visu dienu viņi bija kopā. Uz vakara pusi atgriezās pārējie, un pēc saules rieta viņi atguva cilvēka izskatu.
"Rīt mēs lidojam projām un nedrīkstam atgriezties agrāk kā vien pēc vesela gada, bet mēs nevaram tevi tā pamest! Vai tev ir drosme doties mums līdzi? Mana roka ir gana stipra, lai nestu tevi caur mežu, vai tad mums visiem nebūs stipru spārnu, lai pārlaistos ar tevi pāri jūrai?"
"Jā, ņemiet mani līdzi!" Elīze teica.
Visu nakti viņi pavadīja, no lokaniem kārklu lūkiem un sīkstiem meldru stiebriem pīdami tīklu, un tas iznāca liels un stiprs. Elīze apgūlās uz tā, un, kad parādījās saule un brāļi pārvērtās par meža gulbjiem, viņi saņēma tīklu knābjos un cēlās augstu padebešos ar mīļo māsu, kas vēl gulēja. Saules stari krita viņai tieši sejā, tāpēc viens no gulbjiem lidoja viņai virs galvas, lai ar platajiem spārniem dotu viņai paēnu.
Vņi bija tālu no krasta, kad Elīze pamodās. Viņai šķita, ka ir vēl sapņu varā, tik dīvaini viņai likās augstu gaisā tikt nestai pār jūru. Viņai pie sāniem atradās zars ar skaistām ogām un saišķītis garšīgu sakņu: tās viņai bija savācis un nolicis jaunākais no brāļiem, un Elīze pateicīgi viņam uzsmaidīja, jo zināja — tas ir viņš, kurš lido viņai taisni virs galvas, ar spārniem sagādādams ēnu.
Viņi bija tik augstu, ka pirmais kuģis, ko viņi lejā ieraudzīja, likās kā balta kaija, kas šūpojas ūdenī. Viņiem aiz muguras peldēja liels mākonis kā vesels kalns, un uz tā Elīze ieraudzīja savu un vienpadsmit brāļu ēnas, kas milzīgi lielas lidoja viņiem līdzi; tik varenu skatu viņa savā mūžā vēl nebija redzējusi. Bet, saulei kāpjot augstāk un mākonim paliekot iepakaļis, lidojošās ēnas izzuda.
Visu dienu viņi traucās pa gaisu kā šņācoša bulta, tomēr lidojums bija lēnāks nekā citām reizēm, jo jānes bija māsa. Sacēlās negaiss, tuvojās vakars. Ar bailēm Elīze redzēja sauli grimstam, bet vientuļā klints jūrā vēl nebija samanāma. Viņai likās, ka gulbji sāk stiprāk vēcināt spārnus. Ak! Viņa bija vainīga, ka gulbji gana ātri netiek uz priekšu. Kad saule norietēs, viņi pārvērtīsies par cilvēkiem, iekritīs jūrā un noslīks. Tad viņa no sirds dziļumiem piesauca Dievu, bet klinti vēl neredzēja. Melnie padebeši tuvojās, stiprās vēja brāzmas vēstīja vētru. Mākoņi saplūda vienā vienīgā draudīgā vilnī, kas neatlaidīgi kā svins gāzās uz priekšu, plaiksnījās zibens pēc zibeņa.
Nu saule jau bija pie pašas jūras malas. Elīzes sirds stipri pukstēja. Tad gulbji šāvās lejup tik ātri, ka viņa domāja tos krītam. Bet nu tie atkal laidās uz priekšu. Saule jau līdz pusei bija iegrimusi jūrā. Tikai tad viņa ieraudzīja mazo klinti apakšā. Tā neizskatījās lielāka par roni, kurš izbāzis galvu no ūdens. Saule grima tik ātri, nu tā nozibēja vien kā zvaigzne. Kad viņas kājas pieskārās zemei, saule nodzisa kā pēdējā dzirkstele degošā papīrā, un viņa ieraudzīja brāļus roku rokā stāvam ap viņu; bet vairāk vietas kā tikai brāļiem un viņai tur arī nebija. Jūra sitās pret klinti, un pāri viņiem gāzās ūdens šļakatas. Debesis laistījās vienās ugunīs, un pērkona grāvieni sekoja cits citam. Bet māsa un brāļi, rokās sadevušies, dziedāja Dieva dziesmu, smeldamies no tās mierinājumu un drosmi.
Rītausmā gaiss bija tīrs un kluss. Līdzko uzlēca saule, gulbji ar Elīzi laidās prom no salas. Jūra vēl stipri viļņojās, un, no augšas skatoties, viņiem likās, ka baltās putas tumšzaļajā jūrā ir miljoniem gulbju, kas peld uz ūdens.
Saulei paceļoties augstāk, Elīze ieraudzīja it kā gaisā peldošu kalnu zemi ar spīdošiem ledus blāķiem klinšu galotnēs, bet vidū pāri tiem stiepās jūdzēm gara pils ar pārdroši slaidām kolonādēm, citu virs citas. Lejā līgojās palmu meži ar krāšņām puķēm, lielām kā dzirnavu rats. Elīze jautāja, vai tā esot zeme, uz kuru viņi dodas, bet gulbji pakratīja galvas, jo tā, ko viņa redzēja, bija skaistā, vienmēr mainīgā fatamorgānas mākoņu pils, tur viņi neuzdrošinājās nevienu cilvēku ievest. Elīze cieši raudzījās tajā — tad kalni, meži un pils sabruka un to vietā stāvēja divdesmit lepnas baznīcas, visas kā viena ar augstiem torņiem un smailiem logiem. Elīzei likās, ka viņa dzird ērģeļu skaņas, bet tā bija tikai jūras šalkoņa. Kad baznīcas bija pavisam tuvu, tās pārvērtās par veselu floti, kas peldēja dziļi lejā. Viņa paskatījās uz leju, un tā bija lāča jūras migla, kas slīdēja pār ūdeņiem. Tā allaž skati viņas acu priekšā mainījās, un nu viņa ieraudzīja īsto zemi, uz kuru viņi devās; tur pacēlās skaisti, zili kalni ar ciedru mežiem, pilsētām un pilīm. Jau labu laiku pirms saules rieta viņa sēdēja uz klints pie lielas alas, kas bija aizaugusi ar smalkiem, zaļiem vīteņaugiem, tie izskatījās kā izšūti paklāji.
"Nu, redzēsim, ko tu šonakt sapņosi!" jaunākais brālis sacīja, ierādīdams viņai guļamkambari.
"Kaut es redzētu sapnī to, kā jūs atpestīt!" viņa teica, un šī doma viņai vairs neizgāja no prāta. No visas sirds viņa lūdza Dievu, lai tas palīdzētu, jā, pat miegā viņa turpināja lūgšanu. Tad viņai šķita, ka viņa paceļas augstu gaisā un lido uz fatamorgānas pili. Viņai pretim iznāca feja, tik skaista un mirdzoša un tomēr gluži līdzīga vecajai sieviņai, kas mežā viņai bija iedevusi ogas un pastāstījusi par gulbjiem ar zelta kroņiem galvā.
"Tavus brāļus var atpestīt!" viņa teica. "Bet vai tev ir diezgan drosmes un izturības? Jūras ūdens ir maigāks nekā tavas smalkās rociņas un tomēr nogludina cietos akmeņus, bet tas nejūt sāpes, ko jutīs Tavi pirksti; tam nav sirds, kas justu tās bailes un ciešanas, kas būs jāiztur tev. Vai Tu redzi nātri, kas man rokā? Tādu aug daudz ap alu, kur tu guli. Vienīgi šīs un vēl tās, kas aug kapsētā uz kapu kopiņām, ir derīgas, ņem to vērā! Tās tev jāsaplūc, lai gan rokas tiks sadzeltas tulznās. Izmin nātres ar kājām, tā tu dabūsi šķiedras. No tām tev jānopin vienpadsmit krekli ar garām piedurknēm, tad jāuzmet tie vienpadsmit meža gulbjiem, un burvība būs lauzta. Bet atceries, ka no šī brīža, kad tu darbu sāc, līdz tam laikam, kamēr tu to beidz, kaut arī paietu gadi, tu nedrīksti runāt. Pirmais vārds, ko tu pateiksi, iedursies kā nazis tavu brāļu sirdī! Viņu dzīvība karājas tavas mēles galā. Paturi to visu prātā!"
Un tad feja piedūrās ar nātri Elīzes rokai. Tā svilināja kā uguns, un Elīze pamodās. Bija gaiša diena, un turpat līdzās tai vietai, kur viņa bija gulējusi, atradās nātre, tāda pati kā tā, ko viņa bija redzējusi sapnī. Tad viņa nometās ceļos, pateicās Tam Kungam un izgāja ārā no alas, lai sāktu savu darbu.
Ar smalkajām rokām viņa ķērās klāt nejaukajām nātrēm, tās svilināja kā uguns; tās savilka lielas tulznas uz rokām un kājām, bet viņa labprāt to pacieta, lai tikai varētu atpestīt mīļos brāļus. Viņa izmina katru nātri ar basām kājām un pina zaļo šķiedru.
Kad saule bija norietējusi, ieradās brāļi un izbijās, atraduši viņu mēmu. Viņi domāja, ka tā ir jauna ļaunās pamātes burvība; bet, ieraudzījuši Elīzes rokas, brāļi saprata, ko māsa dara viņu dēļ, un jaunākais brālis raudāja, un tur, kur krita viņa asaras, viņa vairs nejuta sāpes un dedzinošās tulznas pazuda.
Nakti viņa pavadīja pie sava darba, jo viņai nebija miera, pirms brāļi nebūs atpestīti. Visu nākamo dienu, kamēr brāļi bija prom, viņa sēdēja viena pati, bet nekad laiks nebija skrējis tik ātri. Viens krekls jau bija gatavs, un nu viņa iesāka otru.
Tad kalnos atskanēja mednieku taure. Viņa gauži nobijās, skaņas nāca tuvāk, viņa dzirdēja suņu rejas, izbijusies viņa iebēga alā, sasēja saplūktās un izkulstītās nātres kūlītī un apsēdās tam virsū.
Tai pašā brīdī no krūmiem izlēca liels suns, pēc tā vēl viens un tad atkal viens. Viņi skaļi rēja, aizskrēja atpakaļ un parādījās no jauna. Pēc neilga laiciņa alas priekšā jau stāvēja visi mednieki, un brašākais no viņiem bija zemes ķēniņš. Viņš pienāca klāt pie Elīzes, nekad viņš nebija redzējis skaistāku meiteni.
"Kā tu šeit nokļuvi, daiļais bērns?" viņš jautāja. Elīze papurināja galvu, viņa taču nedrīkstēja runāt — no tā bija atkarīga viņas brāļu pestīšana un dzīvība —, un viņa paslēpa rokas zem priekšauta, lai ķēniņš neredzētu, kas viņai jācieš.
"Nāc man līdzi!" viņš teica. "Šeit tu nedrīksti palikt! Ja tu esi tikpat laba, cik skaista, tad es tevi ģērbšu zīdā un samtā, likšu tev zelta kroni galvā un tu dzīvosi un valdīsi manā vislepnākā pilī!" Un viņš uzcēla Elīzi savā zirgā. Viņa raudāja, rokas lauzīdama, bet ķēniņš teica: "Es vēlu tev tikai labu! Pienāks brīdis, kad tu man par to sacīsi paldies!" — un devās pāri kalniem, viņu sev priekšā uz zirga turēdams, un mednieki viņiem pakaļ.
Saulei rietot, viņu skatam pavērās ķēniņa krāšņā pilsēta ar baznīcām un kupoliem. Un ķēniņš ieveda Elīzi pilī, kur plašās marmora zālēs plīkšķēja lielas strūklakas, kur sienas un griesti lepojās ar neskaitāmām gleznām, bet viņa uz to pusi ne aci nepameta, viņa raudāja un bēdājās. Labprātīgi viņa ļāva dāmām ieģērbt sevi ķēniņienes drēbēs, iepīt matos pērles un apvilkt sadzelstītajos pirkstos smalkus cimdus.
Visā savā greznumā viņa bija tik žilbinoši skaista, ka galms paklanījās viņas priekšā vēl zemāk, un ķēniņš izredzēja viņu par savu līgavu. Toties arhibīskaps šūpoja galvu, čukstēdams, ka skaistā meža meita noteikti esot ragana, kas apmānot viņu acis un apburot ķēniņa sirdi.
Bet ķēniņš uz to neklausījās, lika skanēt mūzikai, celt galdā visgardākos ēdienus un visglītākām meitenēm dejot ap līgavu. Caur smaržīgiem dārziem viņa tika ievesta krāšņās zālēs, bet pat smaida ēna neparādījās uz viņas lūpām vai acīs, tur kā uz mūžīgiem laikiem bija iegūlušās skumjas. Tad ķēniņš atvēra mazu kambarīti turpat līdzās, kur viņai bija jāguļ; tas bija izrotāts ar dārgiem, zaļiem paklājiem un atgādināja alu, kurā viņa bija bijusi. Uz grīdas gulēja kūlītis šķiedru, ko viņa bija izlobījusi no nātrēm, un pie griestiem karājās krekls, ko viņa jau bija nopinusi. Šīs lietas, jo tās viņam bija šķitušas ērmotas, bija paņēmis līdzi kāds mednieks.
"Šeit tu sapņos varēsi pārcelties uz savām agrākajām mājām!" ķēniņš sacīja. "Te ir darbs, ko tu tur strādāji. Tavā tagadējā godībā tev būs jautri domās atcerēties tos laikus."
Kad Elīze ieraudzīja to, kas viņas sirdij bija tik dārgs, viņas lūpās sāka rotāties smaids un vaigos atkal atgriezās sārtums. Viņa domāja par savu brāļu atpestīšanu, noskūpstīja ķēniņam roku, un viņš spieda Elīzi pie sirds un pavēlēja ar visiem baznīcu zvaniem sludināt kāzas. Daiļā, mēmā meža meitene bija zemes ķēniņiene.
Gan arhibīskaps čukstēja ļaunus vārdus ķēniņam ausīs, bet tie neaizgāja līdz viņa sirdij. Kāzām bija jānotiek, arhibīskapam pašam bija jāuzliek viņai galvā kronis, un viņš ļaunās dusmās uzspieda šauro kroņa stīpu viņai uz pieres tik stipri, ka iesāpējās. Tomēr vēl smagāka stīpa žņaudza viņas sirdi: bēdas par brāļiem. Viņa nejuta miesas sāpes. Viņas mute bija mēma, jo viens vienīgs vārds atņemtu viņas brāļiem dzīvību, bet viņas acīs mirdzēja dziļa mīlestība uz labo, skaisto ķēniņu, kurš darīja visu, lai viņu iepriecinātu. Dienu no dienas viņa ar visu sirdi to vairāk iemīļoja; ak, kaut jel viņa drīkstētu viņam uzticēties un izstāstīt par savām ciešanām! Bet viņai bija jābūt mēmai un mēmai jāpabeidz savs darbs. Tāpēc naktīs viņa aizzagās no ķēniņa sāniem uz mazo kambarīti, kas bija ierīkots kā ala; un tur viņa pina kreklus citu pēc cita. Bet, septīto iesākot, viņai vairs nebija šķiedru.
Kapsētā, to viņa zināja, auga nātres, kādas viņai vajadzēja, bet viņai pašai tās bija jāsaplūc. Kā lai viņa tiek ārā?
"Ak, kas gan ir miesas sāpes pret tām mokām, ko cieš mana sirds!" viņa domāja. "Man tas jādara, un Dievs man neliegs palīdzīgu roku!" Ar bailēm sirdī, it kā padomā būtu kāds ļauns darbs, viņa mēnesnīcas naktī izzagās lejā, dārzā, gāja pa garajām alejām un tukšajām ielām ārā uz kapsētu. Tur uz kāda no platākajiem kapakmeņiem viņa redzēja sēžam pulku nejauku raganu, kas novilka savas skrandas, kā peldēt iedamas, tad ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem atkašņāja jaunos kapus, vilka ārā līķus ēda viņu miesas. Elīzei bija jāiet raganām tuvu garām, un raganas, acis nenolaizdamas, ļauni raudzījās viņā, bet viņa noskaitīja lūgšanu, saplūca dzeldīgās nātres un nesa tās uz pili.
Tikai viens vienīgs cilvēks bija viņu redzējis, arhibīskaps. Viņš bija nomodā, kad citi gulēja. Nu izrādījās, ka viņam bijusi taisnība un ar ķēniņieni nav vis tā, kā vajadzētu būt. Viņa bija ragana un tāpēc ir apbūrusi ķēniņu un visus ļaudis.
Ķēniņa grēksūdzes laikā viņš pateica tam, ko redzējis un par ko baidās, un, kad skarbie vārdi nāca no viņa mutes, kokā grieztie svēto tēli pakratīja galvas, it kā gribēdami sacīt: "Tā nav tiesa! Elīze ir bez vainas!" Bet arhibīskaps iztulkoja to citādi, uzskatot, ka tie liecina pret ķēniņieni, kratīdami galvas par viņas grēkiem, divas lielas asaras noritēja ķēniņam pār vaigiem, ar šaubām sirdī viņš gāja atpakaļ uz pili. Un viņš izlikās naktī guļam, bet miegs nenāca viņam ne acīs, viņš manīja, ka Elīze pieceļas un aiziet katru nakti, un ik reizi viņš tai sekoja un redzēja, ka viņa pazūd savā istabiņā.
Dienu no dienas viņa vaigs palika arvien drūmāks. Elīze to redzēja, bet nesaprata — kāpēc. Tas Elīzē radīja bailes — bet kādas sāpes viņas sirds cieta brāļu dēļ! Uz ķēniņienes samta un purpura bira viņas rūgtās asaras, tās gulēja tur kā mirdzoši dimanti, un visi, kas to milzu greznību redzēja, vēlējās būt viņas vietā. Viņas darbs jau gāja uz beigām, trūka vēl tikai viena krekla. Bet viņai vairs nebija arī šķiedru un nevienas pašas nātres. Vienu reizi, tik šo pēdējo, viņai bija jādodas uz kapsētu, lai saplūktu dažas saujas. Viņa ar bailēm domāja par vientulīgo gājienu un par šausmīgajām raganām. Bet viņas griba bija tikpat stipra, cik viņas paļaušanās uz To Kungu.
Elīze gāja, bet ķēniņš un arhibīskaps viņai sekoja. Viņi redzēja Elīzi pazūdam aiz kapsētas vārtiem, un, kad viņi tuvojās tiem, uz kapakmeņa sēdēja raganas tāpat, kā Elīze tās bija redzējusi, un ķēniņš aizgriezās prom, jo starp viņām viņš iedomājās to, kuras galva vēl šovakar bija dusējusi pie viņa krūtīm.
"Lai tauta viņu tiesā!" viņš teica, un tauta nosprieda, ka viņai jādeg gaišās liesmās.
No greznajām ķēniņa zālēm viņu ieveda tumšā, mitrā pagrabā, kur vējš svilpoja caur restoto logu. Zīda un samta vietā viņai tika iedots nātru kūlītis par pagalvi un cietie, dzelstīgie krekli, kurus viņa bija nopinusi, gultasmaisa un segas vietā. Bet neko labāku viņa arī nebūtu vēlējusies, viņa atkal ķērās pie darba, lūgdama Dievu. Ārā ielas puikas dziedāja par viņu izsmiekla dziesmas, neviena dvēsele nemierināja viņu ar mīļu vārdu.
Te pret vakaru nošvīkstēja gulbja spārns gar restēm. Tas bija jaunākais brālis, viņš bija atradis māsu. Viņa skaļi raudāja aiz prieka, lai arī zināja, ka nākamā nakts, iespējams, būs pēdējā, kas vēl dzīvojama. Bet nu jau arī darbs gandrīz pabeigts un viņas brāļi bija tuvumā.
Atnāca arhibīskaps, lai pēdējo stundu būtu pie viņas, to viņš ķēniņam bija apsolījis, bet viņa purināja galvu, gan ar skatienu, gan ar vaibstiem lūgdama, lai viņš iet prom. Šonakt viņai darbs bija jāpabeidz, citādi viss bija par velti, viss — sāpes, asaras un bezmiega naktis. Arhibīskaps aizgāja, teikdams viņai ļaunus vārdus, bet nabaga Elīze zināja, ka ir nevainīga, un turpināja savu darbu.
Pelītes skraidīja pa grīdu un vilka nātres viņai pie kājām, gribēdamas jel kaut kā palīdzēt, un strazds, uz loga restēm uzmeties, visu nakti dziedāja tik priecīgi, cik vien varēja, lai viņa nezaudētu drosmi.
Vēl tikai rīta gaismiņa svīda, saulei bija jālec pēc stundas, kad pie pils vārtiem stāvēja vienpadsmit brāļi, prasīdami, lai viņus vedot pie ķēniņa. Tā vis nevarot, viņiem tika atbildēts, vēl jau esot nakts, ķēniņš guļot, un viņu nedrīkstot modināt. Viņi lūdzās, draudēja, pienāca sargs, iznāca ārā pats ķēniņš, jautādams, ko tas nozīmējot. Tai pašā brīdī lēca saule, un neviena brāļa vairs nebija, bet pāri pilij laidās vienpadsmit meža gulbju.
Pa pilsētas vārtiem bariem plūda ļaudis, gribēdami redzēt, kā sadedzinās raganu. Panīcis zirģelis vilka divričus, kuros viņa sēdēja, mugurā viņai bija uzvilkts krekls no rupjas maisu drēbes, Elīzes kuplie, garie mati nokarājās ap skaisto galvu, vaigi bija līķa bālumā, kamēr pirksti pina zaļās šķiedras un lūpas klusām kustējās. Pat ceļā uz soda vietu viņa nepameta iesākto darbu, jo desmit kreklu gulēja viņai pie kājām, vienpadsmito viņa pina. Pūlis izsmēja viņu.
"Lūk, ragana, kā viņa murmina! Gaidi vien, ka dziesmu grāmata būs šai rokā! Nē, sēž un noņemas ar savām burveklībām! Raujiet tās nost un saplēsiet gabalu gabalos!"
Un visi mācās viņai virsū, gribēdami kreklus saplēst. Te atlidoja vienpadsmit balti gulbji, apmetās visapkārt viņai divričos, vēcinādami savus lielos spārnus. Nu pūlis izbijies atkāpās.
"Tā ir zīme no debesīm! Laikam viņa ir nevainīga!" daudzi čukstēja, bet neuzdrošinājās to pateikt skaļi.
Tad bende saņēma Elīzi pie rokas; viņa steigšus uzmeta kreklus vienpadsmit gulbjiem virsū. Un nu tur stāvēja vienpadsmit skaistu prinču, bet jaunākajam vienas rokas vietā bija palicis gulbja spārns, jo viņa kreklam bija trūcis piedurknes, viņa nebija paspējusi to pabeigt.
"Nu es drīkstu runāt!" viņa teica. "Es esmu nevainīga!"
Un ļaudis, redzēdami, kas noticis, paklanījās viņai kā svētajai, bet viņa pamirusi ieslīga brāļu rokās, tik stipri viņu bija satriecis uztraukums, bailes un sāpes.
"Jā, viņa ir nevainīga!" vecākais brālis teica un pastāstīja visu, kas bija noticis. Un, viņam runājot, izplatījās smarža kā no miljoniem rožu, jo katra pagale sārtā bija laidusi saknes un izdzinusi zarus. Tur stāvēja smaržīgs žogs, tik liels un augsts, kā nosēts ar sarkanām rozēm. Bet pašā augšā bija zieds, balts un mirdzošs, kas spīdēja zvaigzne. To ķēniņš norāva un piesprauda Elīzei pie krūtīm, viņa pamodās ar mieru un svētlaimi sirdī.
Un visi baznīcu zvani sāka paši no sevis zvanīt, un bariem atlaidās putni. Atpakaļ uz pili nāca tāds kāzu gājiens, kādu vēl neviens ķēniņš nebija redzējis.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google