Pasakas.net

Pasakas

Meža balodītis

Teicējs: Anta Krūmiņa

Autors: Kārlis Skalbe

mezaballo.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Maza taciņa caur sūnām, uz kurām šur un tur pa­mirdzēja vēls saules stars, ievijās meža biezumā. Un nezin kā tas nāca, ka šī taciņa piepeši sagrāba visus ķēniņa prātus, un viņš nogriezās pa to mežā. Viņš zināja labi — tur bij tā pļaviņa, kur viņš bij zirgus ganījis, tas cinīts, uz kura viņš bij gulējis, aizmiegot virādams acis uz modrām zvaigznēm.

   Saule bij jau aiz augstā egļu aploka, un uz tukšā zāles klajuma, no kura jau kāpa miglas vēsums, nebij neviena dzīva stara.

   Vēsums un skumjas sažņaudza ķēniņa sirdi. Viņš gri­bēja iet atpakaļ pie saviem pavadoņiem, bet izdzirda, ka aiz muguras viņam kāds runā kā brīnīdamies, kā jau­tādams. Viņš skatījās apkārt — kas tas bij? Šī balss viņam bij tik pazīstama. Vai tur patiesi kāds runāja, jeb te, meža klusumā, viņa dvēselē pati bij sākusi ska­nēt kāda tāla atmiņa? Apklusa. Neviena nebij. Ķēniņš sāka iet — atkal viņam aiz muguras kāds brīnās un jautā. Ak tu māns! Tas jau bija meža balodītis.

   Viņš sāka skatīties caur nokaltušo zaru krēslu uz augšu, vai nav kaut kur baloža ligzda.

   Augstu galotnēs, kur egļu zari bij zaļi un šūpojās vējā, viņš varēja saskaitīt dažus tumšus vārnu perēk­ļus, bet nekur neredzēja baloža caurās ligzdas.

   Ķēniņš gāja arvienu dziļāk mežā.

   Kāds arvienu vēl runāja tur un brīnījās. Viņš skrēja, lai viņam nepazustu kāds vārds, ko aiznesa meža šalka.

   Viņa mētelis aizķērās kaut kur un pārplīsa, un, spie­žoties caur nokaltušu eglīšu biezokni kā caur šķietu, viņa scepteris ieķērās zaros un izšļuka viņam no ro­kām, un viņam nebij ne spēka, ne vēlēšanās griezties atpakaļ un paņemt to. Viņš tikai dzirdēja kādu ru­nājam uz viņu tik saldi, kā neviens ar viņu nebij ru­nājis.

   Beidzot viņš bij noguris un apsēdās uz kāda celma. Zeme visapkārt bij nobirusi brūnām skujām. Sūnas te neauga, jo biezās galotnes nelaida cauri saules. Un augšā bija brūna nokaltušu zaru krēsla. Brūna vardīte, Ikura bij sēdējusi lietus paltē, pielēca viņam klāt un skatījās viņā izspiestām acīm, kuras bij redzējušas tikai meža krēslu. Viņu apņēma meža miers. Tik lēna šalka, kura gāja pār galotnēm, nemierīgi aizskāra viņa dvēseli, un balodis sauca arvienu tālāk. Viņš sāka atkal iet.

   

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google