Pasakas.net

Pasakas

Meža balodītis

Teicējs: Anta Krūmiņa

Autors: Kārlis Skalbe

mezaballo.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

    Mežs palika retāks, un zem eglēm izpletās gaišas un vieglas lazdu teltis.

   Mazas puķītes ar bāliem ziediem uzticīgi raudzījās no lazdu apakšas, un dažas vēlas zemenes mirdzēja viņam kā solīdamās.

   «Ur, mur, mur, mur,» meža upīte murdēja gar ceļiem, kuri no vecuma bij gluži zaļi, un gar melnām koku saknēm aizvijās tērcē.

   Tur auga suloti alkšņi. Tos viņš labi pazina. Miza Iņiem bij rūgti salda kā kanēls. Viņš atminējās labi to garšu un savus pirkstus, kurus, stabuli maucot, sula trāsoja dzeltenus. Pār upīti laipodams, viņš ķērās tiem apkārt un spieda vaigu pie viņu vēsiem augumiem, fēl šur un tur viņš atrada kokā iegrieztas sirdis, kuras bij aizaugušas ar tumšu, vecu mizu kā vecas vainas. Daža vaina viņu par jaunu ievainoja, un, aizkus-ināts no vieglām sērām, viņš beidzot iznāca uz kādas takas, kura viņam no bērnu dienām bij pazīstama.

   Pēdējais zelts, ko saule aiziedama atstāj padebeša malā, dzisa aiz zemām eglītēm, bet tālumā vēl arvienu runāja balodītis.

   Bij krēsla, un ķēniņš gandrīz izbijās, kad izdzirda soļus aiz sevis. Viņš atgriezās un ieraudzīja meitiņu basām kājām, zaļi strīpainos lindrakos, kura ātri un baigi, kā bēgdama no nakts, gāja ķēniņam garām.

   Rokā viņai bij vecs, ūdenī nomelnējis ķipis un viņā pelniem aprausta uguns pagalīte, kura vēj kūpēja. «Kur tu iedama, bērns?» ķēniņš prasīja. «Iešu uz māju, biju kaimiņos pēc uguns,» meitiņa rtbildēja.

   «Izvadi mani no meža. Reiz es šo vietu labi pazinu, bet nu vairs nezinu, kurā pusē ir lielceļš.»

   «Nāc man līdz,» meitiņa teica un meta biklu skatu az viņa zelta kroni. Bet viņa nedrīkstēja nekā daudz prasīt.

   Ceļš gāja uz leju, un viņi iznāca purva malā.

   Pār purvu gulēja migla. Tumša taciņa iegriezās bālā dzelža zālē un zem miglas aizlocījās no ciņa uz cini.

   «Nāc tik man pakaļ,» meitiņa teica. «Mana māja ir kalnā aiz purva. Un aiz kalna ir ceļš. Bet nāc ātri, man jāaiznes mājā uguns, lai ļaudis nepaliktu tumsā.»

   Viņa steidzās ķēniņam pa priekšu un sauca viņu, kad tas palika iepakaļ, bet miglā viņš redzēja tik viņas basos papēžus.

   Izbiedētas ķīvītes vaidēdamas pacēlās no ciņiem un atkal nokrita purvā. Un ķēniņam pār sirdi pārgāja tumša drausma.

   Meitiņa vēl arvienu sauca viņu, bet viņš bij jau palicis tālu pakaļ. Un miglā viņš vairs neredzēja ne­viena tumši nomīta purva ciņa.

   Zeme zem viņa kājām sāka līgoties, viņš griezās nost, bet iegrima vēl dziļāk līkšņā, un ūdens murdēdams apņēma viņu līdz ceļiem. Viņš rāvās ārā no līk­šņas un, juzdams ūdens smagumu ap saviem ceļiem un drēbēm, gāzās uz priekšu — un, kā bij, ar kroni galvā, nogrima purva ezerā, kura tumšais līmenis piepeši at­vērās un apņēma viņu.

   Visu nakti mežā izmisušas skanēja taures. Bet ķē­niņa neatrada. Un neviens nezināja, ka mazā purva ezeriņā zivtiņas spēlējas ar viņa zelta kroni.

1913

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google