Pasakas.net

Pasakas

Nāriņa

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

drawing_002695_d2038814.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Tālu, tālu jūrā ūdens ir tik zils kā visskaistākās rudzupuķes ziedlapiņas un tik skaidrs kā vistīrākais stikls. Bet tas ir ļoti dziļš, tik dziji nesniedzas neviena enkura tauva, daudzi baznīcas torņi būtu jāsaliek cits uz cita, lai no dzelmes aizsniegtu ūdens virsu. Tur dzijumā dzīvo jūras ļaudis.

   Nemaz jau nav jādomā, ka tur lejā ir kailas, baltas smiltis vien. Nē, tur aug visbrīnišķīgākie koki un augi, kuru kāti un lapas ir tik lokani, ka, ūdenim tikai mazliet salīgojoties,- tie kustas kā dzīvi. Visas zivis, lielas un mazas, šaujas caur zariem, tāpat kā putni šeit gaisā. Visdziļākajā vietā stāv jūras ķēniņa pils, sienas tai ir no koraļļiem un augstie, smailie logi no visskaidrākā dzintara, bet jumts ir no gliemežu vākiem, kuri atveras un aizveras, kā kuro reizi ūdens tek. Tas izskatās skaisti, jo katrā vākā guļ mirdzošas pērles, no kurām viena vienīga būtu lielākais greznums ķēniņienes kronī.

   Jūras ķēniņš jau daudzus gadus bija atraitnis, un saimniecību vadīja viņa vecā māte. Viņa bija gudra sieva, bet lepna uz savu augsto dzimumu, tāpēc astē viņa valkāja divpadsmit austeru, kamēr pārējās dižciltes drīkstēja nēsāt vien sešas. Citādi viņa bija pelnījusi daudz uzslavu, it sevišķi tāpēc, ka viņa tik ļoti mīļoja jūras princesītes, savas dēlameitas. Tās bija sešas daiļas meitenes, bet jaunākā bija visskaistākā no visām. Viņas āda bija tik gaiša un caurspīdīga kā rozes ziedlapiņa, acis tik zilas kā dziļākā jūra, bet, tāpat kā visām pārējām, viņai nebija kāju, ķermenis beidzās ar zivs asti.

   Visu garo dienu viņas rotaļājās pils lielajās zālēs, kur gar sienām auga dzīvas puķes. Tika atvērti lielie dzintara logi, un pa tiem peldēja iekšā zivis, tāpat kā pie mums pa atvērtiem logiem ielaižas bezdelīgas. Bet zivis peldēja princesītēm droši klāt un ēda viņām no rokas, ļaudamas ari papliķēt sev pa muguru.

   Pie pils bija liels dārzs ar ugunīgi sarkaniem un tumši ziliem kokiem, kuru augļi staroja kā zelts, un puķes dārzā bija kā uguns mēles, un kāti un lapas tām vienmēr kustējās. Zeme bija vissmalkākās smiltis bet zilas kā sēra liesma. Pāri tām klājās dīvaina, zila gaisma, drīzāk bija jādomā, ka stāvi augstu gaisā, redzēdams debesis augšā un apakšā, nevis atrodies jūras dibenā. Pilnīgā bezvējā varēja ieraudzīt sauli, kas šķita esam purpura zieds; no kura biķera līst viss gaišums.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google