Pasakas.net

Pasakas

Nelokāmais alvas zaldātiņš

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

alva.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Ū, cik tur iekšā bija tumšs! Tur bija vēl sliktāk nekā zem notekas laipas un tik šauri. Bet zaldātiņš bija nelokāms un gulēja, visā garumā izstiepies, ar šauteni rokā.

   Zivs locījās un svaidījās, un kustējās visbriesmīgākajos veidos. Pēdīgi tā kļuva pavisam rāma,—to pāršķēla tāds kā zibens. Atspīdēja gaisma, un kāds skaļi iekliedzās: "Alvas zaldātiņš!" Zivs bija noķerta, aiznesta uz tirgu, pārdota un nonākusi virtuvē, kur ķēkša uzšķērda to ar lielu nazi. Viņa ar diviem pirkstiem saņēma zaldātiņu ap vidukli un ienesa istabā, kur visi gribēja redzēt savādo vīru, kurš izceļojies zivs vēderā. Bet alvas zaldātiņš nemaz nebija lepns. Viņu uzlika uz galda un — nē, kādi brīnumi gan nenotiek pasaulē! Alvas zaldātiņš atradās tai pašā istabā, kur jau agrāk bija bijis, viņš redzēja tos pašus bērnus, un tās pašas rotaļlietas stāvēja uz galda: skaistā pils ar mazo, jauko dejotāju. Viņa aizvien vēl turējās uz vienas kājas, otru pacēlusi augstu gaisā, arī viņa bija nelokāma. Tas alvas zaldātiņu aizkustināja, viņš grasījās raudāt alvas asaras, bet tas neklājās. Viņš raudzījās uz dejotāju, un dejotāja raudzījās uz viņu, bet abi neteica ne vārda.

   Tai pašā brīdī kāds no mazajiem puisēniem paķēra alvas zaldātiņu un iesvieda viņu krāsnī, nemaz neteikdams, kāpēc. Tā noteikti bija dozes troļļa vaina.

   Alvas zaldātiņš stāvēja spožās liesmās un juta karstumu, kas bija briesmīgs; bet, vai tas bija no īstās uguns, vai no mīlestības, to viņš nezināja. Visas krāsas no viņa bija galīgi nolobījušās — vai nu tas bija noticis pa ceļam, vai no bēdām, neviens nevarēja pasacīt. Viņš skatījās uz jaunaviņu, jaunaviņa skatījās uz viņu, un viņš juta, ka kūst, bet vēl arvien stāvēja nelokāms ar šauteni rokā. Tad atvērās kādas durvis, vējš satvēra dejotāju, un viņa kā silfīda ielidoja tieši krāsnī pie alvas zaldātiņa, uzliesmoja gaišās liesmas un pazuda. Tad alvas zaldātiņš sakusa pikucī, un. kad nākamajā dienā kalpone izgrāba pelnus, viņa atrada alvas sirsniņu. No dejotajās turpretim bija palicis tikai vizulis, un tas bija sadedzis gluži melns.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google