Pasakas.net

Pasakas

Nelokāmais alvas zaldātiņš

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

alva.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga

Reiz bija divdesmit pieci alvas zaldātiņi, tie visi bija brāļi, jo dzimuši no vienas vecas alvas karotes. Šauteni viņi turēja rokā un seju vērsa taisni uz priekšu; sarkans un zils, gana skaists bija viņu mundieris. Visupirmais, ko viņi šai pasaulē dzirdēja, kad tika noņemts kastītes vāks, zem kura viņi gulēja, bija vārdi: "Alvas zaldātiņi!" Tā iesaucās mazs puisēns, sasizdams rociņas. Viņš bija tos dabūjis par dāvanu —jo bija viņa dzimšanas diena — un nu lika tos uz galda. Visi zaldāti bija uz mata līdzīgi cits citam, tikai viens vienīgs bija drusciņ citādāks: viņam bija viena kāja, jo viņš bija liets pēdējais un vairs nebija pieticis alvas. Tomēr viņš uz savas vienas stāvēja tikpat stingri kā pārējie uz divām, un tas bija tieši viņš, kurš kļuva ievērojams.

   Uz galda, kur viņi tika salikti, stāvēja daudz citu rotaļlietu, bet visvairāk acīs krita skaista papīra pils. Pa lodziņiem varēja ieskatīties taisni pils zālēs. Ārpusē, apkārt spogulītim, kam bija jāizskatās kā ezeram, stāvēja kociņi. Vaska gulbji peldēja un spoguļojās tajā. Tas viss kopā bija brīnumjauki, bet visjaukākā tomēr bija jaunaviņa, kas stāvēja atvērtajās pils durvīs. Arī viņa bija izgriezta no papīra, bet viņai bija bruncīši no visgaišākā linu auduma un šaura, zila lentīte pār plecu kā drapērija. Tai pa vidu bija iesprausts spožs vizulis, tikpat liels, cik visa viņas seja. Jaunaviņa bija izstiepusi abas rokas, jo viņa bija dejotāja, un vienu kāju turēja paceltu tik augstu, ka alvas zaldātiņš nemaz to nevarēja ieraudzīt un domāja, ka viņai ir tikai viena kāja, tāpat kā pašam.

   "Tā derētu man par sievu!" viņš domāja. "Bet viņa ir gana lepna un dzīvo pilī, man ir tikai kastīte, un mēs tur esam divdesmit pieci, te viņai nav īstā vieta! Tomēr man jālūko ar viņu iepazīties!" Un viņš nogūlās visā garumā aiz šņaucamtabakas dozes, kas stāvēja uz galda. No turienes viņš labi varēja noskatīties smalkajā jaunkundzītē, kas, nezaudēdama līdzsvaru, turpināja stāvēt uz vienas kājas.

   Kad pienāca vakars, visi pārējie alvas zaldātiņi nonāca savā kastītē un mājas ļaudis nolikās savās gultās. Nu rotaļlietas sāka rotaļāties, spēlēja gan ciemos iešanu, gan karošanu, gan balli. Alvas zaldātiņi grabinājās pa kasti, jo viņi arī gribēja piedalīties, bet nevarēja dabūt vaļā vāku. Riekstkodis meta kūleņus, un grifele lēkāja pa tāfeli. Bija tāds jandāliņš, ka pamodās kanārijputniņš un sāka runāt līdzi, un pantos vien! Vienīgie, kas nekustējās ne no vietas, bija alvas zaldātiņš un mazā dejotāja: viņa turējās tik stalti uz pirkstgala, abas rokas izplētuši; viņš uz savas vienas kājas bija tikpat nelokāms, viņa acis ne uz mirkli neatrāvās no viņas.

  

   Nu pulkstenis nosita divpadsmit, un — klakš! — šņaucamtabakas dozes vāks atsprāga vaļā, bet tabakas tajā nebija, nē, bet gan kāds mazs melns trollītis, tā tas viltīgi bija ierīkots.

   "Alvas zaldātiņi" trollis teica. "Neskaties, kur tev nav jāskatās!"

   Bet alvas zaldātiņš izlikās to nedzirdam.

   "Pagaidi tik tu man rītu!" piedraudēja trollis.

   Kad nu pienāca rīts un piecēlās bērni, alvas zaldātiņš tika nolikts uz palodzes, un, vai nu vainīgs bija trollis, vai caurvējš, bet logs pēkšņi atsprāga vaļā, un zaldātiņš nāca uz galvas lejā no ceturtā stāva. Tas bija briesmīgs kritiens, viņš pagrieza kāju taisni gaisā un palika stāvam uz cepures, ar durkli starp bruģa akmeņiem.

   Kalpone un puisēns tūlīt nonāca lejā viņu meklēt, bet, kaut gan viņi gandrīz vai uzkāpa tam virsū, viņi tomēr to neredzēja. Ja alvas zaldātiņš būtu kliedzis: "Te es esmu!" — tad jau gan viņi to būtu atraduši, bet viņš uzskatīja, ka neklājas skaļi kliegt, kad esi tērpts mundieri.

   Nu sāka līt, pilieni krita arvien biežāk, iznāca pamatīga lietusgāze. Kad tā bija garām, nāca divi ielas puikas.

   "Skaties!" teica viens. "Tur guļ alvas zaldātiņš! Lai viņš pabraukājas ar kuģi!"

   Un viņi iztaisīja no avīzes laivu, ielika tajā alvas zaldātiņu, un nu viņš brauca lejup pa ielas noteku. Abi puikas skrēja līdzi, rokas plaukšķinādami. Dievs pasargā, kādi viļņi bangoja notekā un cik strauji tecēja ūdens! Jā, bija jau arī gāzis kā no spaiņa. Papīra laiva svaidījās augšup lejup, dažbrīd tik strauji sagriezdamās, ka alvas zaldātiņam nodrebēja sirds. Bet viņš palika nelokāms, sejā nemainījās ne vaibsts, viņš skatījās taisni uz priekšu un turēja šauteni rokā.

   Te uzreiz laiva paskrēja zem garas laipas, kas pārlikta pāri notekai. Kļuva tikpat tumšs kā viņa kastītē.

   "Nezin, kur nu es nonākšu!" viņš domāja. "Jā, jā, tā ir troļļa vaina! Ak, kaut šeit sēdētu jaunkundzīte, lai vai tad te būtu otra tik tumšs!"

   Tai pašā brīdī parādījās liela ūdensžurka, kas dzīvoja zem laipas.

   "Vai pase tev ir?" žurka jautāja. "Rādi pasi!"

   Bet alvas zaldātiņš klusēja, saņemdams šauteni vēl ciešāk. Laiva skrēja uz priekšu, un žurka tai pakaļ. Ū! Kā viņa grieza zobus, uzkliegdama skaidām un salmiem:

   "Apturiet viņu! Apturiet viņu! Viņš nav samaksājis muitu! Viņš nav parādījis pasi!"

   Bet straume kļuva arvien stiprāka! Alvas zaldātiņš jau varēja samanīt gaišu dienu, kur laipa beidzās, bet viņš dzirdēja arī stipru šņākšanu, kas nobaidītu pat drosmīgu vīru. Iedomājies tik, vietā, kur laipa beidzās, noteka gāzās iekšā lielā kanālā, še atrasties viņam bija tikpat bīstami, kā mums laisties lejā pa lielu ūdenskritumu.

   Nu jau viņš bija tik tuvu klāt, ka nevarēja vairs apstāties. Laiva krita lejup, nabaga alvas zaldātiņš turējās taisns, cik vien spēdams, neviens nevarētu viņam pārmest, ka viņš jel aci būtu pamirkšķinājis. Laiva trīs četras reizes apgriezās riņķī, pieplūda ar ūdeni līdz malām un sāka grimt. Alvas zaldātiņš stāvēja līdz kaklam ūdenī, un laiva grima arvien dziļāk un dziļāk, arvien vairāk un vairāk juka papīrs. Nu ūdens sniedzās zaldātam pāri galvai — tad viņš domāja par mazo, jauko dejotāju, kuru nekad vairs neredzēs, un alvas zaldātiņa ausīs skanēja:

           "Dodies ceļā, karavīr!

            Tevi nāve gaida!"

   Tad papīrs izšķīda un alvas zaldātiņš izkrita laivai cauri — bet tai pašā brīdī viņu aprija liela zivs.

  

   Ū, cik tur iekšā bija tumšs! Tur bija vēl sliktāk nekā zem notekas laipas un tik šauri. Bet zaldātiņš bija nelokāms un gulēja, visā garumā izstiepies, ar šauteni rokā.

   Zivs locījās un svaidījās, un kustējās visbriesmīgākajos veidos. Pēdīgi tā kļuva pavisam rāma,—to pāršķēla tāds kā zibens. Atspīdēja gaisma, un kāds skaļi iekliedzās: "Alvas zaldātiņš!" Zivs bija noķerta, aiznesta uz tirgu, pārdota un nonākusi virtuvē, kur ķēkša uzšķērda to ar lielu nazi. Viņa ar diviem pirkstiem saņēma zaldātiņu ap vidukli un ienesa istabā, kur visi gribēja redzēt savādo vīru, kurš izceļojies zivs vēderā. Bet alvas zaldātiņš nemaz nebija lepns. Viņu uzlika uz galda un — nē, kādi brīnumi gan nenotiek pasaulē! Alvas zaldātiņš atradās tai pašā istabā, kur jau agrāk bija bijis, viņš redzēja tos pašus bērnus, un tās pašas rotaļlietas stāvēja uz galda: skaistā pils ar mazo, jauko dejotāju. Viņa aizvien vēl turējās uz vienas kājas, otru pacēlusi augstu gaisā, arī viņa bija nelokāma. Tas alvas zaldātiņu aizkustināja, viņš grasījās raudāt alvas asaras, bet tas neklājās. Viņš raudzījās uz dejotāju, un dejotāja raudzījās uz viņu, bet abi neteica ne vārda.

   Tai pašā brīdī kāds no mazajiem puisēniem paķēra alvas zaldātiņu un iesvieda viņu krāsnī, nemaz neteikdams, kāpēc. Tā noteikti bija dozes troļļa vaina.

   Alvas zaldātiņš stāvēja spožās liesmās un juta karstumu, kas bija briesmīgs; bet, vai tas bija no īstās uguns, vai no mīlestības, to viņš nezināja. Visas krāsas no viņa bija galīgi nolobījušās — vai nu tas bija noticis pa ceļam, vai no bēdām, neviens nevarēja pasacīt. Viņš skatījās uz jaunaviņu, jaunaviņa skatījās uz viņu, un viņš juta, ka kūst, bet vēl arvien stāvēja nelokāms ar šauteni rokā. Tad atvērās kādas durvis, vējš satvēra dejotāju, un viņa kā silfīda ielidoja tieši krāsnī pie alvas zaldātiņa, uzliesmoja gaišās liesmas un pazuda. Tad alvas zaldātiņš sakusa pikucī, un. kad nākamajā dienā kalpone izgrāba pelnus, viņa atrada alvas sirsniņu. No dejotajās turpretim bija palicis tikai vizulis, un tas bija sadedzis gluži melns.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google