Pasakas.net

Pasakas

Ole Miedziņš

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

Picture 019.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Virs kumodes karājās liela glezna zeltītā rāmī, tā bija ainava, kurā bija redzami lieli, veci koki, puķes zālē un plašs ūdens klajums ar upi, kas tecēja garām mežam un vecām pilīm, pēdīgi tālumā ieplūzdama atklātā jūrā.

   Ole Miedziņš ar savu burvju šļircīti aprasināja gleznu, un putni tajā sāka dziedāt, kokiem zari locījās un mākoņi pie debesīm skrēja tik ātri, ka to ēnu varēja redzēt slīdam pa zemi.

   Tad Ole Miedziņš pacēla mazo Jalmaru pie gleznas ietvara, Jalmars ielika kājas gleznā, taisni garajā zālē, un tur nu viņš stāvēja. Caurkoku zariem viņu apspīdēja saule. Viņš aizskrēja pie ūdens un iesēdās mazā laiviņā, kas tur šūpojās. Tā bija sarkani un balti krāsota, buras spīdēja kā sudrabs, un seši gulbji, visi ar zelta kroņiem ap kaklu un mirdzošu, zilu zvaigzni uz galvas, vilka laiviņu garām zaļajiem mežiem, kur koki stāstīja par laupītājiem un raganām un puķes — par jaukiem, maziem elfiem un par to, ko tauriņi tām bija pastāstījuši.

   Visskaistākās zivis ar zvīņām kā sudrabs un zelts peldēja laivai līdzi, dažreiz tās izlēca no ūdens un ar šļakstienu krita atkal atpakaļ, un putni, sarkani un zili, lieli un mazi, divās garās rindās lidoja nopakaļis, odi sijājās, un maijvaboles dūca — dum, dum. Visi gribēja doties Jalmaram līdzi, un katram bija stāstāms kāds stāsts.

   Tas tik bija brauciens! Lāgiem meži bija biezi un tumši, lāgiem tādi kā visskaistākais dārzs, kur spīdēja saule un ziedēja puķes un kur slējās lielas stikla un marmora pilis. Uz balkoniem stāvēja princeses, un visas viņas bija mazās princeses, kuras Jalmars labi pazina — viņš ar tām agrāk bija rotaļājies. Katra izstieptā rokā turēja skaistāko cukura vīriņu, kāds vien pie saldumu pārdevējas dabūjams, un Jalmars, garām braukdams, saķēra vienu cukura vīriņu aiz kājas, un princese turēja to ciet aiz galvas, tā abiem tika savs gabals — viņai mazākais, Jalmaram vislielākais! Pie katras pils sardzē stāvēja mazi prinči. Viņi atdeva godu, zelta zobenus pie pleciem turēdami, un kaisīja pilnām riekšavām rozīnes un alvas zaldātiņus. Viņi bija īsti prinči!

   Lāgiem Jalmars brauca pa mežiem, lāgiem it kā caur plašām zālēm vai arī caur kādu pilsētu. Viņš brauca cauri arī tai pilsētai, kur dzīvoja viņa aukle, kas bija viņu nēsājusi uz rokām, kad viņš vēl bija pavisam maziņš, un bija viņu ļoti mīlējusi.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google