Pasakas.net

Pasakas

Ole Miedziņš

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

Picture 019.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga

Visā pasaulē nav neviena, kas zinātu tik daudz stāstu kā Ole Miedziņš. Viņam tiešām ir ko stāstīt!

  Vakaros, kad bērni rātni sēž pie galda vai uz soliņa, pie viņiem atnāk Ole Miedziņš. Klusu viņš uzkāpj pa kāpnēm — jo viņš staigā zeķēs —, klusītiņām atver durvis un — puff! — iesmidzina bērniem saldu pienu acīs, tik viegli viegliņām, bet allaž tik daudz, lai viņi nespētu noturēt acis vaļā un viņu neieraudzītu. Viņš piezogas bērniem no mugurpuses, klusu pūzdams elpu viņiem pakausī, un galva viņiem kļūst smaga — ak jā! —, bet tas nemaz nav sāpīgi, jo Ole Miedziņš to dara aiz laba prāta. Viņš tikai grib, lai bērni ir mierīgi, un visvieglāk to ir panākt tad, kad bērni nolikti gulēt. Viņiem rātni jāguļ, lai viņš varētu stāstīt viņiem stāstus.

   Kad bērni iemiguši, Ole Miedziņš apsēžas gultā — viņš ir labi ģērbts, viņa svārks ir no zīda, bet nav iespējams pasacīt, kādā krāsā tas ir, jo, viņam pagriežoties, tas iemirdzas drīz zaļš, drīz sarkans un zils. Katrā padusē viņš tur pa lietussargam, viens ir ar bildītēm virsū, un to viņš izpleš pār labiem bērniem, un visu cauru nakti viņi sapņo par visbrīnišķīgākajiem notikumiem; un viņam ir vēl viens lietussargs, uz kura nekā nav virsū, un to viņš izpleš pār nerātniem bērniem — tad viņi guļ caurā miegā un, no rīta pamodušies, saprot, ka nav sapņojuši itin neko.

   Paklausīsimies, kā Ole Miedziņš vienu nedēļu ik vakaru nāca pie kāda maza puisēna, kuru sauca par Jalmaru, un ko viņš zēnam pastāstīja! Pavisam ir septiņi stāsti, jo nedēļā ir septiņas dienas.

Pirmdiena

   "Klausies," teica Ole Miedziņš vakarā, kad bija noguldījis Jalmaru gultā, "tagad es izrotāšu istabu!" Un visas puķes puķupodos pārvērtās par lieliem kokiem, kas pleta savus garos zarus līdz pat griestiem un gar sienām, un istaba izskatījās kā visskaistākā lapene, un visi zari bija pilni ziedu, un katrs zieds bija skaistāks par rozi un brīnišķīgi smaržoja, un, ja ziedu nogaršotu, tas būtu saldāks par ievārījumu. Augļi spīdēja kā zelts, un tur bija apaļās maizītes, kas no rozīnēm vai pušu plīsa, — tas bija bezgala jauki! Bet uzreiz galda atvilktnē, kur stāvēja Jalmara skolas grāmatas, kāds sāka briesmīgi vaimanāt.

  

 "Kas tad nu!" iesaucās Ole Miedziņš un, piegājis pie galda, dabūja atvilktni vaļā. Vainīgā bija tāfele, uz kuras notika liela plēšanās un stīvēšanās, jo rēķinu uzdevumā bija ielīdis nepareizs skaitlis, tā ka rēķins grasījās izjukt. Grifele skraidīja un lēkāja pie aukliņas gluži kā mazs sunītis, gribēdama rēķinu uzdevumam nākt palīgā, bet nevarēja. Un vaimanas skanēja arī no Jalmara rakstāmās burtnīcas — ak, to bija pavisam grūti klausīties! Katrā lappusē no augšas līdz apakšai stāvēja lielie burti, katram līdzās pēc kārtas savs mazais. Tas bija parauga raksts, bet tam blakus atradās daži burti, kas iedomājās esam tādi paši, jo tos bija rakstījis Jalmars. Tie gulēja tā, it kā būtu paklupuši uz zīmuļa vilktām līnijām, uz kurām tiem bija jāstāv.

   "Redzat, jums jāturas tā!" parauga raksts mācīja. "Redzat, tā ieslīpi, ar spēcīgu vilcienu!"

   "Ak, mēs jau labprāt gribētu!" Jalmara burti nopūtās. "Bet mēs nevaram, mēs esam tik vārgi."

   "Tad jums jāiedod zāles," teica Ole Miedziņš.

   "Nē, nē!" viņi sauca un uzreiz stāvēja tik taisni, ka prieks bija skatīties.

   "Nekāda stāstīšana mums tagad neiznāks," teica Ole Miedziņš. "Es viņus padīdīšu ierindas mācībā. Viens, divi! Viens, divi!" Un viņš lika tiem soļot, un beigās tie stāvēja taisni un spirgti kā jebkurš parauga raksts. Bet, kad Ole Miedziņš aizgāja un Jalmars no rīta tos aplūkoja, tad tie bija tikpat nožēlojami kā iepriekš.

Otrdiena

   Līdzko Jalmars bija gultā, Ole Miedziņš ar savu burvju šļircīti aprasināja istabā visas mēbeles, un tās uzreiz sāka runāt un visas runāja par sevi vien, tikai spļaujamais trauciņš ne, tas cieta klusu, dusmodamies par to, ka mēbeles ir tik godkārīgas un par sevi vien runā, par sevi vien domā, nemaz nepieminot to, kurš tik pieticīgi stāv kaktā un ļauj sev virsū spļaut.

  

   Virs kumodes karājās liela glezna zeltītā rāmī, tā bija ainava, kurā bija redzami lieli, veci koki, puķes zālē un plašs ūdens klajums ar upi, kas tecēja garām mežam un vecām pilīm, pēdīgi tālumā ieplūzdama atklātā jūrā.

   Ole Miedziņš ar savu burvju šļircīti aprasināja gleznu, un putni tajā sāka dziedāt, kokiem zari locījās un mākoņi pie debesīm skrēja tik ātri, ka to ēnu varēja redzēt slīdam pa zemi.

   Tad Ole Miedziņš pacēla mazo Jalmaru pie gleznas ietvara, Jalmars ielika kājas gleznā, taisni garajā zālē, un tur nu viņš stāvēja. Caurkoku zariem viņu apspīdēja saule. Viņš aizskrēja pie ūdens un iesēdās mazā laiviņā, kas tur šūpojās. Tā bija sarkani un balti krāsota, buras spīdēja kā sudrabs, un seši gulbji, visi ar zelta kroņiem ap kaklu un mirdzošu, zilu zvaigzni uz galvas, vilka laiviņu garām zaļajiem mežiem, kur koki stāstīja par laupītājiem un raganām un puķes — par jaukiem, maziem elfiem un par to, ko tauriņi tām bija pastāstījuši.

   Visskaistākās zivis ar zvīņām kā sudrabs un zelts peldēja laivai līdzi, dažreiz tās izlēca no ūdens un ar šļakstienu krita atkal atpakaļ, un putni, sarkani un zili, lieli un mazi, divās garās rindās lidoja nopakaļis, odi sijājās, un maijvaboles dūca — dum, dum. Visi gribēja doties Jalmaram līdzi, un katram bija stāstāms kāds stāsts.

   Tas tik bija brauciens! Lāgiem meži bija biezi un tumši, lāgiem tādi kā visskaistākais dārzs, kur spīdēja saule un ziedēja puķes un kur slējās lielas stikla un marmora pilis. Uz balkoniem stāvēja princeses, un visas viņas bija mazās princeses, kuras Jalmars labi pazina — viņš ar tām agrāk bija rotaļājies. Katra izstieptā rokā turēja skaistāko cukura vīriņu, kāds vien pie saldumu pārdevējas dabūjams, un Jalmars, garām braukdams, saķēra vienu cukura vīriņu aiz kājas, un princese turēja to ciet aiz galvas, tā abiem tika savs gabals — viņai mazākais, Jalmaram vislielākais! Pie katras pils sardzē stāvēja mazi prinči. Viņi atdeva godu, zelta zobenus pie pleciem turēdami, un kaisīja pilnām riekšavām rozīnes un alvas zaldātiņus. Viņi bija īsti prinči!

   Lāgiem Jalmars brauca pa mežiem, lāgiem it kā caur plašām zālēm vai arī caur kādu pilsētu. Viņš brauca cauri arī tai pilsētai, kur dzīvoja viņa aukle, kas bija viņu nēsājusi uz rokām, kad viņš vēl bija pavisam maziņš, un bija viņu ļoti mīlējusi.

   Viņa māja ar galvu un meta ar roku, dziedādama jauko dziesmiņu, ko pati bija sacerējusi un nosūtījusi Jalmaram:

   "Es domāju, Jalmar, ik mīļu brīd'

    Par tevi, tik mazu un maigu.

Tev mutīti gribētu noskūpstīt

Un pieri, un sārto vaigu.

Tev mācīju runāt ar priecīgu prāt'.

No tevis bij šķiršanās grūta.

Lai Dieviņš šai pasaulē stāv tev klāt

Kā eņģelim, kuru mums sūta!"

   Un visi putni dziedāja līdzi, puķes dejoja uz saviem kātiņiem, un vecie koki klanījās, it kā Ole Miedziņš ari viņiem kaut ko stāstītu.

Trešdiena

   Nu gan lietus gāza kā no spaiņa! Jalmars to pat miegā dzirdēja. Un, kad Ole Miedziņš atvēra logu, tad ūdens jau sniedzās līdz palodzei. Ārā bija sakrājies liels ezers, bet pie mājas stāvēja lepns kuģis.

   "Vai vēlies braukt līdzi, mazo Jalmar?" Ole Miedziņš vaicāja. "Tad šonakt nokļūsi svešās zemēs un no rīta būsi atkal atpakaļ!"

  

   Un tad uzreiz Jalmars, svētdienas drānās tērpts, stāvēja uz krāšņā kuģa, laiks tūliņ noskaidrojās, un viņi brauca pa ielām, apbrauca ap baznīcu, un tad visapkārt pletās liela, bezgalīga jūra. Viņi brauca tik ilgi, kamēr zeme vairs nebija saskatāma. Viņi ieraudzīja stārķu baru, kas arī devās prom no mājām, gribēdami nokļūt siltajās zemēs. Stārķi lidoja rindā cits aiz cita, un viņi jau bija lidojuši ilgi, ilgi. Viens no viņiem bija tā noguris, ka spārni gandrīz vairs nespēja viņu nest. Viņš bija pats pēdējais un drīz atpalika no pārējiem lielu gabalu. Visbeidzot viņš ar izplestiem spārniem laidās arvien zemāk, pāris reižu vēl pavicināja spārnus, bet tas nelīdzēja. Viņa kājas pieskārās kuģa tauvām, viņš noslīdēja lejā pa buru, un — bums! — uz klāja viņš bija.

   Tad kuģapuika viņu paņēma un ielika vistu būrī pie vistām, pīlēm un tītariem. Nabaga stārķis pagalam izmisis stāvēja viņu vidū.

   "Skat, skat, kāds ērms!" kladzināja vistas.

   Un tītaru tēviņš uzpūtās tik resns, cik vien spēja, un jautāja, kas šis tāds esot. Pīles kāpās atpakaļ, cita citu grūstīdamas: "Paej malā! Paej malā!"

   Un stārķis stāstīja par silto Āfriku, piramīdām un strausu, kas auļojot pa tuksnesi kā savvaļas zirgs, bet pīles no viņa stāstījuma neko nesaprata un piegrūda cita citai: "Laikam būsim vienisprātis, ka viņš ir muļķis."

   "Jā, viņš patiesi ir muļķis!" tītaru tēviņš apstiprināja un sāka buldurēt. Tad stārķis apklusa pavisam un domāja par savu Āfriku.

   "Jums gan ir skaistas, tievas kājas!" tītars sacīja. "Cik maksā olekts no tām?"

   "Pēkš! Pēkš! Pēkš!" visas pīles sāka smieties, bet stārķis izlikās to nedzirdam.

   "Smejieties vien droši līdzi," tītars viņam teica, "jo tas ir varen asprātīgi sacīts! Vai varbūt tas jums bija par zemu? Ak, ak — viņš jau nav sevišķi daudzpusīgs! Galvenais, ka esam interesanti paši sev!" Un tad vistas kladzināja un pīles pēkšķēja. Tīri briesmas, cik smejami tām bija pašu joki!

  

   Bet Jalmars piegāja pie vistu būra, atvēra durvis un sauca stārķi, un šis izlēca pie viņa uz kuģa klāja. Tagad viņš bija atpūties, un likās, ka pateicībā viņš pamāj Jalmaram ar galvu. Tad viņš izpleta spārnus un aizlidoja uz siltajām zemēm, bet vistas kladzināja, pīles pēkšķēja, un tītaru tēviņa sekste kļuva sarkana kā uguns.

   "Rīt mēs no jums vārīsim zupu!" Jalmars teica, bet pamodās pats savā gultiņā. Tas nu gan bija brīnišķīgs ceļojums, kādā Ole Miedziņš šonakt bija viņu izvadājis!

Ceturtdiena

   "Vai zini ko?" Ole Miedziņš teica. "Tikai nebaidies! Te būs maza pelīte." Un viņš pastiepa tuvāk plaukstu, uz kuras sēdēja mazais, glītais dzīvnieciņš. "Viņa ir atnākusi ielūgt tevi kāzās. Divas pelītes šonakt grib doties laulībā. Viņas dzīvo zem tavas mātes pieliekamā kambara grīdas, tas esot ļoti smalks dzīvoklis!"

   "Bet kā es iespraukšos mazajā peles alā?" Jalmars jautāja. "Tas manā ziņā!" atbildēja Ole Miedziņš. "Gan es tevi padarīšu mazu!" To teicis, viņš aprasināja Jalmaru no savas burvju šļircītes, un šis kļuva mazāks un mazāks, līdz pēdīgi nebija lielāks par mazo pirkstiņu. "Nu tu vari aizņemties alvas zaldātiņa drēbes, domāju, ka tās tev būs pašā laikā, un vienmēr izskatās braši, kad uz viesībām kāds atnāk mundieri."

   "Tiesa gan!" Jalmars piekrita un acumirklī bija apģērbts tāpat kā visglītākais alvas zaldātiņš.

   "Vai jūs būtu tik laipns un iesēstos savas mātes uzpirkstenī?" mazā pelīte palūdza. "Tad man būs tas gods jūs aizvilkt."

   "Vai dieniņ, vai tad jaunkundzei pašai būs jānopūlas?" Jalmars brīnījās, un viņi brauca uz peļu kāzām.

  

   Vispirms viņi nonāca garā gaitenī zem grīdas, kas ne par matu nebija augstāks, tik vien, lai viņi varētu izbraukt pa to ar uzpirksteni. Un viss gaitenis bija apgaismots ar prauliem.

   "Vai te nesmaržo jauki?" pelīte, viņu vilkdama, vaicāja. "Viss gaitenis ir izsmērēts ar speķādu. Kas vēl jaukāks var būt?"

   Nu viņi ienāca kāzu istabā. Pa labo roku stāvēja visas peļu jaunkundzītes — sačukstēdamās un sapīkstēdamās, it kā smiedamās cita par citu; pa kreiso roku atkal peļu — jaunskungi, ar ķepiņām ūsiņas braucīdami, bet istabas vidū bija redzams jaunais pāris. Viņi stāvēja izgrauztā siera garozā un visu acu priekšā dedzīgi bučojās, jo viņi taču bija saderināti un tūliņ bija jāsākas kāzām.

   Viesu saradās arvien vairāk un vairāk, daudz netrūka, ka peles cita citu būtu nospiedušas, un tad vēl jaunais pāris bija nostājies durvīs un neviens nevarēja tikt ne iekšā, ne ārā. Visa istaba, tāpat kā gaitenis, bija izsmērēta ar speķādu, tas tad arī bija viss mielasts, bet saldajā ēdienā tika rādīts zirnis, kurā maza pelīte no pašu radiem bija iegrauzusi jaunā pāra vārdus, tas ir, vien pirmos burtus. Tas bija kas gluži neredzēts.

   Visas peles atzina, ka kāzas esot bijušas skaistas un arī pašas izamizējušās pēc sirds patikas.

   Tad Jalmars brauca atkal uz mājām. Viņš tiešām bija pabijis lepnā sabiedrībā, bet viņam gan arī bija bijis jāsaraujas gluži maziņam un jāielien alvas zaldātiņa mundieri.

Piektdiena

   Taisni vai neticami, cik daudz ir pavecāku ļaužu, kas gribētu mani dabūt!" Ole Miedziņš sacīja. "Un it īpaši tādu, kas izdarījuši kaut ko ļaunu. "Mīļais, mazais Ole," viņi man saka, "mēs nespējam aizvērt ne acu, un tā nu cauru nakti guļam, redzēdami visus savus ļaunos darbus, kas gluži kā riebīgi, mazi troļļi sēž uz gultas malas un aplej mūs ar karstu ūdeni. Vai tu tomēr neatnāktu un neaizdzītu viņus prom, lai mēs varētu cieši iemigt?" Tad viņi vēl dziļi nopūšas: "Mēs par to labprāt samaksāsim. Arlabunakti, Ole! Nauda ir uz palodzes!" Bet es to nedaru par naudu," Ole Miedziņš piebilda.

   "Ko tad mēs šonakt darīsim?" jautāja Jalmars.

   "Jā, to nu es nezinu, vai tev šonakt atkal gribēsies iet uz kāzām. Šīs gan būs citādas nekā vakar. Tavas māsas lielā lelle, tā, kura izskatās pēc vīrieša un kuru sauc par Hermani, precēsies ar lelli Bertu. Bertai turklāt esot dzimšanas diena, un tāpēc dāvanu netrūkšot."

   "Jā, to jau es zinu," teica Jalmars. "Tiklīdz lellēm vajag jaunas drēbes, mana māsa rīko viņām dzimšanas dienas svinības vai liek dzert kāzas. Jau vai simt reižu tā noticies!"

   "Jā, bet šonakt būs simt pirmās kāzas, un, kad tās būs nosvinētas, tad būs beigas visam! Tāpēc tās būs tik bezgala jaukas. Paskaties tik!"

   Jalmars paskatījās uz galdu: uz tā stāvēja mazā papes mājiņa, kuras logos spīdēja gaisma, un alvas zaldātiņi ārpusē turēja šautenes pie pleciem, atdodami godu. Līgava ar līgavaini sēdēja uz grīdas, pret galda kāju atspiedušies, pavisam domīgi, laikam jau nu ne bez iemesla. Bet Ole Miedziņš, ģērbies vecāsmātes melnajā kleitā, viņus laulāja! Kad laulāšana bija galā, visas mēbeles sāka dziedāt šo skaisto dziesmu, ko bija sacerējis zīmulis un kas bija dziedama vakara jundas meldiņā:

"Kā vējš lai mūsu dziesma trauc

Un jaunam pārim sveikas sauc;

No ziemišķādas šūti abi.

Tie tagad stīvi stāv kā stabi!

"Urrā, urrā!" lai dziesma sauc.

Caur lietu un caur vēju trauc!"

  

   Un tad viņi saņēma dāvanas, bet bija lūguši, lai no ēdamām lietām neko nedāvina, jo viņiem pietiekot no mīlestības vien.

   "Vai medusmēnesi pavadīsim uz laukiem vai ceļosim uz ārzemēm?" jaunais vīrs jautāja, un padoms tad tika prasīts bezdelīgai, kas daudz ceļojusi, un vecajai sētas vistai, kura piecas reizes bija cāļus izperējusi. Un bezdelīga pastāstīja par siltajām, jaukajām dienvidu zemēm, kur vīnogu ķekari karājas tik lieli un smagi, kur gaiss ir tik maigs un kalni mirdz tādās krāsās, kādas šeit nemaz nav ieraugāmas.

   "Bet tur nav mūsu lapu kāpostu!" vista iesaucās. "Es vienu vasaru ar saviem cālīšiem pavadīju uz laukiem. Tur bija kāda smilšu bedre, kur mēs varējām iet un kašņāties, un tad mums bija pieejams dārzs ar lapu kāpostiem. Ai, cik zaļš tas bija! Neko skaistāku es nevaru iedomāties."

   "Bet viena kāpostgalva izskatās tāda pati kā otra," bezdelīga iebilda. "Un tad vēl šeit bieži ir nelāga laiks."

   "Pie tā jau pierod," vista noteica.

   "Bet šeit ir auksti, šeit salst!"

   "Tas kāpostiem nāk tikai par labu," apgalvoja vista. "Bet arī pie mums laiks var būt silts! Vai pirms četriem gadiem pie mums nebija vasara, kas ilga piecas nedēļas? Te bija tik karsts, ka ne elpu nevarēja ievilkt. Un pie mums nav visu to indīgo kustoņu, kas ārzemēs, un arī laupītāju pie mums nav. Tas ir tīrais nelietis, kurš netur mūsu zemi par skaistāko! Tāds nav pelnījis, lai viņš še būtu!" Un vista apraudājās. "Arī es esmu ceļojusi. Reiz grozā nobraucu vairāk nekā divpadsmit jūdžu. Bet no ceļošanas nav nekāda prieka!"

  

    "Jā, vista ir viena prātīga sieva!" lelle Berta teica. "Man nemaz nepatīk ceļot pa kalniem, tik vien tur ir kā — augšā, lejā! Nē, mēs labāk pārcelsimies uz smilšu bedri un pastaigāsimies pa kāpostdārzu."

   Un pie tā arī palika.

Sestdiena

   "Vai pastāstīsi man pasaku?" mazais Jalmars jautāja, līdzko Ole Miedziņš viņu bija apguldījis.

   "Tādam nolūkam mums šovakar nebūs laika," teica Ole un izpleta pār viņu savu skaistāko lietussargu. "Paskaties uz šiem ķīniešiem!" Viss lietussargs izskatījās kā viena liela ķīniešu bļoda ar ziliem kokiem un smailiem tiltiem, uz kuriem stāvēja mazi ķīnieši, galvas klanīdami. "Līdz rītdienai mums visa pasaule jāuzpoš skaista," Ole teica. "Jo rit ir svēta diena — svētdiena. Man jāuzkāpj baznīcu torņos un jāapskatās, vai baznīcu rūķīši spodrina zvanus, lai tie skaisti skanētu. Man jāiet uz lauka un jāparaugās, vai vēji nopūtusi putekļus no zāles un lapām, un — kas tas grūtākais darbs —jānoņem zemē visas zvaigznes un jānospodrina. Es lieku tās visas savā priekšautā, bet vispirms man tām jāpieliek numurs — un tāpat arī caurumiem, kuros tās tur augšā spīd, lai vēlāk atkal katra nonāktu savā īstajā vietā, citādi tās vairs neturēsies tur iekšā un mums būs par daudz krītošu zvaigžņu, jo tad tās cita pēc citas novirpuļos zemē."

   "Paklau, vai zināt ko, Miedziņa kungs?" ierunājās vecais portrets, kas karājās pie sienas, pie kuras atradās Jalmara gultiņa. "Es esmu Jalmara vecvectēvs; man jums jāsaka paldies par to, ka stāstāt zēnam pasakas, bet jūs nedrīkstat viņu maldināt. Zvaigznes nevar noņemt zemē un spodrināt! Zvaigznes, tāpat kā mūsu Zeme, ir debesu ķermeņi, un tieši tāpēc, lūk, ir labums no viņām!"

   "Paldies tev, vecais vecvectēv!" Ole Miedziņš atbildēja "Lielum lielais paldies! Tu jau esi ģimenes galva, tu esi tās pati vecākā galva! Bet es esmu vēl vecāks par tevi. Es esmu vecs pagāns. Romieši un grieķi mani sauca par Sapņu dievu. Esmu gājis vislepnākajos namos un eju tur vēl joprojām. Es nu gan saprotu, kā jāapietas gan ar lieliem, gan maziem. Stāsti tagad tu!" — to teicis, Ole Miedziņš aizgāja, savu lietussargu paņemdams līdzi.

  

   "Vai tad nu nebūs brīv izteikt savas domas!" vecais portrets noteica.

   Un tad Jalmars pamodās.

Svētdiena

   "Labvakar!" teica Ole Miedziņš, un Jalmars pamāja ar galvu, bet tad pielēca kājās un apgrieza vecvectēva portretu ar seju pret sienu, lai tas nevarētu iejaukties sarunā tāpat kā vakar.

   "Tagad stāsti man pasakas: par tiem pieciem zaļajiem zirņiem, kas vienā pākstī dzīvoja, un par gaiļa kāju, kas vistas kāju gribēja precēt, un par lāpāmo adatu, kas bija tik smalka, ka iedomājās sevi par šujamo adatu!"

   "Laba daudz nevajag," Ole Miedziņš teica. "Tu jau zini, es labāk tev ko parādīšu. Es tev rādīšu savu brāli, ko ari sauc par Oli Miedziņu, bet ne pie viena viņš nenāk vairāk par vienu reizi. Un, kad viņš pie kāda atnāk, tad uzceļ to pie sevis zirgā un stāsta tam pasakas; viņš zina stāstīt tikai divas — viena ir brīnumjauka, tā ka neviens visā pasaulē neko jaukāku nevar iedomāties, otra atkal ir tik bezgala drūma un riebīga, ka tas nemaz nav aprakstāms!" — un Ole Miedziņš pacēla mazo Jalmaru pie loga un teica: "Tur tu redzēsi manu brāli, otru Oli Miedziņu. Viņu sauc arī par Nāvi. Redzi, viņš nemaz neizskatās tik nejauks kā bilžu grāmatās, kur viņu attēlo kā ģindeni. Nē, viņa drēbes ir izšūtas ar sudrabu: viņam ir skaists huzāra mundieris. Melns samta apmetnis plivinādamies karājas pāri zirga sāniem. Skat, kā viņš jāj aulekšiem!"

   Un Jalmars redzēja, kā šis otrs Ole Miedziņš, tālāk aulekšodams, ņēma uz sava zirga gan jaunus, gan vecus, citus viņš sēdināja sev priekšā, citus — aiz muguras, bet vienmēr vispirms pajautāja: "Kāda tev liecība?" — "Laba!" visi atbildēja. "Ļaujiet man pašam paskatīties!" viņš sacīja, un nu visiem bija jāparāda liecības. Un visus, kam liecībā stāvēja "izcili" un "teicami", viņš lika sev priekšā uz zirga, un tiem viņš stāstīja skaisto pasaku, bet tos, kam liecībā bija "gandrīz labi" un "viduvēji", viņš nosēdināja sev aiz muguras, un tiem bija jāklausās nejaukais stāsts. Viņi drebēja un raudāja, un gribēja lēkt nost no zirga, bet nevarēja, jo uzreiz bija pie tā pieauguši klāt.

   "Bet Nāve jau ir tas labākais Ole Miedziņš!" iesaucās Jalmars. "No viņas es nemaz nebaidos!"

   "Tev ari nemaz nav jābaidās," Ole Miedziņš teica. "Skaties, lai tev būtu laba liecība!"

   "Jā, tas ir par mācību!" nomurmināja vecvectēva portrets. "Tomēr līdzēja, ka izteicu savas domas." Un tad viņš palika mierā.

   Lūk, tāda ir pasaka par Oli Miedziņu. Lai nu viņš pats tev šovakar stāsta vairāk!

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google