Pasakas.net

Pasakas

1. Pelēns lācēna medus podā

Teicējs: Anna Čiplika

Autors: Jānis Dailis

LejuplādētMP3
pele Arta Otto 8 gadi.jpg
Ilustrators: Arta Otto, 8 gadi
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz lācēna medus podā iekrita nebēdnis pelēns. Tas ķepurojās cik spēka, bet jo vairāk ķepurojās, jo vairāk salipa ar medu, līdz vairs it nemaz nejaudāja pakustēties, un palika ieslodzīts medus podā pavisam vājš un bezspēcīgs.

Lācēns, būdams liels kārumnieks vakarā apsēdās pie sava medus poda un iemērca tur savu ķepu, tajā pašā brīdī izdzirdis iepīkstamies spalgu pii.

– Hei, kas tur pīkst? – norūca lācēns ielūrēdams medus podā. Tur pavisam dzeltens ar medu aplipis tupēja mazais pelēns.

– Esmu pelēns, – vārgi pīkstēja pelēns. – Lūdzu, izlaid mani ārā, tikai neapēd, labi! – nabaga pelēns no bailēm bija aizmirsis, ka lāči nemaz neēd dzīvas peles.

– Hmm, – domīgi nomurmināja lācēns. – Labi. Tikai ar vienu norunu. Ja ļausi man tevi aplaizīt. Tu esi pārāk apzieķējies ar manu medu, un man negribas laist tik labu mantu zudumā.

Pelēns bija izbijies ne pa jokam, bet piekrita Lācēna piedāvājumam, nekas cits tam neatlika. Lācēna ķepa no jauna ieslīdēja medus podā, un, uztaustījis tur pelēna asti, tas saudzīgi izvilka mazo grauzēju ārā no saldā ieslodzījuma. Pelēns lēnīgi ķepurojās, cik nu tas ar medū salipušām ķepiņām bija iespējams, un lielā izbīlī raudzījās uz lācēna purniņu, kas to kāri apošņāja. Tad lācēns atvēra muti un pelēns nodomājis, ka pēdējā stundiņa klāt, aizvēra acis un bailēs trīcēdams ļāvās savam liktenim. Bet lācēns tikai izbāza caur zobiem sārtu mēli un vairākkārt rūpīgi aplaizīja pelēnu no galvas līdz pat astes galiņam. Pēdīgi viņš paņēma pelēnu savā ķepā un maigi norūca:

– Tu esi pats saldākais pelēns, kādu man nācies aplaizīt.

– Pii, – izdvesa pelēns un ieskatījās lācēna brūnajās acīs. No tā paša brīža abi kļuva nešķirami draugi, lai gan tajā brīdī viņi to vēl paši nezināja.

Saldās dzīves vilinājums mēdz novest strupceļā, tomēr ir labi, ja atrodas kāds draugs, kas palīdz izkļūt no ķezas.

Vēlāk abi sēdēja pie vecā ozola lācēna migas tuvumā un, grauzdami lazdu riekstus runājās līdz vēlai pusnaktij. Runājās par ozolzīlēm, par naktstaureņiem, par apaļo mēnesi un par strautu, kas plūda gar veco ozolu.

Pelēns bija iekūņojies starp Lācēna mīkstajām ķepām un iegrima saldā miegā.

– Medu gribi? – viltīgi smaidīdams, pajautāja Lācēns, un tikai tagad pamanīja, ka pelēns jau saldi šņāc, nemaz nedomādams apvainoties par Lācēna medus joku. – Laikam jau nē, – pie sevis nopūtās ķepainis un, atspiedis muguru pret ozola stumbru, domīgi vēroja balto apaļo mēnesi, kas trīcēdams spoguļojās strautā. Tā abi aizmiga un gulēja saldi, saldi, draudzīgā miegā, kas saldāks par visu pasaules medu.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google