Pasakas.net

Pasakas

Pasaka par vērdiņu

Teicējs: Una Jansone

Autors: Kārlis Skalbe

verdins.jpg
Ilustrators: Alīne Lipiņa
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Pirtnieks Ansis stāvēja sutā kails un ar roku slaucīja acis un pieri, no kuras pilēja lielas sviedru lāses. Ādas skotele viņam bij priekšā un kailās sarkanās kājas koka tupelēs. Visu dienu viņš bij uzcītīgi berzis un locījies, bet neviens viņam nekā nebij devis. “Šodien, mīļais, man priekš tevis nekā nav.” - “Paldies, līdz nākošai reizei.” - Tā šķīrās no viņa kungi, kuriem viņš, aptinis savus cietos, stipros pirkstus mīkstām, baltām putām, visu dienu godbijīgi un uzmanīgi bij berzis muguru. Bet pirtnieks nežēlojās un gaidīja. Viņš zināja, ka šad un tad uz svētkiem, kad balts eņģelis stundām salst ārā un klauvē pie viscietākām sirdīm, līdz viņu ielaiž, - arī viņu atcerēsies. Viņš bija pacietīgs un prata gaidīt, kad nesteigdamās atnāca viņa mazā Laime, kura noputējušām kājām staigāja gar nabaga ļaužu durvīm, izdalīdama savas mazās dāvaniņas. Viņa neviena nespēja aplaimot pilnīgi: visur tā atstāja robu. Bet viņa prata ļaudīm novērst acis no sava trūkuma un to brīdi padarīt gaišu. Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas, pasniegdama siltu karašiņu, - ka nav malkas, ko krāsni iekurināt. Vakarā pa krēslu viņa skatījās kailās, netīrās istabās, kur bērni spiedās kopā no bailēm un aukstuma tumšos, tukšos kaktos kā rācenīši rudenī priekš salnas nakts uz lauka. Bet ko bij viņai darīt? Viņa bij nabaga ļaužu Laime, un dievs viņai maz bij devis. Un aizejot tai sniedzās pakaļ daudz bālu roku, bet viņa varēja parādīt tik tukšu priekšautiņu. “Nav, nav vairāk,” viņa teica un purināja savas baltās villaines. “Ja man pie drēbēm būs pielipis kāds labības grauds, tad viņš nokritīs.” Un, ja tur bija pieķērusies kāda sēkliņa no gaišā Aizsaules dārza, tad pagalmā izauga zelta ābele vai gara pupa, pa kuras zariem var uzkāpt debesīs. Bet visbiežāk gan viņa, pagriezusies pret pagraba logu, uz kura nebij ne priekškara, ne pusplaukuša zieda, pat ne nodzeltējuša puķes kāta vecā māla podā, no kura raudzījās tik pāris izmisušu acu, teica: “Otrreiz nākšu atkal.” Viņa skatījās rūtī, kura bij melna kā tāpele, un smaidīja ar savu bālo seju kā maiga mēnesnīca rīta miglā, kaut pašai sirds lūza aiz sāpēm. Jā, viņa bij ļoti nelaimīga Laime: tur, augšā, viņai bij iedots pārāk sīks mērs priekš nabaga ļaudīm; kur pietrūka, vajadzēja izlīdzēties ar smaidu, ar tukšu cerību, aiz kuras nebij nekā cita kā tās pašas grūtās dienas, kuras pil istabās kā kūtras ūdens piles no caura jumta. Lēnām viņas sariešas pie griestiem, un tu dzirdi , kā pie kājām tev nokrīt netīrs, pelēks piliens.

“ Daudz gaidīju, daudz cerēju,
Bet laime mani vīla,”

nabaga ļaužu dzejnieks dziedāja. Bet ko Laimei bij darīt, ka viņai nebij vairāk kā šis saldais vilts? Viņa bij ļoti bēdīga, kad tai nebij ko dot. Tad viņa dienām nozuda meža biezumā, klausījās, kā strazdiņš dzied un balodis dūdo uz savas caurās ligzdas malas.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google