Pasakas.net

Pasakas

Pasaka par vērdiņu

Teicējs: Una Jansone

Autors: Kārlis Skalbe

verdins.jpg
Ilustrators: Alīne Lipiņa

Pirtnieks Ansis stāvēja sutā kails un ar roku slaucīja acis un pieri, no kuras pilēja lielas sviedru lāses. Ādas skotele viņam bij priekšā un kailās sarkanās kājas koka tupelēs. Visu dienu viņš bij uzcītīgi berzis un locījies, bet neviens viņam nekā nebij devis. “Šodien, mīļais, man priekš tevis nekā nav.” - “Paldies, līdz nākošai reizei.” - Tā šķīrās no viņa kungi, kuriem viņš, aptinis savus cietos, stipros pirkstus mīkstām, baltām putām, visu dienu godbijīgi un uzmanīgi bij berzis muguru. Bet pirtnieks nežēlojās un gaidīja. Viņš zināja, ka šad un tad uz svētkiem, kad balts eņģelis stundām salst ārā un klauvē pie viscietākām sirdīm, līdz viņu ielaiž, - arī viņu atcerēsies. Viņš bija pacietīgs un prata gaidīt, kad nesteigdamās atnāca viņa mazā Laime, kura noputējušām kājām staigāja gar nabaga ļaužu durvīm, izdalīdama savas mazās dāvaniņas. Viņa neviena nespēja aplaimot pilnīgi: visur tā atstāja robu. Bet viņa prata ļaudīm novērst acis no sava trūkuma un to brīdi padarīt gaišu. Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas, pasniegdama siltu karašiņu, - ka nav malkas, ko krāsni iekurināt. Vakarā pa krēslu viņa skatījās kailās, netīrās istabās, kur bērni spiedās kopā no bailēm un aukstuma tumšos, tukšos kaktos kā rācenīši rudenī priekš salnas nakts uz lauka. Bet ko bij viņai darīt? Viņa bij nabaga ļaužu Laime, un dievs viņai maz bij devis. Un aizejot tai sniedzās pakaļ daudz bālu roku, bet viņa varēja parādīt tik tukšu priekšautiņu. “Nav, nav vairāk,” viņa teica un purināja savas baltās villaines. “Ja man pie drēbēm būs pielipis kāds labības grauds, tad viņš nokritīs.” Un, ja tur bija pieķērusies kāda sēkliņa no gaišā Aizsaules dārza, tad pagalmā izauga zelta ābele vai gara pupa, pa kuras zariem var uzkāpt debesīs. Bet visbiežāk gan viņa, pagriezusies pret pagraba logu, uz kura nebij ne priekškara, ne pusplaukuša zieda, pat ne nodzeltējuša puķes kāta vecā māla podā, no kura raudzījās tik pāris izmisušu acu, teica: “Otrreiz nākšu atkal.” Viņa skatījās rūtī, kura bij melna kā tāpele, un smaidīja ar savu bālo seju kā maiga mēnesnīca rīta miglā, kaut pašai sirds lūza aiz sāpēm. Jā, viņa bij ļoti nelaimīga Laime: tur, augšā, viņai bij iedots pārāk sīks mērs priekš nabaga ļaudīm; kur pietrūka, vajadzēja izlīdzēties ar smaidu, ar tukšu cerību, aiz kuras nebij nekā cita kā tās pašas grūtās dienas, kuras pil istabās kā kūtras ūdens piles no caura jumta. Lēnām viņas sariešas pie griestiem, un tu dzirdi , kā pie kājām tev nokrīt netīrs, pelēks piliens.

“ Daudz gaidīju, daudz cerēju,
Bet laime mani vīla,”

nabaga ļaužu dzejnieks dziedāja. Bet ko Laimei bij darīt, ka viņai nebij vairāk kā šis saldais vilts? Viņa bij ļoti bēdīga, kad tai nebij ko dot. Tad viņa dienām nozuda meža biezumā, klausījās, kā strazdiņš dzied un balodis dūdo uz savas caurās ligzdas malas.

     Viņai vajadzēja redzēt pieticību un prieku, lai varētu vēl ticēt laimei. Un viņa patiesi būtu atstājusies no amata un aizgājusi kalnā, vecā atraitņu namā, kur aiz loga ir tik tumšas egles, tik garas ēnas un dzeltens mēness kā vaska ritenīts stāv pustumšā rūtī, - tur tik labi būtu vērpt garo atmiņu pavedienu. Bet viņa bija drusku burve, mazā Laime, un, kad Baltā Devēja roka bij pārāk skopa un vēsa, tā griezās pie vecā rudača, Zemes Gara, un tai dažreiz tiešām izdevās lietas, kādas atgadījās tikai vecos laikos. Paklausāties tik! Kad Ansis piegāja pie apsvīdušā spoguļa, lai paskatītos savās sarkanajās acīs, viņš piepeši ieraudzīja uz spoguļa malas zaļu vara vērdiņu.
    “Mana māte arvien teica: Kas labāks par uti, to paņem līdz,” pirtnieks nodomāja un iebāza vērdiņu kabatā.
    “ Lai maza, bet laime,” pirtnieks, uz māju iedams, domāja un aptaustīja vērdiņu kulē.
    “ Bet ko es darītu, ja es atrastu zelta gabalu, tik lielu kā tas mēness?” viņš runāja pats ar sevi, skatīdamies mēnesī, kas spožs un apaļš karājās par tumšiem namu jumtiem.
    “ Muļķa Ansi,” mēness teica, “tu jau sen mani esi atradis. Vai es tev nespīdu kā tīrākais zelts?”
    “Ī, tu spīdi gan , bet nesildi. Bet, ja man būtu zelta gabals tik liels, kā tu, es gan zinu, ko darītu. Es uzceltu savai mātei siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta. Tad pa vakariem viņai nebūtu jāsēd tumsā. Tur vara lukturos degtu augstas baltas sveces, kā mācītāja mājā un nekad netrūktu sāls un maizes ... Ko tu tur lielies ar savu zeltu? No vakara tu nāc vēlu augšā un tad paskaties tikai no augšās pa rūti un aizlien pie savām zvaigznēm ... Bet ko es šovakar lai pārnesu mājā?” Tas domāja tālāk un gāja, galvu noliecis, gariem, smagiem soļiem. Viņš apstājās pret maiznīcu ar lielu kliņģeri uz durvīm, kura nosūbējušais līkums vāji zeltojās mēnesnīcā. “Tur arvien par vērdiņu kaut ko var dabūt.” Viņš iegāja maiznīcā.
    Maiznieks patlaban kāpa augšā no cepļa pagraba ar brūnu kliņģerīšu pannu uz galvas.
    “ Cik maksā?” pirtnieks prasīja.
    “ Par vērdiņu divi,” maiznieks atteica un izlaida kliņģerīšus uz galda. Viņi vēl skrēdāja knikšķēdami, un pār viņiem vēl dvašoja krāsns tveice. Ansis paņēma divus un uzlika vērdiņu uz galda. Iedams viņš vienu sāka ēst - viņš bij ļoti izsalcis. Bet, kad viņš ar to bij galā, viņam vēl stiprāk sāka gribēties ēst, un otrs kliņģerītis tik silts gulēja kabatā un čukstēja: “Apēd mani, apēd.”
    “ Nevaru. Es nesu tevi mātei.” 
  

  “ Nu, nolauz tik radziņu, mātei jau vēl paliks.” Ansis bāza roku kabatā un nolauza radziņu. Bet kliņģerītis silti spiedās klāt un čukstēja: “Nu, ņem vēl pusi, ko tu niekojies, es jau nemaz neesmu tik mazs.”
Ansis nolauza un apēda vēl vienu pusi. Bet tad viņš domāja: “Kas nu ies ar puskliņģeri mājā. Un māte jau nemaz negaida un nezina, ka es dabūju vērdiņu.” Un Ansis apēda paliku. Tad tikai viņš saprata, ka apēdis abus kliņģerus un ka nu jāiet uz māju tukšām rokām. “ Ak, velns, būtu man vēl bijis vērdiņš!” Ansis iesaucās un meklēja kabatās. Un to brīnumu! Tur tiešām bij vēl vesels vērdiņš.
    “ Vai tik tas nav laimes vērdiņš, kurš vienmēr paliek kabatā, izdod, cik gribi?” Ansis teica un viltīgi pats sev pameta ar acīm. “ Ies, izmēģinās.”
    Viņš gāja atpakaļ uz maiznīcu, paņēma vēl divus kliņģerīšus un nolika vērdiņu uz galda. Palūkoja kabatā: vērdiņš, kā bijis.
    “ Aha, nu man ir skola rokā!” Ansis priecīgs domāja un ņēma kliņģerīšus pāru pa pārai, maksādams pa vērdiņam, kamēr galds bija tukšs. Viņš piebāza ar tiem pilnas kules, piesēja lakatu un gāja laimīgs uz māju.
    “ Māt, nu mēs nekad vairs nesēdēsim vakarā bez maizes, es atradu laimes vērdiņu!” Ansis teica, pārnācis savā tumšā kaktā, no kura mēnesnīcā pacēlās viņam pretī mātes baltā galva. Viņš nolika tai nastu klēpī un izstāstīja visu, kas bij gadījies.
    “ Kur tad šis ir?” māte prasīja.
    “ Vai kāds zaļš! Kā zemē gulējis,” viņa teica un pacēla vērdiņu savos tumšos, sarepējušos pirkstos pie pašām acīm. “ Saka jau, saka, ka katra laime esot zemē aprakta: kas protot, tas atrodot. Tev jau, dēls viņa pati iekāpusi rokās. Glabā labi! Kas tādu dabū, tā mūžam pietiek.”
    Un Ansis vēl ilgi vakarā stāvēja pie loga, grozīdams pirkstos brīnišķo vērdiņu.
    Otrā dienā viņš apvilka zaļo svētdienas kamzoli un izgāja pastaigāties. Viņš skatījās uz namiem un pārdotavu durvīs izkārtām precēm, uz mantām, ko ormaņi veda savos vezumos, it kā tas viss viņam piederētu. Tur ielā cēla jaunu namu. Strādnieks noliecies krāva ķieģeļus nestavās. “Ko maksā ķieģelis?” Ansis prasīja, lūkodamies darbā. “ Vērdiņu gabalā,” strādnieks jokoja. Un Ansis nogāja ķieģeļu ceplī, kur zemē ieraktas zvēroja sarkanas krāsnis un visapkārt bij augstas ķieģeļu grēdas. Pār viņām vizēja kā rožaini pelni, kā putekļi no sakaltušām rožu lapām. No šiem ķieģeļiem kraut augstas sienas pret vakara sauli - tas būtu jauki. Un Ansis prasīja ķieģeļniekam, vai viņš ir ar mieru saņemt naudu par ķieģeļiem vērdiņos. - “Par ko vērdiņos? Es no vara ķieģeļus netaisu. Ej uz tirgu, tur ir mainītavu diezgan, tur tu vari izmainīt savus vērdiņus zeltā un sudrabā,” ķieģeļnieks atbildēja. 
  

     Ansis nokaunējies aizgāja.
    Otrā rītā agri viņš devās uz tirgu un ieņēma vietu pie naudas mijēja galda. Viņš lika un skaitīja vērdiņu pēc vērdiņa un pirka zeltu un sudrabu. Viņš stāvēja tur katru dienu, noliecies pār naudas čupu, kā pieaudzis pie galda. Viņš mija savu laimi zeltā un sudrabā. Viņš gribēja būt kungs pār šo pilsētu, kungs pār ielām, kur bij staigājis, pie malas spiezdamies, sarāvies savās lupatās, kā nabaga pirtnieks.
    Visos pilsētas stūros viņam cēla namus. Mūrnieki mūrēja un pacēlās līdz ar augošo namu arvien augstāk debesīs, lejā sēri un gaiši skanēja akmeņkaļu kalti, galdnieki drāza garas zelta skaidas, zāģi elsoja - darba un dzīvības prieka bij pilni visi stūri, tik pats saimnieks sēdēja noliecies pār naudas čupu, un viņa pierē pamazām ievilkās divas cietas, sausas grumbas. Viņam nebij laika pacelt acis: ikkatrs svabads mirklis maksāja vērdiņu. Un kas gan bij ko redzēt? Visi šie nami, šīs teltis, viss šis tirgus bij tai netīrā naudas čupā, kas gulēja viņam priekšā. Par to varēja visu nopirkt. Saule gan nebij pērkama, bet viņā jau varēja sildīties katrs suns, kas izlaidies gulēja pie vārtiem.
    Reizēm pie viņa atnāca māte, uz spieķīša atspiedusies, un viņš tai ātri iespieda rokā vērdiņu.
    “Nav vaļas, nav vaļas! Es dodu, kas tev vajadzīgs, bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu.”
    Un māte gāja atpakaļ uz savu tumšo kaktu, kur vēji lodāja caur izdrupušiem pakšiem un lietus pilēja no caurā jumta. Reiz dēls viņai bij solījis siltu priežu istabiņu. Bet vai nu viņam bij vaļas tagad par to domāt! Un jaunos namos, ko viņš cēla bij tik dārgi dzīvokļi - vai tur piederēja būt tik vecam un prastam cilvēkam? ... Viņa nespēja saprast dēla, bet ticēja viņam un bij uz viņu lepna. Viņas dēls bij tik bagāts un varens - vai vēl lielāku laimi vecuma dienās varēja piedzīvot? Bet, kad vakaros gar logu smagiem soļiem strādnieki nāca no darba mājā, viņa palika nemierīga un domāja, cik labi bij toreiz, kad Ansis, pārnācis vakarā mājās, nolieca galvu viņai klēpī un izsūdzēja savas bēdas. Tad viņam nebij nekā vairāk kā šīs bēdas, bet šais bēdās bij viņa sirds ...
    Tā pagāja daudz gadu. Ansim piederēja jau puspilsētas, un visi viņu sauca par Bagāto Ansi. Viņa namos bij ļaužu kā šūnās bišu. Bez ikdienas raizēm un nelaimēm viņi sakrāja vēl šais akmeņa šūnās daudz draudzības un mīlestības kā salda medus, tik Bagātam Ansim nebij drauga, izņemot vērdiņu, kurš no lielas lietošanas bij noberzts sārts. Māte bij mirusi, un viņš nemeklēja vairs cilvēka: draugi paņēma tik laiku. Agri vai vēlu viņš sēdēja, noliecies pār naudas čupu. Viņam bij izaugusi gara, sirma bārda, un viņa pirksti kā kukaiņi drebēdami rāpoja pa zelta un sudraba gabaliem. 
  

   Bet kā koks, kas stāvējis taisni, nolīkst reiz, kad serde tam izžuvusi, tā Bagātais Ansis -     kas vēl nebij redzēts - kādā svētdienā ieslēdza savus vērdiņus dzelzs pagrabā un izgāja aiz pilsētas pastaigāties. Laiks bij jauks. Ļaudis gāja jautros baros ar draugiem, sievām un bērniem. Samīlējušies staigāja, sadevušies rokās. Bagātais Ansis vien īgni novērsās no ļaudīm, jo kā gan tik bagāts un varens kungs ies kopā ar visiem. Viņa vienīgais draugs gulēja tam kabatā, un viņa domas pastāvīgi grozījās ap to kā zeltkājainas bites ap asins sarkanu ziedu.
    Bagātais Ansis nogriezās pa sānu ceļu un no nāca skaistā gravā, un tur atrada vientuļu avotu zem ziediem nosniguša ievas cera, kurš lēnā vējā nometa pa pārslai garā zālē. Viņš noslaucīja pieri un nolaidās pie avota zemē. Zili un dzelteni tauriņi laidās no zieda uz ziedu, paši kā vēja atrauti ziedi. Visapkārt sīca un zibēja brūni, zili un zeltaini kukainīši, zāli uz leju kustināja klusas, sīkas ūdens straumes kā mirdzoši sudraba vaguliņi, kuri nemierīgi lodāja gar viņas saknēm.
    Bagātais Ansis nolika cepuri un spieķi, un vējš uzpūta uz viņa pieres patīkamu miera sajūtu. “Nē, te tiešām skaisti,” viņš teica un noliecies lūkojās avotā. No skaidrā ūdeņa tam raudzījās pretī barga veča seja. Jā tā bij viņa paša, Bagātā Anša, seja, tā viņam arvien bij labi patikusi. Un viņš izvilka no kabatas laimīgo vērdiņu un smaidīdams rādīja to savai bildei ūdenī. Un atspīdums smaidīja viņam pretī un rādīja sarkanu vara vērdiņu, kurš asi kvēloja uz avota mierīgā, zaļganā līmeņa.”
    Bagātais Ansis nekad vēl nebij bijis tik tuvu laimei kā šinī brīdī, bet taisni šinī brīdī vērdiņš izkrita viņam no rokām un ievēlās ūdenī. Un avota dibenā uz baltā mutuļa, kas nerimstoši nāca no zemes augšā, šūpodamies pacēlās sarkans velniņš un smiedamies izplēta rokas.
    “ Uz redzēšanos, Ansi,” viņš locīdamies smējās, un viņa vārdi nāca no avota dibena augšā kā sarkani burbuļi. “Nu es esmu tīrs, un tu vari iet, man vairs tevis nevajaga. Viss, kas man bij virsū, nu ir pie tavām rokām. redz, kādu tu mani esi noberzis sārtu! He, tu gan domāji, ka tu biji kungs? He, he, he, kungs biju es, tu - mazgāji man muguru. Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks, pirtnieks! ... ” Avots mutuļoja un šņāca, un Ansis, bailēs drebēdams, atrāva seju.
    Bet velniņš, sārts un jauns, atgriezās elles liesmās ... Ansis izplēta rokas un gribēja skriet viņam pakaļ, bet viņam priekšā bij tikai sajaukts avots, no kura nāca baiga sēra smaka.
    Kad Bagātais Ansis lēni vilkās uz māju, tam ausīs skanēja, it kā viņš būtu ar tukšu vidu. Tā nobeidza viņš savu dzīvi ar tukšumu krūtīs. viņa sirdi vairs neatrada jauna mīlestība, un pirkstus, kuri bija raduši tikai raust, vairs nespēja atliekt saldā devēja vara.
    Kad Ansis bij aizgājis, ievu krūms sakustējās un viņa vietā parādījās pati Laime savās baltās villainēs. Viņa piegāja pie avota, kura ūdens atkal bija maigs un zaļš kā zāle, un noliecās pār to. Klusa, pelēka asariņa iekrita skaidrā ūdenī. Un ūdens no tā laika avotā tapa rūgts. Bet Laime nozuda atkal meža dziļumā. Un zvejnieks, cilādams vakarā tukšo tarbu, un arājs, slaucīdams sviedrus grūtās vagas galā, nopūtās: “Dievs vien zin, kur mana laime palikusi. Kā ūdenī iekritusi.”
    Bet laime domāja, cik labi būt tur kalnā, klusā mājā, kur logā raugās mīļš, apaļš vaska mēnestiņš, tur krēslā būtu tik labi vērpt garo skumju pavedienu.

1912.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google