Pasakas.net

Pasakas

Pasaka par zelta ābeli

Teicējs: Lidija Pupure

Autors: Kārlis Skalbe

zelta abele.jpg
Ilustrators: Alīne Lipiņa
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Ārā ir ziemas nakts, un mans nams ar visu jumtu ir nogrimis tumsā kā jūras dibenā. Uz galda deg lampa, viņas rāmā gaisma krīt uz grāmatām. Ir pusnakts stunda, kad brī­numi notiek. Šai stundā es mīlu la­sīt vecā grāmatā. Daudz simtu gadu viņa ir gulējusi zemnieku istabā aiz sijas un nokvēpusi dūmos. Un bē­das, kuras nakti paceļas no istabas kaktiem un stiepjas gar zemiem griestiem un sijām, kā debesu mek­lēdamas, ir padarījušas viņas lapas pelēkas. Viņā ir vārdi kā melns mežs, tur ir ko mal­dīties un domāt, un sapņot. Viņā ir daudz stāstu, bet beigas visiem ir bēdīgas, un laikam tādēļ uz nodzel­tējušām lapām ir tik daudz asaru. Es pazīstu šīs pe­lēkās zīmes, es pazīstu asaras.

   Es šķiru lapu pēc lapas, man negribas raudāt, un arī vējš aiz mana loga neraud, bet es neatrodu ne­viena stāsta, kam nebūtu bēdīgas beigas. Kā stāsts nāk uz galu, tā pār lapaspusēm izaug divas ēnas. Vi­ņas šūpojas uz sienām un piepilda manu istabu līdz griestiem. Es pazīstu šīs ēnas — tā viena ir vientu­lība, un tā otra — nāve. Ko nāve grib nomaitāt, to vientulība aizviļ savā tumšā mežā, kur visapkārt stāv bailēs sastinguši koki. Koki, kuri nevar ne runāt, ne kliegt, ne palīdzēt, ne arī aizbēgt, jo viņu sak­nes kā murgos tur tumšā zeme. Un tā gaida kritušu lapu, gaida salauztu likteņu. Es šķiru lapu pēc lapas, un, pirms es zaudēju cerību, es vēl uzeju veco, mīļo pasaku par zelta ābeli.

   Vienam vīram nomira sieva. Pati aizgāja uz debesīm un atstāja šim mazu meitiņu. Nu nebij neviena, as viņai saglauž galvu un sapin matus. Tas vīram bij žēl, jo meitiņai bij skaisti mati, un pat bites pie­vīlās, kad viņa vasarā sēdēja pļavā un viņas bizes starp brūnām smilgām mirdzēja kā tekošs medus. Un vīrs precēja citu sievu, lai būtu kāds, kas bērnam sa­sukā galvu. Bet bizes nu bija meitiņas nelaime. Kad kaķis izlaka pienu, tad pamāte grāba meitiņai aiz bi­zēm, un, kad gribēja to pērt, tad bij viegli noķert to aiz bizēm. Vasaru, kad bites dūca pļavā, pamāte pie­sēja viņu aiz bizēm tumšā istabas kaktā, kur karājās šūpulis; tur gulēja pamātes bērns ar lielu galvu un stīvām acīm, un viņai tas bija jāšūpo dienu un nakti. Reiz meitiņa, nakti izvārguši, bij dienvidū aizsnaudu­sies, bērns izkrita no šūpuļa un dabūja pierē punu. Pamāte par ļo meitiņu sadauzīja un izdzina mežā, lai vilki, lāči to saplosa. Bet tēvam viņas bij žēl, tas sauca viņu atpakaļ un, kamēr tā stāvēja aizdurvē, nedrīk­stēdama acu pacelt, ilgi runāja un bārās ar pamāti. Tad viņi nodeva meitiņu pie kāda dievbijīga un skopa saimnieka, jo mācību viņai vajadzēja dabūt. Saimnieks prata skaitīt.

  

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google