Pasakas.net

Pasakas

Piparkūku sirds

Teicējs: Kārlis Auškāps

Autors: Margarita Stāraste

piparkuku sirds.JPG
Ilustrators: Ieva Dreika
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

«Jā, jā,» vecā peļu māte noteica, «tas ir liels Ziemassvētku brīnums!» Tad peles izkašāja sirdi no sniega un aizvilka to savā alā. Bet nabaga plakanā piparkūku sirds bija tā sasalusi, ka viņa vairs pat pakustēties nevarēja. Peles viņu ienesa istabā, iesē­dināja krēslā un krēslu piebīdīja pie krāsns. Nu pipar­kūka sāka pamazām atkust, izsila, izžuva un kļuva arvien sausāka. Cik tas bija patīkami! Pēc laiciņa piparkūku sirds jau sāka grozīties un atvēra abas mandeļu acis. Sirds ieraudzīja mazās pelītes, kuras satupušās ap viņu grozīja astītes. Peļu māte sēdēja uz mūrīša un sakrustojusi kājas dzēra no zaļas krūzītes ābolmizu tēju. Alas sienas bija izrotātas svaigiem egļu zariem, un visi šie zari smaržoja taisni pēc Zie­massvētkiem.

«Ak,» piparkūku sirds iesaucās, «man tik ļoti pie jums patīk!» Viņa pagriezās pret veco peļu māti un jautāja: «Vai es varēšu aizvien te palikt?»
Peļu māte vispirms izdzēra savu tēju, tad nolika krūzīti sev blakus uz mūrīša un teica:
«Ilga jau tev tā palikšana te nebūs. Mēs tevi apēdīsim vakariņās.»
To dzirdot, nabaga sirdij no bailēm nobālēja visi marcipāna raksti.
«Ak, vai!» viņa stenēja, «ak, vai! Un es domāju, ka piparkūku sirdis ēd tikai cilvēki, vistas un gaiļi. Ak, vai!»

Tad peļu māte pasmīnēja un teica:
«Mēs arī labprāt ēdam piparkūkas. Bet līdz šim mums vēl neviens tās nav devis.»
Un vecā pele kāri aplaizījās.Nu piparkūku sirds sāka gauži lūgties, lai viņu neēdot. Lai atstājot dzīvu! Viņa palīdzēšot strādāt peļu saimniecībā.

«Bet kādus darbus tu proti?» pele jautāja.

«Es... es...,» piparkūku sirds stostījās un kaunīgi nolaida abas mandeļu acis. «Es neprotu neko. Bet apsolos visu ātri iemācīties, ja man tik parādītu.»
Labu laiku vecā pele neteica nekā. Viņa ielika sev asti klēpī un pārdomāja. Tad viņa teica: «Es varētu tev daudz ko iemācīt. Bet par velti es nevienu nemācu. Par to tev jāatļauj maniem bērniem nograuzt vienu tavu plecu.»
Piparkūku sirds marcipāna lūpas sāka drebēt un raustīties, viņa vairs nevarēja izteikt nevienu vārdu.
«Nu,» pele teica, «tagad tūliņ izej pagalmā un ienes kādus piecus čiekurus. Redzi, uguns krāsnī sāk jau izdzist.»
Tas piparkūku sirdij nemaz nebija divreiz jāsaka, viņa tūliņ uztrūkās no sava krēsla un izskrēja ārā pagalmā. Bet peles viņu veltīgi gaidīja atpakaļ. Piparkūku sirds devās prom, cik ātri vien varēdama paskriet ar savām mazajām kājiņām. Viņa atelpoja tikai tad, kad bija tikusi jau krietni tālu. Pamazām debesīs savilkās mākoņi kā smagi sniega piekrauti kuģi. Drīz vien sāka arī snigt. Bet tas nemaz nebija patīkams sniegs, kas krita lejup. Lielas, slapjas pārslas lipa klāt pie izrakstītā vēdera. Izmirka brūnās sirds zābaciņi. Bet slapjās pārslas tikai krita un krita. Izmirka arī pati piparkūku sirds un visi viņas gaišzaļie marcipāna raksti. Drīzi vien viņas kājas kļuva tik mīkstas, ka sāka ļodzīties un piparkūku sirds nokrita sniegā.
«Ak, vai,» viņa vaidēja, «ak, vai! Es bēgu prom, lai mani neapēstu. Bet nu es še sniegā izkusīšu, un tas būs vēl daudz, daudz briesmīgāk. Ak, vai! Ak, vai!» Lielas, ļoti smagas asaras spiedās ārā no viņas mandeļu acīm...
Bet slapjās pārslas tikai krita un krita.
Tad gluži negaidot sāka gurkstēt sīki solīši, tie nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Nu nabaga izmirkusī piparkūku sirds ieraudzīja kādu ņipru vīreli, kas nāca taisni šurp. Viņam bija balts pūkains mētelītis un balta cepure ar platām malām, balta bārda un baltas uzacis. Tas bija mazais, vientuļais sarmas rūķis.
«Ai, nabaga izmirkuši sirds!» viņš iesaucas un paņēma to vārīgi kā burbuli savās rokās, lai tā neizjuktu. Rūķis nesa plakano sirdi uz savu mītni un nebeidza vien brīnīties - kur gan te varēja rasties tāda marcipāna rakstiem rotāta Ziemassvētku piparkūka!
Sarmas rūķis bija lāga večuks. Vispirms viņš sirdi pamatīgi izžāvēja un tad ieguldināja vismīkstākajos sarmas spilvenos.
«Sakārto savus marcipāna rakstus!» rūķis teica piparkūku sirdij un vēlīgi smaidīja, «tad tu izskatīsies glītāka.»
Bet piparkūka tikai skumji atmeta ar roku: «Apēšanai es būšu laba arī tāpat!» viņa noteica.
«Bet, mīļā sirds!» rūķis iesaucās un viņa uzači no pārsteiguma uzrāvās pavisam augstu. «Kas tad tevi grib ēst?»
«Ak, vai!» plakanā sirds kunkstēja, «ak, vai! Mani grib ēst katrs, kuru vien satieku: cilvēki un vistas, gaiļi un peles... Un droši vien arī tu...»
Tad piparkūku sirds aizvēra abas savas mandeļu acis un izdvesa: «Ēd vien! Es jau nekur nevaru aizbēgt. Man nav vairs kāju. Tās ir izkusušas.»
Bet baltais sarmas rūķis tikai labsirdīgi smaidīja.
«Nē, mīļā Ziemassvētku sirds!» viņš teica, «es  tevi neēdīšu.» Tad sarmas rūķis aplika tai mīlīgi savu balto roku un sāka stāstīt par sevi - cik vientuļš viņš līdz šim juties bezgalīgajā sniegā. Katru dienu rūķis izdomājis jaunas pasakas, bet nebijis neviena, kas tās klausītos. Visa viņa galva esot pilna ar tām visskaistākajām pasakām. Un tagad rūķis esot tik laimīgs, ka atradis tādu - tik patīkamu piparkūku.
To dzirdot piparkūku sirds kļuva ļoti priecīga. Smaidīja viņas brūnie vaigi, smējās abas mandeļu acis.
Tad baltais sarmas rūķis izvēra sirdij cauri zīda lentīti un pakāra viņu pie sienas.
Nu piparkūku sirds sakārtoja savus marcipāna rakstus un izskatījās atkal tikpat jauka kā toreiz, kad viņa vēl gulēja maiznieka Cukursaldumiņa pītajā grozā.
Plakanā piparkūku sirds ir vēl šodien sarmas rūķa namiņā. Rūķis sēd sirdij blakus. Viņš darina vieglas sarmas pūciņas, pilda baltos maisos, stāsta brīnišķīgas pasakas, un brūnajai piparkūku sirdij nekad neapnīk tās klausīties.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google