Pasakas.net

Pasakas

Putekļa briesmīgie piedzīvojumi

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

Autors: Imants Ziedonis

Picture 002.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Naktī sacēlās tik liels vējš, ka Puteklim likās — viņu aizpūtīs. Viņš piesēja vienu kāju pie konservbundžas un centās aizmigt, bet konservbundža vējā nelabi īdēja, kļuva pavisam baigi, un Puteklis sāka gudrot, kur drošāk pavadīt šo baismīgo nakti.

   Pats galvenais — nenokļūt slapjumā. TIKAI SAUSS PUTEKLIS IR BRĪVS! Tā Puteklis bija ierakstījis savā kabatas grāmatiņā. Var likties — kas tur nu liels, kad tevi ķer lietus piliens: gan jau izžūsi! Bet vakar atgriezās kāds Puteklis, kas bija pazudis divus gadus, atgriezās pavisam vecs, sabružāts un sirms. "No bailēm un nebrīvības," viņš teica.

   Vispirms viņu bija ķēris lietus piliens un apdullinoši triecis pret asfaltu. Tad pusnoslāpušu ūdens to ierāvis notekā un kādu laiku griezis virpuļu virpuļiem nez uz kurieni. Puteklis paspējis pieķerties Saldējuma Mentītei, kas arī kūleņojusi līču loču, tomēr lēnāk, un tā viņi ierauti kanalizācijā. Tur baigi smirdējis, un Puteklis noģībis.

   Pie samaņas nācis tikai lielajā upē, kad Mentīte peldējusi garām krāsainiem kuģiem; saucis palīgā, bet uz kuģa neviens nav dzirdējis, enkuri žvadzējuši, celtņi žņerkstējuši, un viļņi žļakstējuši — žļeks un žļaks! Tad sākušas kliegt kaijas, tās lidojušas pāri un laiku pa laikam metušās lejā, kaut ko ķērušas un atkal uzvijušās gaisā atpakaļ. Puteklis sarāvies pavisam mazs maziņš, viņš domājis, ka kaijas ķer un rij putekļus, bet Mentīte teikusi, ka kaijas putekļus neēdot, tad Puteklis nomierinājies. Tikmēr garām aizpeldējuši garai, mirkšķinošai bākai, un viļņi kļuvuši vēl lielāki. Pie bākas bijis rādītājs (un Mentīte mācēja lasīt).

JŪRA

   Tā tur bijis rakstīts. Un jūrā nekā nav bijis. Tikai putas un viļņi, un liela krākšana. Uznākusi tumsa, un Puteklim nācis miegs. Lai nenoskalo no Mentītes, Puteklis aizlīdis tai aiz skabargas. Tā, aiz skabargas noslēpies, viņš pavadījis trīs mēnešus. Ceturtajā mēnesī sācis gribēties ēst, bet nav bijis nekā ēdama. Tad ieraudzījuši netālu peldam kaut ko dzeltenu. Tā bijusi izmirkuši apelsīna miziņa.

   Bet nav varējuši tai tikt klāt. Puteklis nožēlojis, ka viņam nav astes, ar asti varētu stūrēt. Kad laiks norimis un viļņi pārstājuši viļņoties, Puteklis sācis airēt ar vienu roku un pēc mēneša pieairējis pie mizas. Mizu pa abiem ar Mentīti ēduši.

Bet pēc mēneša miza bijusi apēsta, tuvojusies ziema, sācis snigt, bet Puteklis bijis pliks un dabūjis iesnas. Sācis šķaudīt.

   Un Mentīte teikusi — tas ir labi, ka Puteklis šķauda: ar katru šķaudienu Mentīte noraustoties un tiekot pagrūsta mazliet uz priekšu. Lai Puteklis šķaudot vien un labāk lai pagriežoties uz jūras pusi, tā viņi drīzāk aizšķaudīšoties malā. Puteklis šķaudījis, un desmitajā dienā krasts bijis jau tuvu, pavisam tuvu.

   Puteklis nošķaudījies pavisam bāls un vārgs, bet Mentīte tikai mudinājusi vēl un vēl. Puteklis teicis, ka viņš nevarot vairs pašķaudīt, lai nu Mentīte šķaudot pati, un aizlīdis aiz skabargas kaut cik aizvējā, bet Mentīte nevarējusi pašķaudīt, jo nevarējusi saaukstēties, triekusi atkal Putekli no aizskabargas laukā un likusi atkal šķaudīt. Tad Puteklis paziņojis, ka viņš drīz miršot. Bet Mentīte teikusi, lai vēl paciešoties, viss liecinot, ka drīz būs Lielais Saldējums. Viņa gan zinot, kā ar saldējumu rīkoties. Un tiešām: ūdens kļuvis biezs no vižņiem un arvien biezāks, un citurītu šie jau ne vairs peldējuši, bet šūpojušies sniega un ledus putrā.

   Naktī sācies sals. Un — cik labi! — labi, ka Puteklis lēkājis! Jo no rīta Mentīte bijusi iesaluši, bet Puteklis izlēcis uz ledus un basām, stīvām kājām lēcis pa ledus kukuržņiem prom vien uz krasta pusi.

   Mēģinājis arī ielēkt vējā un tikt gaisā, bet viena kāja bijusi smaga, apledojusi, un vējš nav gaisā rāvis. Ledus bijis liels. Puteklis mazs un krasts tālu. Puteklis lēcis uz krasta pusi visu dienu.

   Tad sācis nākt no gaisa slapjdraņķis. Puteklis gan lēkājis un locījies, bet kāds ķepis viņu ķēris un pielipinājis pie ledus. Tā Puteklis iesalis pavisam netālu no krasta. Domājis, ka nu jau beigas, jo lietus lijis, salis un ledus audzis pāri, un Puteklis palicis ledum vidū, un apkārt nekā vairāk nav bijis kā tikai stiklaina, zila gaisma. Puteklim nav bijušas arī nekādas cerības: viņš neko nav zinājis par tādu pavasari, kas nāk pēc ziemas, par gadalaikiem viņš nekā nav zinājis un domājis, ka tās nu ir beigas. Bet tad pa augšu sākušas kustēties ēnas un viņam pavisam tuvu garām šurpu turpu sācis šņākāt tas garais ar zobiem — nu, Zāģis, un blakus izcelts vesels ledusgabals, un nu Puteklis bijis gandrīz jau brīvs, tikai maza, plāna ledus kārtiņa kā stikls vēl atlikusi līdz brīvam gaisam.

Bet redzēt varējis visu. Vīri zāģējuši ledu gabalos, cēluši un krāvuši mašīnā. Puteklis redzējis, ka kāds vīrs nāk ar lielu cirvi šurp un atvēzējas tepat pāri Putekļa ledusgabalam, vīrs gāzis, un Puteklis saķēris galvu, un ledus nodrebinājies un sašķīdis, un drupis, un drupatas grābtas ar lāpstu un iesviestas kastē, un iekrautas mašīnā. No mašīnas ledus izkrauts lielā, tumšā pagrabā un apbērts ar zāģu skaidām. Te pilnīgā tumsā Puteklis pavadījis divas ziemas. Viņš nemaz nebūtu zinājis, cik ilgi, bet zāģu skaidas sākušas runāt, ka tā vairs ilgāt nevarot dzīvot, vajagot bēgt. Ļoti daudzas zāģu skaidas aizbēgušas, bet Puteklis nav un nav varējis izskrāpēties no ledus. Vienmēr atbraukušas kādas mašīnas, vedušas ledu prom, un pa vaļējām durvīm esot bijusi redzama vasara, bet Puteklim nelaimējies, un viņa ledusgabals vienmēr noslīdējis no lāpstas un atkal palicis pagrabā. Reiz Putekļa ledusgabals tomēr iesviests mašīnā un, kā par laimi, virspusē. Vējā un saulē ledus braucot mazliet atkusis, un Puteklis jutis, ka ir atkal brīvībā; vēl slapjš un nosalis izrāpies uz mašīnas malas un — viens divi — sauss vējš to uzrāvis gaisā. Saulē. Vējā. Siltumā.

   Visa pasaule vaļā. Kur nu aiznesīs? Kas nu notiksies?!

   No ziediem lidojuši arī tādi sīki putekļi — zaļi, dzelteni.

   Bites skrējušas arī visādu putekļu aplipušām kājām, bet, kad Puteklis pieķēries vienai pie kāju pūkām, tā nokārpījusi Putekli nost un teikusi:

   "Tu jau neesi puteksnis!" Tad Puteklis uzzinājis, ka tie viņam līdzīgie krāsainie un smaržīgie nemaz neesot vienkārši putekļi, tie esot putekšņi, un tie zinot, ko gribot, — viņi nesot auglību, no viņiem vēlāk uzrodoties augļi.

   Puteklis kļuvis pavisam bēdīgs, ka viņa brāļus putekļus visi triec, dzen nost, slauka prom. Uzlido uz trotuāra — gāž ar šļūteni ūdeni virsū; ielido istabā — putekļsūcējs ar plānu un plakanu muti sakniebtām lūpām pa spraugu sūc tevi iekšā gaudodams, šņākdams, un tu turies, nabadziņš, pie diega vai kaktusa dzeloņa pieķēries, pēdējiem spēkiem. Mazgā, berž, grib noindēt, slauka, ber atkritumu kastēs. Bet vai tad Puteklis vainīgs? Puteklis jau arī tikai grib tikt atpakaļ pie tā lielā gabala, no kura viņu kāds noberzis un nodeldējis nost: pie akmens, pie riteņa, pie koka kluča. Tāpēc viņš tā klīst pa pasauli un meklē, ko darīt. 

Es ar viņu iepazinos pavisam nejauši — šķaudīdams.

   Nopūtu putekļus grāmatai un nošķaudījos. Viens saka: "Uz veselībām!" Viens puteklis. Citi neko, stāv cits pie cita tādi drūmi un pelēki. Bet šis tāds draudzīgs. Un saka: "Uz veselībām!" Sākām runāties. Puteklis man izstāstīja savu bēdu dzīvi: kā viņu dzenā, kā viņam nekur nav vietas. Kāpēc viņš dzīvojot pasaulē? Kur viņa tēvs, kur māte, kur mājas? Un es sapratu, ka putekļi nemaz nav slikti, tikai pazaudējuši jēgu un nu nezina, ko darīt. Un arī ļoti nemācīti. Viņiem jāmāca strādāt. Tāpat kā strādā lielie gabali un mazie gabaliņi, bluķi, kluči un kripatiņas — katrs pēc savām spējām. Es sāku Putekli mācīt strādāt. Reizēm viņš strādāja par izlūku: uzmeklē adatas, pogas un kapeikas, ziņo, kādas mantas zem skapja un zem gultas noslēpušās, atrod noklīdušās atslēgas. Reizēm viņi pa vairākiem kopā izripina pazudušās tenisbumbiņas no gultapakšas vai pievelk no rītiem čības pie gultas. Kad acī man gruzis grauž, es pasaku Puteklim, un tas velk un stilpē gruzi ārā, līdz acs tīra un skaidra.

   Mūsmājā viņš atbild arī par pulksteņiem, pulksteņi uz darbnīcu tīrīšanai man nekad nav jānes, tikai jāattaisa vāciņš, Puteklis pazūd pulkstenī un pēc brītiņa ved pie rokas sev līdzi laukā trīs, četrus, desmit putekļus. Kā viņš ar tiem tiek galā — pārliecina, draud vai pierunā —, es tiešām nezinu, es neprotu putekļu valodu.

   Bet tā par mācītiem putekļiem — tā jau gan būs cita pasaka.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google